Ziemeļnieciskas sajūtas koncertu sērijā Islandes nedēļas nogale aicina atklāt Liepājas koncertzāle Lielais dzintars, solot atkailinošu, ziemeļnieciska skaudruma un tiešuma piepildītu muzikālu piedzīvojumu no 8. līdz 10. decembrim un laikmetīgās arhitektūras izstādi. Četri ļoti dažādi noskaņām bagāti koncerti iepazīstinās ar sešu islandiešu mākslinieku daudzveidīgo devumu klasiskajā un alternatīvajā mūzikā. Šī ceļojuma kapteinis ir starptautiski atzītais pianists Vikingurs Oulafsons (1984), kuram koncertzāles Lielais dzintars mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča uzticējusi jaunā festivāla muzikālā satura izvēli. Savukārt Daniels Bjarnasons (1979), kurš festivālā stāsies arī pie Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta pults, izpaudīsies gan kā diriģents, gan komponists.
Jaunais, talantīgais Vikingurs Oulafsons savā drosmīgajā daudzpusībā ir īsts XXI gadsimta mūziķis. "Ir tikai daži mūziķi, kuru talants un radošā intuīcija būtu salīdzināma ar Vikingura Oulafsona spējām," par pianista spēli izteicies BBC Music Magazine. "Islandes Glens Gūlds," viņu raksturo The New York Times. Kopš 2016. gada viņš ir ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon mākslinieks un savā solokoncertā Liepājā spēlēs Filipa Glāsa etīdes, kuras ierakstījis Deutsche Grammophon izdotajā debijas albumā. Vikingurs Oulafsons ir atvērts visdažādākajiem eksperimentiem, piemēram, festivālā Itālijā atskaņojis Skrjabina Vers la flamme uz ezerā peldošas skatuves, virs kuras lidinājās helikopters.
Komponista un diriģenta Daniela Bjarnasona daudzpusība un talants ļāvuši viņam sadarboties ar plašu mūziķu klāstu: Losandželosas filharmonijas orķestri, BBC filharmonijas orķestri, Islandes simfonisko orķestri, kā arī Tokijas, Toronto un citiem ievērojamiem simfoniskajiem orķestriem un populāriem māksliniekiem ārpus klasiskās mūzikas vides. To vidū – Sigur Rós, Efterklang, Bens Frosts, Braiens Īno un Bjorka.
Ar Vikinguru Oulafsonu un Danielu Bjarnasonu tikāmies sarunā Rīgā īsi pirms viņu došanās uz Liepāju.
Ko jūs darītu, ja būtu jāizvēlas starp Vīnes klasiķi Bēthovenu un mūsdienu amerikāņu minimālistu Filipu Glāsu, akadēmisko un populāro vai alternatīvo mūziku?
Vikingurs Oulafsons. Mans moto: laikmetīga ir pilnīgi visa mūzika. Arī Bahs ir mūsdienu komponists, ja viņa mūziku atskaņojam šodien. Mēs taču to izjūtam pa jaunam un uzlūkojam no cita skatpunkta. No jauna un pa jaunam, citā rakursā ir iespējams izjust un ieraudzīt pilnīgi visu. Šajā aspektā ir vienalga, vai tas ir Bahs, Glāss, Bjarnasons vai Šopēns. Ar jaunu pieeju var tuvoties visam.
Daniels Bjarnasons. Esmu mūsdienu mākslinieks un rakstu izpildītājiem, kas mani interesē visvairāk. Tas ir gan simfoniskais orķestris, gan stīgu kvartets, dažādi citi sastāvi, arī elektronika. Protams, es vienmēr meklēju atšķirīgu mākslinieciskās izpausmes veidu. Taču es patiešām nezinu, kā īsti saprast jēdzienu "akadēmiskā mūzika".
Vēl mēdz runāt par nopietno mūziku iepretim izklaidējošajai popkultūrai vai lietišķajai mūzikai. Dzirdēts klasificējums: mūzika numur viens un numur divi.
V. O. Es domāju, ka visi šie vai citi apzīmējumi nav nepieciešami. Svarīga ir pati mūzika, un nav svarīgi, kā to sauc, jo mērķis pašā saknē ir radīt nopietnu mūziku.
Latvijā esat ieradušies kā Islandes mūzikas vēstneši. Kas tai ir raksturīgs kopumā? Kādu to vēlaties mums parādīt?
V. O. Pēc ierašanās jūsu brīnišķīgajā pilsētā Rīgā Daniels un es paēdām vakariņas restorānā Bibliotēka nr. 1. Tas ir ļoti jauks restorāns, kas piedāvā arī latviešu virtuves ēdienkarti. Mēs pagaršojām tikai vienu no deviņiem ēdieniem un nevaram spriest par visu latviešu virtuvi, tomēr jau esam ieguvuši pirmo sajūtu, kas tas ir. Tas, ko darīsim mūsu festivālā Liepājā, ir līdzīgi. Mēs piedāvājam četrus koncertus – savveida garšu testa ēdienkarti Islandes mūzikā.
Islandes mūzikā ir ļoti daudz dažādu elementu, un mēs jūtamies kā Islandes mūzikas šefpavāri, kuri izvēlas un piedāvā Liepājai dažādas Islandes garšas, meklējot arī pavedienu, kas tās visas savieno. Jūs ejat uz vienu un to pašu restorānu, bet atrodat tajā arvien jaunu ēdienkarti. Mēs arī fokusējam uzmanību uz to, ka mūsu mūzikai, salīdzinot ar Eiropas kultūru, nav ilgas attīstības vēstures, un ģeogrāfiskajā ziņā Islande atrodas starp Eiropu un Ameriku, starp dažādām kultūrām.
Tas būtiski ietekmē mūsu domāšanu un mūzikas ainavu. Visa mūsu mūzika ir mūslaiku mūzika, un mūsu festivāla programmā valda brīvība.
Eiropas mūzikas tradīcijas organiski un dabiski ieplūst Islandes mūzikas dažādībā. Kopā ar mums uz Liepāju dodas basģitārists Skuli Sverrisons, izcils improvizētājs un lielisks komponists, kurš prot spēlēt arī daudzus citus instrumentus un izpaužas gan džezā un progresīvajā rokā, gan eksperimentālajā un akadēmiskajā mūzikā. Festivāla atklāšanas koncertā 8. decembrī viņš piedalīsies ar savu skaņdarbu Mirand. No Islandes esam ieradušies neliela komanda.
Jūs abus var saukt par radošo tandēmu? Sadarbojaties pastāvīgi?
D. B. Mēs esam pazīstami un sadarbojamies ilgu laiku. Liepājā kopā atskaņosim manu klavierkoncertu Processions/Procesijas, kuru es uzrakstīju 2009. gadā speciāli Vikinguram. Viņš to pirmatskaņoja. Klajā nācis arī šādi nosaukts mūzikas albums.
V. O. Islande ir tik ļoti maza, ka mēs visi cits citu pazīstam vai esam sastapušies. Mana māte bija Daniela klaviersklolotāja.
Ierasts, ka Ziemeļvalstu mūzikā un arī citās mākslās valda drūmi ziemeļniecisks kolorīts, skumji melanholiskas noskaņas, dabas atainojums. Ir pat jēdziens "ziemeļu skaņa".
V. O. Daļa komponistu joprojām mūzikā glezno skaņu ainavas, savukārt citi cenšas radīt "trendīgos" virzienos, kuri pašlaik ir modē. Pēdējos desmit gados raksturīga tendence ir mūzikā tvert Visuma bezgalības telpu. Tas atspoguļosies arī mūsu festivālā Liepājā.
D. B. Islandiešu mūzikas tradīcija ir galvenokārt dziesmas, kuras balstītas stāstu stāstīšanā. Instrumentālā mūzika un muzicēšana ir samērā jauna. Pirmie profesionālie islandiešu komponisti parādījās tikai XIX gadsimta beigās. Savā ziņā mums joprojām ir carte blanche islandiešu mūzikas radīšanā, jo tā ir spēcīgā Rietumeiropas tradīciju ietekmes varā. Mēdz jokot, ka Islandes mūzika ir vācu romantisma interpretācija dāņu gaumē. Jā, šodien var runāt par ziemeļu skaņu.
Varu lūgt komentēt Islandes nedēļas nogales galvenos pieturas punktus?
V. O. Sāksim ar kamermūzikas koncertu 48 mēness ainavas (8. decembrī), kura programmas centrā būs Turiduras Jounsdoutiras opuss čellam un elektronikai. Tas ir brīnišķīgs skaņdarbs, kurā atklājas savdabīga, krāšņa skaņu pasaule. To pašu var teikt par viņas simfonisko opusu Flow and Fusion¸ kas skanēs mūsu koncertā Procesijas 9. decembrī kopā ar Liepājas simfonisko orķestri. Festivāla atklāšanas koncertā nedaudz atklāsies arī folkloras tradīcija – Četras islandiešu dziesmas Torkela Sigurdbjernsona apdarē. Ļoti pazīstams ir šobrīd 91 gadu vecā komponista Jana Nordāla četru poēmu cikls Pictures on a Panel Wall čellam un klavierēm. Savukārt aktuālo Visuma tēmu varēs sajust basģitārista Skuli Sverrisona darbā Miranda. Tas ir skaņdarbs par gravitāciju un tās trūkumu jeb bezsvara stāvokli. Čelliste Sainna Torsteinsdoutira, kura tikko atgriezusies no Honkongas, spēlēs tieši viņai sacerēto Daniela Bjarnasona kompozīciju Bow to String, kas eksistē vairākās atšķirīgās versijās čellam un dažādiem izpildītāju sastāviem. Šajā vakarā mūsu mūziķi (līdzās jau pieminētajiem arī dziedātāja Oulefa Arnaldsa un klarnetiste Ardnginnira Aurnadoutira, kura, starp citu, ir arī pazīstama dzejniece) uzstāsies kopā ar Liepājas stīgu kvartetu.
Simfoniskajā koncertā Procesijas sestdien esam iekļāvuši arī Haukura Tomasona skaņdarbu Septītajās debesīs/In Seventh Heaven, kuru viņš uzrakstīja Reikjavīkas jaunā koncertnama Harpa atklāšanai. Mēs ļoti priecājamies par iespēju to tagad atskaņot arī jaunajā Liepājas koncertzālē.
D. B. Man ļoti patīk Turiduras Jounsdoutiras skaņdarbs Flow un Fusion. Tajā ir ļoti bagātīga, izdomas bagāta faktūru pasaule, kurā orķestri papildina tajā rūpīgi intergrēta elektronika. Nesteidzīgajā mūzikas plūdumā notiek lēna tektoniska faktūras slāņu kustība, šo ilūziju rada viena otrai pretnostatītas stīgu grupas. Tas ir neaptverams skanējuma skaistums, kuram ir grūti izsekot.
Pastāstiet par Procesiju īpašo vēsturi un to, kāpēc tā pirmatskaņojums ļāva solistam – jums, Vikingur, – saņemt Islandes Optimisma balvu?
V. O. Islandes Optimisma balvu piešķir valsts prezidenta birojs gada māksliniekam jebkurā jomā. Es to saņēmu par aktīvu māksliniecisko darbību Islandei ļoti neiepriecinošā laikā – 2009. gadā, kad visu islandiešu dzīvi satricināja ekonomiskā krīze, kas noveda valsti līdz bankrotam. Izputēja visas trīs mūsu nacionālās bankas, kam sekoja vairākus gadus ilga recesija. Tā bija ļoti bīstama un skāra visus, arī daudzus mūziķus.
Daniels Bjarnasons savu klavierkoncertu Procesijas uzrakstīja 2008. gada beigās, un pirmatskaņojums notika 2009. gada februārī, vistumšākajā krīzes izpostītās Islandes vēstures brīdī. Cilvēki bija zaudējuši gan savus ietaupījumus, gan darbu. Visapkārt valdīja neaprakstāms haoss, notika revolūcija, cilvēki pulcējās pie parlamenta un kūra ugunskurus. Es spilgti atceros, cik drūms un nomācošs noskaņojums bija pārņēmis visu Islandi. Toreiz, 2009. gada februārī, notika mūzikas festivāls Dark Music Days, kurā kopā ar Islandes Nacionālo simfonisko orķestri pirmatskaņojām klavierkoncertu Procesijas. Lai gan tas notika vēl vecajā, koncertiem pielāgotajā kinoteātra zālē ar sliktu akustiku (jaunās koncertzāles Harpa vēl nebija), ieradās pārsteidzoši daudz klausītāju. Nekad pirms tam vēl nebiju izjutis tik lielu cilvēku vajadzību pēc mūzikas. Gan mūzikā, gan visapkārt vēdīja enerģija un īpašs spēks. Cilvēki, ar kuriem pēc tam runāju, man teica: kad dzirdējām šo skaņdarbu un to, kā jūs spēlējāt, mēs sapratām, ka esam gatavi renesansei, atdzimšanai. Par spīti krīzei, tomēr tika nolemts pabeigt koncertzāles Harpa būvi. Es vienmēr atceros šo koncertu tieši atmosfēras dēļ.
Neteica, ka jauna koncertzāle ir dzīres mēra laikā?
V. O. Bija asas, skaļas diskusijas un agresīvi negatīva nostāja zināmā sabiedrības daļā. Izskanēja aicinājumi likt cietumā baņķierus, kuri finansēja būvi. Taču skaļākās kliedzēju grupas ne vienmēr atspoguļo vadošo sabiedrības viedokli. Par koncertzāli iestājās visa intelektuālā elite. Cilvēki Islandē koncertzāli taču gaidīja 120 gadu, kopš pirmā raksta avīzē par koncertzāles nepieciešamību ir nomainījušās vairākas paaudzes! Harpa tika pabeigta un atklāta 2011. gadā. Mans vectēvs to diemžēl nepiedzīvoja.
Cik nozīmīgi jaunā koncertzāle ir mainījusi islandiešu dzīvi?
D. B. Harpa ir ļoti būtiski ietekmējusi Reikjavīkas kultūras dzīvi, jo īpaši – mūzikas dzīvi. Kopš Nacionālā simfoniskā orķestra pārcelšanās no vecā teātra uz jauno koncertzāli ir divkāršojies pārdoto abonementu skaits. Turklāt šis skaitlis nav samazinājies visus šos sešus gadus.
Ikviens joprojām grib redzēt jauno koncertzāli. Šādā nolūkā Islandē ierodas daudzi ārzemju tūristi. Viņi dodas uz Reikjavīkas koncertzāli Harpa. Līdzīgi tagad notiek arī Hamburgā, kur šogad atklāja Elbas filharmoniju. Jaunās, modernās koncertzāles ir kas vairāk par mūzikas mājvietu. Tās kļuvušas par pilsētas vai pat valsts pazīšanas zīmi jeb ikonu – landmark.
Tikmēr ik gadu kaut kur citur rodas arvien jaunas, spilgtas kultūras celtnes – īsti arhitektu fantāzijas brīnumdarbi. Harpa nepaliks ēnā?
D. B. Būtiski ir tas, ka kopš Harpa atvēršanas Islandē ir sācies klasiskās mūzikas zelta laikmets. Pirms tam likās, ka ar klasisko mūziku esam nonākuši dziļi ellē, taču tagad koncerti notiek visu gadu, un vienmēr ierodas ļoti daudz klausītāju. Nekad agrāk Islandes mūzikas un mūziķu ieraksti nav arī bijuši tik pieprasīti Spotify un līdzīgās vietnēs. Zelta laikmets ir pilnā plaukumā!
V. O. Modernā arhitektūras vidē cilvēki arī kļūst daudz atvērtāki jaunajai mūzikai. Paskatieties uz viņu! (Ar žestu norāda uz Danielu Bjarnasonu.) Viņš ir komponists, kurš raksta mūsdienu mūziku, un viņam Islandē klājas labi. Vairs nav tā, ka, ja programmā nebūs Bēthovena un Mocarta, publikai nevarēs iebarot Bjarnasonu. Aina ir pilnīgi citāda, nekā tā bija pirms piecpadsmit gadiem.
Tas sākās ar lūpu krāsas sindromu, kas nozīmē, ka cilvēki cenšas sevi iepriecināt arī tad, kad klājas grūti un daudz ko vairs nevar atļauties. Ja sieviete kādreiz ir iegādājusies rokassomiņu, viņa pēc tam nopirks lūpu krāsu. Tas pats attiecas uz koncertu biļetēm. Skatuves mākslai krīzes laiks šajā ziņā ir ļoti labvēlīgs.
D. B. Islandes Nacionālajam simfoniskajam orķestrim krīzes dēļ nācās atcelt plānoto Japānas turneju, tās vietā orķestris sniedza trīs koncertus Reikjavīkā, kuros klausītājus ielūdza par brīvu. Tas bija apbrīnojami un neaizmirstami: klausoties Sibēliusa simfonijas, cilvēki bija saviļņoti līdz asarām! Bet uz Japānu orķestris dosies nākamajā, 2018. gadā.
Kur ir jūsu iemīļotākā publika?
V. O. Man īpaši patīk spēlēt Ziemeļvalstīs un Londonā.
D. B. Tas ir dažādi. Diriģēšana ir ļoti ekstraverta, uz āru vērsta, savukārt komponēšana – introverta. Kā komponists es nervozēju, jo nekad nevar paredzēt, kā citur uzņems manu mūziku. Mana vijoļkoncerta pirmatskaņojums šovasar notika milzīgajā brīvdabas amfiteātrī Hollywood Bowl Losandželosā. Tur 15 000 cilvēku sapulcējas gluži kā piknikā: dzer vīnu un ēd. Sabijos – vai kāds vispār klausīsies mūziku? Taču koncerta laikā publikā iestājās klusums. Es to visu novēroju, pats būdams starp klausītājiem, jo šo koncertu diriģēja Gustavo Dudamels.
V. O. Daniels klausījās, ēdot un dzerot vīnu!
Kurp vedīs jūsu ceļi pēc uzstāšanās Liepājā?
V. O. Vispirms izmantošu iespēju būt mājās, kur daudz vingrināšos, lai janvāra vidū ierakstītu jaunu albumu ar Johana Sebastiāna Baha mūziku. Manā pārziņā ir divi ikgadēji mūzikas festivāli: Vinterfest Zviedrijā, kas notiks janvārī un februārī, savukārt vasarā – Reykjavík Midsummer Music Festival koncertzālē Harpa. Esmu ieinteresējies un vēlos tuvāk iepazīt latviešu mūsdienu mūziku. No Latvijas mūziķiem labi pazīstu Kseniju Sidorovu: mums abiem ir viens menedžeris, un abi esam Deutsche Grammophon mākslinieki. Uzmanīgi sekoju līdzi tam, ko dara vijolniece Baiba Skride. Viņa ir izcila interprete.
D. B. Došos tuvākos un tālākos koncertbraucienos uz Turku un Toronto. Komponēju divus jaunus skaņdarbus. Ar Islandes simfonisko orķestri ierakstīšu jauno Islandes mūziku. Šovasar Islandē diriģēšu un ierakstīšu savu jauno operu Brāļi, kuras pirmizrāde notika pērnvasar Dānijā.
Islandes nedēļas nogale
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 8.–10.XII
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–15
Programma: greatamber.lv
Ilze