Marka Rotko Mākslas centrs Daugavpilī lepojas ar sešiem mākslinieka oriģināldarbiem, kas atceļojuši no viņa bērnu Keitas un Kristofera Rotko kolekcijas. Pagājušajā nedēļā notikušajā centra atklāšanā Marka Rotko dēla uzmanību piesaistīja kaut kas pavisam cits: vienā no fotoprojekcijām, kas stāsta par gleznotāja dzīvi, viņš pamanīja sava tēva portretu kopā ar suni. "Es atceros šo suni, viņu sauca Krispins!" negaidīti iesaucās Kristofers. "Kur jūs dabūjāt šo attēlu? Tā nav pat mūsu ģimenes arhīvā," viņš teica Marka Rotko Mākslas centra idejas autorei un ekspozīciju kuratorei Faridai Zaletilo. Tas daudz ko izsaka par viņas ieguldīto darbu un enerģiju māksliniekam veltītā projekta īstenošanā.
Dzimtene sauc
Daugavpils cietokšņa rekonstruētajā artilērijas arsenāla ēkā izvietotais centrs ir vieta, kurā kaut ko jaunu par Rotko var atklāt pat viņa bērni – ja ne biogrāfijas faktu, tad sajūtu ziņā noteikti. "Šis ir viens no saviļņojošākajiem brīžiem mūsu dzīvē," atklāšanas dienā KDi teica gleznotāja meita Keita Rotko-Prizela. "Līdzīgas emocijas mani pārņēma 2007. gadā, kad tika atklāta Marka Rotko pirmā retrospekcija Izraēlā, kas notika Telavivas Mākslas muzejā," viņa piebilda. Šogad tiek atzīmēta Daugavpilī (Dvinskā) dzimušā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko (25.09.1903.– 25.02.1970.), abstraktā ekspresionisma pamatlicēja, 110 gadu jubileja. Viņa bērni tēva dzimtenē pirmo reizi ieradās 2003. gadā. Trīs gadus vēlāk viņi atgriezās Daugavpilī, lai piedalītos atjaunotās sinagogas atklāšanā. Mākslinieka pēcteči ziedojuši līdzekļus lūgšanu nama rekonstrukcijai.
Ar Daugavpili, kuru pēdējos desmit gados pēc Faridas Zaletilo aicinājuma apmeklējuši ievērojamākie Marka Rotko daiļrades pētnieki un eksperti no visas pasaules, Keitai un Kristoferam Rotko izveidojušās ciešas un draudzīgas attiecības, un viņi aktīvi iesaistījušies Mākslas centra izveidē. "Kad es pirmo reizi ierados Daugavpilī, man atvērās acis un es ieraudzīju sava tēva dzimto pilsētu, kura līdz šim man bija tikai leģenda, nevis reāla vieta. Pēkšņi man atklājās daļa no tēva dzīves, kas šķita nereāla, un tagad tā kļūst pilnīgi reāla, un es par to ļoti priecājos," centra atklāšanā uzsvēra Kristofers Rotko. "Es nodarbojos ar Rotko izstāžu un citu ar viņa mākslu saistīto pasākumu rīkošanu, un man bieži prasa – kur var atrast atbildes uz jautājumiem A, B un C par Marku Rotko? Tagad mana atbilde uz šo jautājumu ir mainījusies, jo ir atklāts šis ļoti svarīgais centrs, kurā cilvēki tik daudz var uzzināt par Rotko, viņa darbiem un personību. Šeit var atklāt tās viņa īpašības, par kurām viņi nekad nav zinājuši, – tas ir jauns skats uz Rotko. Parasti viņu raksturo – "Krievijā dzimušais amerikāņu mākslinieks". Pēc šā centra apmeklējuma cilvēki sapratīs, ka Rotko stāsts ir daudz komplicētāks, un gaismā nāks Marka Rotko dzīves Latvijas sadaļa, par kuru pasaule vēl īsti nezina," sacīja Kristofers Rotko.
Cīņa par mantojumu
Keita Rotko-Prizela atcerējās, ka tēvs mēdzis viņai rādīt kartē vietu, no kuras viņš ir nācis: "Viņš man skaidroja, ka Dvinskas kartē vairs nav un tagad tā ir Daugavpils, viņš man skaidroja par vecajām un jaunajām robežām, tāpēc vismaz ģeogrāfiski man vienmēr ir bijis priekšstats par šo reģionu." Marks Rotko, tolaik vēl Markuss Rotkovičs, kopā ar ģimeni uz visiem laikiem atstāja Dvinsku 1913. gadā, kad viņam bija 10 gadu. Rotkoviči pārcēlās uz ASV – Portlendu Oregonas štatā. 20 gadu vecumā Marks Rotko nonāca Ņujorkā un XX gadsimta vidū kļuva par pēckara perioda ievērojamāko amerikāņu mākslinieku.
1970. gada 25. februārī 66 gadu vecumā gleznotājs savā Ņujorkas darbnīcā izdarīja pašnāvību, viņa dēlam Kristoferam tolaik bija seši gadi, meitai Keitai – deviņpadsmit. Pusgadu vēlāk ar sirdstrieku 48 gadu vecumā nomira viņu māte Mella. Mākslinieka bērni nonāca ellē – faktiski viņi bija palikuši bez mantojuma. Marka Rotko uzticamās personas un Ņujorkas galerija Marlborough bija izdarījuši visu, lai piesavinātos un nelikumīgi pārdotu viņa darbus. Gadu pēc tēva nāves Keita Rotko vērsās tiesā, lai atgūtu Marka Rotko īpašumu. Tiesas prāva – tā sauktā Rotko lieta/The Rothko Case – turpinājās desmit gadu. Tas bija nežēlīgs detektīvseriāls par mahinācijām mākslas pasaulē (nodevība, zādzība, interešu konflikts, naudas atmazgāšana caur Lihtenšteinas firmām, nelikumīga mākslas darbu aprite, blēdīgas manipulācijas ar cenām utt.) un viens no lielākajiem XX gadsimta mākslas skandāliem.
Labas izglītības faktors
Rotko bērni uzvarēja šajā procesā un atguva mantojumu. Pašlaik viņiem pieder otra lielākā Marka Rotko darbu kolekcija pasaulē – vairāk gleznotāja darbu ir tikai Nacionālajai mākslas galerijai Vašingtonā. Keita Rotko-Prizela atzīst – tajos gados viņa pat nepieļāva domu, ka varētu zaudēt tiesas procesā. Viņa vēlējās īstenot sava tēva ieceri: gleznām ir jābūt pieejamām skatītājiem publiskajās kolekcijās, turklāt tām ir jāpaliek grupās un sērijās. Marks Rotko rūpīgi izvēlējās pircējus un izvirzīja stingrus noteikumus par gleznu eksponēšanu un apgaismojumu.
Smagais tiesas process netraucēja Keitai Rotko-Prizelai turpināt studijas – viņa ir ieguvusi medicīnas doktora grādu Džonsa Hopkinsa universitātē Baltimorā (specializācija – anatomiskā un klīniskā patoloģija, asins banka un transfuzioloģija) un ilgus gadus strādājusi šajā profesijā. 70.–90. gados viņa koordinēja Marka Rotko izstāžu rīkošanu muzejos un galerijās visā pasaulē un pārējās aktivitātes, kas bija saistītas ar viņa radošā mantojuma saglabāšanu. Tagad šos pienākumus galvenokārt pilda Kristofers Rotko. Viņš ir ieguvis bakalaura grādu literatūrā Jeila universitātē un doktora grādu psiholoģijā Mičiganas Universitātē. Kristofers Rotko ir strādājis par psihologu (privāti un klīnikās) un arī rakstījis par klasisko mūziku ASV plašsaziņas līdzekļos. Viņš organizē Marka Rotko ekspozīcijas, raksta un rediģē publikācijas par sava tēva daiļradi, lasa lekcijas par viņa mākslu. Kristofers ir apkopojis Marka Rotko filosofiskās esejas, kuras izdotas grāmatā The Artist’s Reality: Philosophies of Art/Mākslinieka realitāte. Mākslas filosofijas (apgāds Yale University Press).
Reģionālās attīstības dzinulis
Šajā vizītē Daugavpilī Keita Rotko-Prizela (62) un Kristofers Rotko (49) piedalījās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā Rotko atgriešanās: iespējas un izaicinājumi par godu Mākslas centra atklāšanai. Investīcijas tā izveidē ir 4,044 miljoni latu (85% – Eiropas Savienības fondu finansējums, 12% ieguldījusi pašvaldība, 3% – valsts). Mākslas ekspertu diskusijas videoieraksts ir pieejams internetā (www.esmaja.lv).
"Mūsu sapnis ir piepildījies. Šajā centrā liela uzmanība ir veltīta Markam Rotko, viņa darbiem un dzīvei, taču es esmu īpaši laimīga, ka blakustelpās ir skatāmi Latgales mākslinieku darbi, brīnišķīga Pētera Martinsona keramikas izstāde, citu autoru ekspozīcijas un Mākslas centra rīkotā ikgadējā starptautiskā plenēra darbu izlase. Tas apliecina, cik daudz iespēju ir šim centram. Es redzu attīstības potenciālu gan pilsētai, gan visai Latvijai, gan mākslinieku kopienai no citām zemēm šajā reģionā," uzsvēra Keita Rotko-Prizela. Eksperti paredz, ka Marka Rotko Mākslas centrs, uzņemot pareizo attīstības kursu, varētu kļūt par tikpat veiksmīgu reģionālās attīstības dzinuli kā Gugenheima muzejs Bilbao Spānijā un Pompidū centrs Mecā Francijā.
"Es strādāju Eiropas Komisijā Luksemburgā, un pavisam netālu bija Meca – provinciāla pilsēta, kuru franči pat īsti neuzskata par Francijas pilsētu, ar lielu bezdarba līmeni, ar diezgan vāji attīstītu ekonomiku. Francijas valdība ieguldīja naudu, un tur tika izveidota Pompidū centra filiāle. Pats centrs bija mākslas darbs, un darbi no Parīzes Pompidū centra kolekcijas bija ekskluzīvi. Mēs to varam salīdzināt ar mākslas centru, kas veltīts Markam Rotko. Šī ir vēl viena kultūras pērle Latvijā, centrs piesaistīs tūristus, mākslas cienītājus un investorus, tas kļūs par iedvesmu infrastruktūras uzlabošanai, jaunu ražotņu celšanai. Tas būs ne tikai kultūras un iedvesmas avots, bet arī investīciju un reģiona uzplaukuma avots," uzskata Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka.
Mākslas centra atklāšanas dienā Marka Rotko mantinieki sniedza ekskluzīvu interviju KDi.
Vai, gadiem ejot, Marka Rotko darbs jums sagādā jaunus atklājumus – mākslinieciski un emocionāli?
Keita Rotko-Prizela. Emocionāli – noteikti. Es uzaugu, redzot sava tēva darbus, un man bija grūti tikt galā, samierināties ar viņa pāragro nāvi. Ilgu laiku man pašai bija ārkārtīgi sarežģīti nesaistīt Rotko vēlīnā perioda darbus, ļoti drūmās gleznas, piemēram, melns uz pelēkā – šā darba reprodukcija ir skatāma šeit Daugavpilī Rotko klusuma telpā –, ar viņa depresiju un emocionālo panīkumu. Tikai tagad, ar laika distanci, 33 gadus pēc Marka Rotko nāves, es esmu apjēgusi, ka tā ir absolūti kļūdaina viņa darbu interpretācija – es uzskatu viņa vēlīnos darbus par jaunu sākumu. Es nedomāju, ka tā bija viņa pašrefleksija. Jā, viņš cieta no depresijas, taču tam bija citi iemesli. Šaubos, ka viņš pats būtu iecerējis šīs gleznas, kuras izrādījās viņa pēdējās, kā atvadas un beigas. Man šķiet, viņam tas bija jauns sākums un došanās citā mākslinieciskajā virzienā. Tas ir mans nozīmīgākais emocionālais atklājums, kas man palīdzējis mainīt viedokli par sava tēva mākslu un sasaisti ar viņa iekšējo dzīvi.
Es diezgan maz zināju par Rotko agrīnajiem darbiem: noslēdzoties kārtējam radošajam periodam viņa karjerā, viņš to atstāja sev aiz muguras, un gleznas devās uz glabātavu. Tāpēc daudzus darbus es iepazinu tikai pēc viņa nāves, un tas arī bija brīnišķīgs atklājums.
Kristofers Rotko. Es piedzīvoju šādus atklājumus ik reizi, kad esmu iesaistīts jaunas Marka Rotko izstādes rīkošanā: pēkšņi parādās kāds darbs, kuru es neesmu redzējis kopš 12–14 gadu vecuma vai vispār nekad neesmu redzējis. Lai gan pašlaik man šķiet, ka es zinu visus Rotko darbus, patiesībā daudzas lietas es neesmu redzējis. Katrs darbs ir daļiņa no mākslinieka stāsta un dzīves, katrs darbs ir jauns pagrieziens manā sapratnē par viņu. Saprast Marka Rotko gleznu pat cilvēkam, kurš ar viņa darbiem dzīvo visu laiku, ir ilgstošs, sarežģīts process.
Ko nozīmē dzīvot ar Rotko darbiem?
Kristofers Rotko. Māsai un man tā ir burvīga sajūta, un ne tikai tāpēc, ka mēs mīlam sava tēva darbus, bet tāpēc, ka ilgus gadus mums nebija šīs iespējas – mums viņa darbu nebija. Tie bija jāatgūst smagā tiesas prāvā. Situācija, kādā tēvs bija atstājis savu mantojumu, bija ļoti slikta, viņa īpašums tika izzagts, gleznas pazuda. Pagāja ilgs laiks, kamēr mēs atguvām mākslas darbus. Citādi tie nebūtu skatāmi publiskajās kolekcijās un tā arī paliktu privātmājās. Mēs esam laimīgi, ka Rotko darbi no mūsu ģimenes kolekcijas un Nacionālās mākslas galerijas krājuma Vašingtonā ir aplūkojami izstādēs visā pasaulē.
Manās mājās pie sienas ir Rotko gleznas – ilgus gadus, kamēr nebijām atguvuši darbus, tas nebija iespējams. Man tā ir saikne ar tēvu, jo es viņu nepaguvu labi iepazīt – viņš nomira, kad man bija seši gadi. Tāpat kā daudzi citi, es viņu pazīstu no gleznām, tā ir nenovērtējama sajūta – zināt, ka man ir tēva darbi. Savu pirmo Rotko gleznu piekāru pie sienas savā pirmajā mazajā dzīvoklī Ņujorkā pēc koledžas absolvēšanas. Tā bija neaprakstāma sajūta, es ilgi nespēju noticēt, ka man pie sienas ir Rotko oriģināls. Mazs dzīvoklis, mazi darbi, taču tas nebija svarīgi, galvenais, ka viss bija pa īstam. Pirms tam, tāpat kā visiem pārējiem, manā istabā bija tikai Rotko plakāts. Kamēr mācījos, es negribēju, lai visi zina, ka esmu mākslinieka dēls.
Marks Rotko ir mākslinieks leģenda. Vai viņš tāds ir arī jums?
Keita Rotko-Prizela. Varbūt līdz zināmai robežai. Pēc Rotko nāves viņa slava turpināja pieaugt, un, jā, viņš kļuva par leģendu. Taču man viņš nav leģenda, es viņu ļoti labi pazinu. Tēvs bija silts, dvēselisks cilvēks, mums bija ļoti tuvas attiecības. Viņš strādāja savā darbnīcā sešas ar pusi dienas nedēļā, taču uz vakariņām vienmēr atgriezās mājās pie ģimenes. Es joprojām izjūtu šo tuvību – un ne tikai tad, kad skatos uz viņa darbiem. Es viņu tik labi atceros.
Drīz pēc abu jūsu vecāku nāves jūs iesaistījāties sāpīgā tiesas procesā, lai atgūtu savā īpašumā Marka Rotko gleznas. Tas ilga desmit gadu. Atskatoties uz visu piedzīvoto, vai varat teikt, ka jums bijusi grūta dzīve?
Keita Rotko-Prizela. Ah... Es teiktu – interesanta dzīve. Jā, manā ceļā bija klupieni, taču, ticiet man, tā ir interesanta dzīve.
Vai bija tādi brīži, kad jums gribējās mest visu pie malas, aizmirst par mākslas lietām un vienkārši mierīgi dzīvot?
Keita Rotko-Prizela. Mani uztrauca tas, kas notika ar mana tēva īpašumu, un es vērsos tiesā, jo vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tas, kas notika ar Marka Rotko radošo mantojumu pēc viņa nāves, bija totālā pretrunā ar to, ko viņš pats būtu vēlējies. Šī apziņa un pārliecība deva man spēku rīkoties un neapstāties. Es zināju, ka mums ir jāatgūst viņa darbi, un es nedrīkstēju piekāpties. Es biju šajā procesā iekšā, un man nebija tiesību to visu pamest. Man nebija nekādu šaubu, ka es pati nevēlos būt māksliniece. Es nesaku, ka man bija talants par tādu kļūt, taču jau agrā jaunībā es nolēmu, ka man būs sava profesionālā karjera. Man tas arī izdevās, strādāju medicīnas nozarē un paralēli nodarbojos ar Marka Rotko lietām. Tas pat nebija nogurdinoši. Varbūt tāpēc, ka biju jaunāka un man bija vairāk enerģijas. Pēdējos gados, kad es domāju par to, kas ir enerģija, neatlaidība un entuziasms, pirmais cilvēks, kurš ienāk man prātā, ir Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra idejas autore Farida Zaletilo. Es ar viņu nevarētu konkurēt!
Mans labākais palīgs ir Kristofers, kurš ir pārņēmis visas rūpes par Rotko mantojumu. Pirmos 20 gadus pēc mūsu tēva nāves visi ar Marku Rotko saistītie jautājumi bija jārisina man, un paralēli es turpināju strādāt savā amatā (pētniece patoloģe – J. J.). Pašreiz visu ikdienas darbu dara Kristofers. Tas ir svarīgi, jo mums ir jābūt pārliecinātiem, ka Marka Rotko darbi izstādēs tiek eksponēti tā, kā vajag, ka darbi tiek reproducēti tā, kā vajag, un tā tālāk. Mums ir jākontrolē šis process.
Vai uzskatāt, ka viens no jūsu galvenajiem uzdevumiem joprojām ir Marka Rotko mantojuma aizsargāšana?
Keita Rotko-Prizela. Jā, nenoliedzami. Mēs rūpīgi vērtējam, kur tiek izstādītas viņa gleznas, kā tās tiek reproducētas, kur un kādos nolūkos, – mēs to atļaujam darīt tikai mākslinieciskos nolūkos. Mēs nekad neļausim reproducēt Rotko uz kafijas krūzēm un T krekliem. Mūsu pārliecība ir tāda – Marka Rotko darbiem ir jāpaliek totālai, suģestējošai vizuālās mākslas pieredzei, kas ir pieejama speciāli aprīkotās muzeju un galeriju telpās. Šajā ziņā – jā, mēs ļoti stingri aizsargājam sava tēva radošo mantojumu. Es nezinu, vai kāds no maniem un Kristofera bērniem – mums katram ir trīs atvases – būs tikpat pedantisks un uzticīgs šim darbam, taču viņi visi ļoti interesējas par Rotko mākslu.
Kristofers Rotko. Mūsu tēva reputācija jau ir nostiprināta. Es joprojām cieši sadarbojos ar viņa izstāžu rīkotājiem, jo varu dalīties savās zināšanās un pieredzē. Es profesionāli strādāju ar Rotko un ne ar vienu citu mākslinieku, tāpēc ir dažas lietas, kuras es zinu un saprotu labāk nekā kāds pieredzējis kurators. Ar mani regulāri konsultējas kuratori un muzeju darbinieki, un esmu laimīgs, ka varu viņiem palīdzēt un sniegt nepieciešamo informāciju.
Vai jūs abi joprojām turpināt savu profesionālo karjeru?
Keita Rotko-Prizela. Nesen es to pārtraucu. Es ilgus gadus strādāju medicīnā. Pēc 35 gadiem, kas tika pavadīti Vašingtonā, mēs ar dzīvesbiedru esam atgriezušies Ņujorkā. Es varu pievērsties Rotko lietām, saviem hobijiem un ģimenei, jo mūsu bērni vēl nav pavisam pieauguši. Es domāju, ka viņi atstās vecāku mājas, kad iestāsies universitātē, taču Amerikā pēdējā laikā arvien vairāk bērnu izvēlas ilgāk dzīvot kopā ar vecākiem, tas galvenokārt ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Es varu tagad veltīt sevi ģimenei.
Kristofers Rotko. Jaunībā man bija ļoti svarīgi sākt savu karjeru un būt neatkarīgam. Es to izdarīju – ilgus gadus strādāju par psihologu. Tas man palīdzēja pievērsties Marka Rotko lietām – pašlaik mana dzīve simtprocentīgi veltīta Rotko mantojumam. Tas mani nodarbina 24 stundas diennaktī. Tā nav tikai līgumu un apdrošināšanas formu parakstīšana, tajā visā ir ļoti daudz radošā darba. Es jau esmu pieradis būt par publisku personu.
Kuri ir jūsu iecienītākie mākslinieki, izņemot Marku Rotko?
Kristofers Rotko. Ilgu laiku es nemaz nezināju, ka pasaulē ir arī citi mākslinieki! Man ir plaša gaume. Mani saista ziemeļu renesanses tradīcija, es esmu Brēgela un Bosa cienītājs. Mani interesē van Eiks un viņa paaudze, kā arī mākslas skola, kuru pārstāvēja mans tēvs. Es īpaši izceltu amerikāņu tēlnieci Luīzi Nevelsoni (1899– 1988), kura ir dzimusi pašreizējās Ukrainas teritorijā. Mans tēvs sajūsminājās par Rembrantu – un es arī, kaut gan es neesmu portretu glezniecības piekritējs. Rembrantam ir izdevies notvert cilvēku dvēseli kā nevienam citam māksliniekam.
Vai jūs kolekcionējat citu mākslinieku darbus?
Kristofers Rotko. Es sevi neuzskatu par aktīvu kolekcionāru, taču mums ar sievu ir daudz draugu mākslinieku, un mēs krājam viņu darbus. Mums ir arī citu mākslinieku darbi, kurus kolekcionēja mans tēvs. Mums ir maza Franca Klaina glezna, kas mums ir ļoti dārga; ir arī mazāk pazīstamu autoru darbi. Mēs iegādājamies mākslu, kura mums patīk, nevis to, kura šķiet pievilcīga tirgus kontekstā.
Kādas ir jūsu aizraušanās, hobiji?
Keita Rotko-Prizela. Man tā ir dekoratīvā māksla – rokdarbi, šūšana, izšūšana, keramika. Es to daru savam priekam, kad man ir laiks.
Kristofers Rotko. Es dziedu korī Ņujorkā, esmu bass. Es apskaužu savus draugus, kuri uzstājas katru dienu dažādos sastāvos, man sanāk tikai reizi nedēļā. Agrāk es dziedāju mazās grupās – gan viduslaiku un renesanses mūziku, gan laikmetīgo repertuāru. Pirms kāda laika es apjautu, ka neesmu dziedājis slavenākos klasikas darbus – tādus kā Mocarta Rekviēms, Bēthovena Missa solemnis, Forē Rekviēms un citi. Tāpēc es pievienojos lielajam Ņujorkas korim The Collegiate Chorale, mēs sadarbojamies ar orķestriem, uzstājamies Kārnegija koncertzālē, un tas ir aizraujoši. Pērn mēs dziedājām Verdi Rekviēmu, šogad – Mālera 8. simfoniju. Katru gadu mēs izpildām arī opusus, kurus koris pasūta mūsdienu komponistiem.
Mājās es klausos viduslaiku mūziku, laikmetīgos akadēmiskos skaņdarbus, avangarda džezu, kā arī folkmūziku no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Mani dēli tur mani lietas kursā par to, kas notiek rokmūzikā.
Kāda bija Rotko ģimenes reakcija uz režisora Maikla Grendidža iestudēto teātra izrādi Red/Sarkanais, kura 2009.– 2010. gadā tika uzvesta Londonā un Ņujorkā un kurā jūsu tēva lomu atveidoja aktieris Alfreds Molina?
Keita Rotko-Prizela. Ģimene nebija iesaistīta šajā projektā, neviens ar mums nav konsultējies. Es šo iestudējumu noskatījos divas reizes. Man bija ilgas pārdomas, vai man vispār vajag to redzēt. Vispirms mēs ar Kristoferu deleģējām uz teātri savus dzīvesbiedrus. Taču viņi personiski nepazina mūsu tēvu, un pēc izrādes viņi nebija ne sašutuši, ne sarūgtināti. Viņi mums teica: jums ir jāaiziet un jānoskatās. Visi man uzdeva tik daudz jautājumu par šo uzvedumu, ka es saņēmos un aizgāju. Lugu es jau biju izlasījusi pirms tam (lugas autors ir slavenais amerikāņu dramaturgs, scenārists un producents Džons Logans; izrāde ieguva sešas Tonija balvas, kas ir prestižākais teātra apbalvojums ASV – J. J.).
Es uzskatu, ka tā ir laba drāma, taču tai nav nekāda sakara ar manu tēvu un tā neatklāj viņa patieso raksturu. Dramatiski iestudējums iedarbojās, tas piedāvāja dažas interesantas lietas par Rotko mākslas filosofiju, taču viņa personība tika parādīta pilnīgi nepareizi, tāpēc man bija ļoti grūti nosēdēt un noskatīties šo izrādi. Es biju noraizējusies, ka lielākā daļa skatītāju domās, ka tā ir biogrāfiska luga. Kaut gan patiesībā autors paņem 12 gadu no mana tēva dzīves un saspiež tos trijos mēnešos, turklāt Rotko tiek parādīts kā ne pārāk simpātisks un līdzjūtīgs cilvēks – tas absolūti neatbilst realitātei. Tas nav mans tēvs.