Intervija ar festivāla Homo Novus rīkotāju Gundegu Laiviņu. Šampanieša malks iesprūst kaklā

"Apbrīnoju dejas kritiķi Intu Balodi par gatavību nogaršot no visa pa druskai un teātra festivāla Homo Novus direktori Gundegu Laiviņu par kaislību doties prom no iestaigātām takām un stiept līdzi latviešu skatītājus" KAS TUR KO APBRĪNOT? Sevišķi jau Laiviņas dāmu ar visu to Homo Novusu, kur šogad Struka cildināja aizgūtnēm, jo pašai tā-āda pieredze ar Raiņa sapņu murgiem, kurus pagatavoja Serebreņņikovam, Rubeņam un sev par godu un nekodu, latviešu tautu apsmieklā nolikdama, mīzienu par zelta lietu iestāstīdama. Bet Laiviņa ir laiviņa- peld kā māk, jo vienkārši citu neko neprot, tad nu imitē nozīmīgu darbību, jaunradi, gluži kā es pats.

Kādreiz pašos pirmsākumos Homo Novus bija teātra festivāls. Jā, alternatīva, nepieradināta teātra festivāls, bet galvenais akcents bija uz teātri. Bija arī meinstrīmiskākas izrādes, kas izraisīja interesi "parastākai" publikai, kas ieinteresējās arī par citiem festivāla pasākumiem. Tagad tas ir lumpenisks balagāns. Cik tur programmā vispār vairs ir izrādes? Mūžīgās sarunas, ballītes, projekti un sazin kas. Diemžēl festivāls ir aizgājis kaut kādā hipsterlumpeņu sliedē un jābūt stipri jocīgam, lai tur kas šogad no tās programmas uzrunātu.

Multikulturālisma vārdā tiek kultivēta un slavēta piektās šķiras amatier"māksla".