Intervija ar mākslas zinātnieku Jāni Kalnaču. Kad aizkari vēl nav aizvilkti

Grāmata Rīgas dzīvokļu "likumīgā" izlaupīšana. 1944–1949 nav centieni pārrakstīt kādu Latvijas vēstures posmu vai pielāgot Latvijas mākslas vēsturi kādai modernai Rietumu teorijai, bet gluži vienkāršs (uz dokumentiem, atmiņām un citiem avotiem balstīts) mēģinājums aizpildīt tukšu lauku Latvijas sabiedrības un kultūras vēsturē, savu pirmreizīgo pētījumu piesaka mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs. Izdevniecībā Neputns izdotā grāmata paņēmusi vairāk nekā sešus gadus no viņa dzīves.

"Profesora Jāņa Kalnača ilglaicīgais pētījums atklāj līdz šim zinātniski pilnīgi neapgūtas pagājušā gadsimta Latvijas mākslas dzīves norises pēckara padomju okupācijas pirmajos gados. To izvērstie raksturojumi pārliecinoši balstīti plašā oriģinālavotu, gan rakstīto, gan vizuālo, analīzē. Šķietami zinātniski bezkaislīgais, nesteidzīgais un detalizētais notikumu izklāsts un dokumentu pārstāsts savā kopumā rada uzskatāmu un iespaidīgu zudušo un vēl esošo rīdzinieku mākslas vērtību, to laupītāju un upuru dramatisko likteņu ainu," vērtē grāmatas recenzents habilitētais mākslas zinātņu doktors Eduards Kļaviņš.

Gaidot režisores Kristīnes Želves filmu Mērijas ceļojums par arhivāri un muzejnieci Mēriju Grīnbergu (1909–1975), Kalnača pētījums ir kā izzinoša ievadlekcija. Viņa bija brīvprātīgā, kas pavadīja Valsts vēstures muzeja kolekcijas, ko, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, vācieši izveda uz Sudetiju, un vienīgā, kas atgriezās līdz ar 700 kastēm Latvijas muzeju un arhīvu vērtību. "Iespējams, viņa parakstīja dokumentus valodā, kuru nesaprata, – angļu valodā. Piemānīja amerikāņus, teikdama, ka kastēs nekā īpaši vērtīga nav," stāsta mākslas zinātnieks. Pārsteidzošā kārtā Mērijai Grīnbergai pēc pusotra gada izdevās kastes atvest atpakaļ uz Rīgu. Jānis Kalnačs topošās filmas vajadzībām labprāt dalījies ar saviem unikālajiem izpētes materiāliem – atmiņām, dokumentiem, kas līdz šim Latvijā nebija zināmi. Pēc atgriešanās Latvijā apbalvojuma vietā Mērija Grīnberga piedzīvoja tikai pilnīgu haosu, bija spiesta taisnoties čekai, no nemitīgās spriedzes viņai izkrita mati…

"Man ir liels prieks, ka Kristīne Želve taisa šo filmu. Šausmīgi žēl, ka veselības problēmu dēļ nevarēju pavasarī pievienoties filmēšanas grupai un pārlūkot pilis un klosterus, kur šīs lietas pēc kara bija nonākušas. Ir doma, ka varētu kādā brīvākā brīdī noīrēt mašīnu un pabraukāt pa Čehiju. Man vienmēr ir bijusi vajadzība notikumus sajust tīri fiziski – būt tajā vietā, kur kaut kas noticis, nevis sēdēt pie rakstāmgalda."

Tas Latvijā nebūt nav tipiski, ka akadēmiski pētījumi izpelnās plašāku sabiedrības interesi. Droši vien lasītājus intriģē detektīvlīnija, iespēja ieskatīties aiz svešu cilvēku dzīvokļu durvīm, turklāt vēl citā laikā. Redzat vēl citus iemeslus? Kā jūs kā nopietns mākslas zinātnieks jūtaties, sniedzot jau piekto interviju?

Nekad sevi par nopietnu akadēmisku mākslas zinātnieku neesmu uzskatījis. Tā vairāk ir privātas dabas pētniecība, kuru kādā brīdī kāds atzīst par zinātnes cienīgu, – tad iznāk arī zinātnieks. Man arī patīk detektīvi. Bērnībā – Šerloks Holmss, vēlāk Hičkoks un melnais kino. Galu galā izrādījās, ka dzīve tepat līdzās ir daudz interesantāka par kino kaut vai tāpēc vien, ka beigas bieži vien ir nezināmas. Interesei ir vēl viens iemesls. Šī tēma absolūti nebija pētīta. Daudziem par to ir arī savi personīgie stāsti. Ir vēlēšanās atrast kaut ko arī no savas ģimenes un dzimtas. Man katru otro dienu sūta e-pasta vēstules vai zvana – arī manā dzimtā ir bijis kaut kas līdzīgs. Tas ir lielākais gandarījums, ka pētījums kādam ir vajadzīgs. Mani savukārt īpaši interesē turpinājumi un precizējumi, kas grāmatu pēc tam papildina.

Vai no lasītāju komentāriem varētu veidoties jauna grāmata?

Pagaidām tā ir apzinīga un diezgan ķēpīga uzzinātā fiksēšana. Rakstot cilvēki ir precīzāki. Stāstot atmiņas mēdz vilt, īpaši par tālākiem laikiem. Kas no tā visa sanāks, vēl nezinu. Tā vienmēr ir darīts – tas, kas ir nācis klāt, ir likts mapītēs, nu jau datorā. Pienāk brīdis, kad lietas pašas saslēdzas kopā un ir skaidrs, ko ar to darīt tālāk.

Kāpēc, jūsuprāt, līdz šim tā ir bijusi pilnībā nepētīta joma?

Iemeslus varētu sadalīt divās daļās. Vēsturnieki nodarbojas ar sabiedrības vēsturi, lielām lietām. Tiem, kas atmodas laikos pētīja cilvēkstāstus, laikam negadījās šādi stāsti. Savukārt mākslas vēsturē katram lielākoties ir savas iesāktās tēmas un dienišķie darba pienākumi. Man kā nedaudz brīvākam cilvēkam, kurš dzīvo laukos, ir iespēja darīt to, ko pats gribu un kad gribu. Man par to nevienam īpaši nav jāatskaitās. Tas, ko es daru no darba brīvajā laikā, ir mana darīšana. Reizēm kaut kas arī sanāk. Šī tēma brieda lēnām, izrietot no tā, ko darīju iepriekš. Gāja diezgan grūti. Par to gadiem ilgi nerunāja, tieši tāpat kā par izsūtīšanu un daudz ko citu. Iespējams, šis bija pēdējais brīdis. Lielos gados ir gan tie, kas aizbrauca, gan to, kuriem šos dzīvokļus un mantu atņēma, bērniem. Atmiņas stipri palīdzēja, daudz ko precizēja – norādīja tālāk pētāmo dzīvokli vai mākslas darbu. Tas ir tik personīgs un laikietilpīgs darbs, ka nevienam nebija ienācis prātā ar to ķēpāties.

Grāmatas ievadā uzburat ainu – kādu novakari staigājat pa Rīgas ielām un ieskatāties dzīvokļos, pirms vēl ir aizvilkti aizkari vai žalūzijas. Ieraugāt pie sienām arī pa kādai gleznai un sākat iztēloties. Vai šāda pastaiga tiešām bija reāls pētījuma impulss, vai tas drīzāk uztverams kā māksliniecisks tēls?

Abējādi. Tas brīdis, kad iestājas krēsla un aizkari nav aizvilkti, ir ārkārtīgi interesants. Reizēm, kad gadās kāds brīvāks laiks, pastaigāju pa Valmieru vai Rīgu un iemetu acis svešos dzīvokļos. Pēc grāmatas uzrakstīšanas man Rīga izskatās pavisam citāda. Par daudzām mājām varu teikt, ka tajā un tajā stāvā notika tas un tas. Kad tagad staigāju pa Rīgu, tā vairs nav abstrakta Rīga, bet pilsēta ar pilnīgi konkrētiem cilvēkiem likteņa noteiktā laikā un vietā.

Droši vien esat uztrenējis īstu detektīva redzi, kad esat mēģinājis noteikt autoru bieži no fotogrāfijā redzamās gleznas stūrīša vien?

Ļoti labi, ka vairs nevajag palielināmo stiklu. Dators ļauj pievilkt klāt. Grāmatā ir tikai maza daļiņa, tika pārlūkoti stipri lielāki fotogrāfiju blāķi. Vilku klāt tuvāk, mēģināju kaut ko atpazīt – saprast parakstus un datējumus. Droši vien kaut kas uz to pusi sanāca, kā jūs sakāt.

Vai izdevās nonākt pie kāda Latvijas mākslas zinātnē pirmreizīga atklājuma?

Daļa no lietām, kas ir redzamas 30. gadu fotogrāfijās, ir zudusi. Skatoties dzīvokļu fotogrāfijas, daļai Vilhelma Purvīša gleznu, kas laimīgā kārtā ir nonākušas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, varēja noteikt īpašnieku, kuram tās ir piederējušas pirms Otrā pasaules kara. Tā ir zināma skaidrība. Vienam otram darbam izdevās noskaidrot, kas ir bijuši tā īpašnieki 30. gados un, iespējams, vēl arī kara gados.

Nezināju, ka Vilhelmam Purvītim bijis nodoms izveidot privātu muzeju no savas kolekcijas. Vai varat par to pastāstīt?

Tas ir ļoti garš stāsts. Cita starpā nākas pieminēt arī laiku, kad Vilhelms Purvītis XX gadsimta sākumā bija nonācis Tallinā, jo bija konflikti ar latviešu sabiedrību. Liela daļa Purvīša gleznu pircēju tolaik bija vācieši. Turīgajiem latviešiem Purvītis vēl bija par modernu. Viņš aizbrauca uz Tallinu un kādu laiku tur dzīvoja. Starp viņa skolniekiem bija arī Alfrēds Rozenbergs, kuru mēs labāk pazīstam kā vienu no tiem, kuru pakāra Nirnbergā, Divdesmitā gadsimta mīta (1930) autors. Viņš bija baltvācietis no Igaunijas, kurš bija studējis arhitektūru Rīgas Politehnikumā, nepabeidza, pēc tam pievērsās nacismam. Iespējams, ar Rozenberga un vācu vienību palīdzību, kas nodarbojās ar mākslas darbu evakuēšanu, arī Purvītis desmit kastes ar gleznām, ko bija taupījis muzejam, pēc jubilejas izstādes Rīgas pilsētas mākslas muzejā dažas dienas pirms Sarkanās armijas atgriešanās aizsūtīja uz Vāciju. Vēl daļa darbu, kurus Purvītis bija aizsūtījis sievas radiem, sadega Jelgavā. Šīs kastes pēc tam vairs nav atrastas. Visticamāk, tās ir gājušas bojā, un šī Purvīša gleznu daļa vairs nav atgūstama, lai gan ir bijuši meklējumi gan uzreiz pēc kara, gan vēlāk.

Vai pieļaujat, ka kāds darbs no Purvīša kolekcijas vēl var atrasties?

Ja atradās iepriekš nezināms Purvīša darbu kolekcionārs, kas bija pārcēlies uz Zviedriju, pieļauju, ka laiku pa laikam var atrasties arī pa darbam, bet kopējā kolekcija noteikti ne. Diemžēl.

Vai ir zināms, kas bija šajā kolekcijā?

Purvītis krāja savas gleznas un mēbeles. Kā labi zināms, padomju vara Purvīti no viņa smalkā dzīvokļa Aspazijas ielā joprojām nezināmu iemeslu dēļ izmeta ārā, un viņš pārcēlās netālu no Lielajiem kapiem uz dzīvokli Kazarmu ielā. Purvīša kolekcijā bija arī draugu un laikabiedru darbi – Rozentāls, Valters u. c. Drošu ziņu nav, kas tieši tika aizvests uz Jelgavu un kādas gleznas bija aizsūtītajās kastēs. Var paskatīties vācu kinohroniku, kurā ir fiksēta Vilhelma Purvīša izstāde 1942. gadā toreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, arī ļoti daudzās krāsainās un melnbaltās reprodukcijas 30. gadu periodikā. Liekot kopā to, kas ir saglabājies gan muzejā, gan privātajās kolekcijās, var mēģināt saprast, kas ir zudis. Tas ir diezgan ķēpīgs darbs. Es domāju, ka Kristiāna Ābele (mākslas zinātniece, Jāņa Kalnača pētījuma redaktore – red.) ar to tiks galā.

Mākslas zinātniece Baiba Vanaga savā recenzijā žurnālā Studija (2017., nr. 117) min aspektu, ka daudzos Vācijas muzejos strādā īpaši eksperti, kas pārlūko to kolekcijas priekšmetu izcelsmi, kuri iegūti laikposmā no 1933. gada līdz pirmajiem pēckara gadiem. Visticamāk, tie, kas saņēmuši ģimenes mantojumā klasiķu darbus, izlasot jūsu grāmatu, arī kritiskāk aizdomāsies par to izcelsmi. Vai neskaidros gadījumos gleznas īpašniekam, jūsuprāt, vajadzētu dzīvot ar bažīgu sirdsapziņu vai varbūt nest nodot to muzejam?

Vainīgiem justies nevajadzētu. Pirmkārt, te nav runa par nacismu, bet komunismu, ko neviens šajā aspektā nepēta, jo nav diezgan pamatīgā ebreju lobija. Šo jautājumu man uzdod ne tikai žurnālisti, bet katrs, kurš kaut drusku grāmatu ir pašķirstījis. Es domāju, ka ikvienam, kam ir šādas gleznas, ir jājūtas kā saglabātājam. Ja tu gleznu esi nopircis komisijas veikalā, tad galīgi ne pie kā neesi vainīgs. Runājot par juridisko pusi – nav iespējams pierādīt, ka šie darbi kādam ar varu ir atņemti. Nav juridisku dokumentu – tā nav zeme, tā nav māja. Rīgas Kirova rajona Finanšu nodaļas dokumentos, kurus izmantoju, gleznām ir pievērsta ārkārtīgi maza uzmanība. Parasti parādās izmēri, zelta vai bronzēts rāmis, autorus tikpat kā nemin, bet ir pieminēta nolietojuma pakāpe procentos, nezinu, kā viņi to noteica. Autori minēti ārkārtīgi reti, tas viņus principā neinteresēja. Svarīgas bija mēbeles. Gleznas un līdzīgas lietas bija starp citu. Es domāju, ka šajā gadījumā ir ļoti mazas restitūcijas jeb īpašumu atdošanas iespējas, jo kurš var pierādīt, ka cilvēks prombraucot to vai citu gleznu neatstāja kaimiņam, sētniekam vai radiniekam?

Draugu lokā zinu cilvēku, kuram ir uzdāvināta Purvīša glezna. Pēdējā laikā viņam radušās bažas, vai tas ir oriģināls.

Par to var pārliecināties pie ekspertes Dzintras Temerovas.

Jā, bet ir bail kā iet pie ārsta uzzināt diagnozi. Ne tik daudz pat tas… Sanāk, ka ģimenei līdzi tiek iedots nezināms stāsts, kuru gribas izpētīt.

Droši vien. Ir arī citi stāsti par vienu otru, kas ir izmantojis situāciju, lai no tukšajiem dzīvokļiem savāktu t. s. bezsaimnieka mantu un papildinātu savu kolekciju. Tipiskākais piemērs ir Jānis Blaumanis, kurš bija Centrālā valsts vēsturiskā muzeja pirmais pēckara direktors. Par to viņam piesprieda nāves sodu, kuru neizpildīja. Kaut ko pierādīt ir neiespējami, jo visai bieži, kad pārdod mākslu, dokumentus neviens neparaksta, čeka nav.

Vēl grāmata nav pusē, kad sētnieki kļūst par jūsu pētījuma galvenajiem varoņiem. Vai tā bija apzināta iecere vai drīzāk mana lasītājas interpretācija?

Apzināta. Sētnieks šajā laikā ir absolūti vēsturiski nozīmīga persona. Bet tie nebija nekādi sētnieki, tās bija sētnieces vai kungi lielos gados. Tie, kurus neņēma leģionā vai pēc tam neiesauca padomju armijā. Viņi šad tad ir pieminēti literatūrā, piemēram, Andra Kolberga un Harija Gāliņa darbos. Tad, kad cilvēki brauca projām, visticamāk, bija divas atslēgas: viena palika pašiem, otra – pie sētnieka. Prom braucot, cilvēki savu mantu sakārtoja – traukus nomazgāja, grīdas izmazgāja – ar domu, ka aizbrauc tikai uz dažām dienām. Atnāks angļi un amerikāņi, padzīs krievus, mēs atgriezīsimies. Lielai daļai šie ceļojumi ievilkās, un atslēga palika pie sētnieka. Viņi bieži vien bija tie, kas dzīvokļus nevis atlauza, bet vienkārši atslēdza. Īpašniekam klāt neesot, kopā ar "finansu orgānu" pārstāvjiem visu, kas tajā bija, galvenokārt mēbeles, pēc tam arī visu pārējo, ieskaitot apakšveļu, grāmatas, mākslas darbus, traukus, – visu sīki un smalki aprakstīja. Sētnieks tam visam stāvēja klāt un bieži uzņēmās atbildību, lai manta nekur neizklīstu. Bija arī viens bezsaimnieku brīdis, kad vācu armija bija aizgājusi, bet krievu armija vēl nebija ienākusi. Nav ne mazāko šaubu, ka viens otrs sētnieks šajos dzīvokļos kaut ko paņēma. Visticamāk, ne vienmēr, lai paņemtu sev, bet gribot paglābt no jaunajiem saimniekiem. Es būtu gandrīz laimīgs, ja man pieteiktos kāds sētnieka mazdēls vai mazmeita un izstāstītu, ko viņa vectēvs vai vecmāmiņa ir stāstījusi, kas notika pirmajos pēckara mēnešos.

"Bezsaimnieka mantas" apraksti ir aizraujoši ne tikai savā faktoloģiski precīzajā informācijā, tie uzbur arī juteklisku faktūru, veidojas zināma tēlainības virsvērtība. Tas ir arī lielisks "špikeris" scenogrāfiem un māksliniekiem.

Jā. Līdzīgi kā Alvis Hermanis to darīja savās senākajās izrādēs, mierīgi varētu restaurēt dzīvokli, piekraujot to pilnu ar mēbelēm un citām mantām. Apraksti ir absolūti detalizēti, un būtu iespējams restaurēt dzīvokli, kāds tas izskatījās 30. gadu beigās. Bieži vien tajos iedzīve ir sadalīta pat pa istabām.

Cik saprotu, viens no vērtīgākajiem avotiem bija šīs mājas grāmatas?

Nē, tās nav mājas grāmatas.

Kā tās pareizi sauc?

Es pat nezinu, kā tās pareizi sauc. Tās ir Rīgas pilsētas finanšu nodaļu lietas par "bezsaimnieka mantu", un šajās mapītēs ir triju veidu dokumenti. Man izdevās "atrast" Kirova rajona, tagad Centra rajona finanšu nodaļas dokumentus. Pirmie ir mantu apraksti, tajos piedalījās sētnieks, viens finanšu nodaļas pārstāvis, bieži arī tikko Rīgā iebraukušie un šajos dzīvokļos apmetušies. Otrie ir mantu nodošanas un pārcenošanas akti, kur tās novērtē un noceno Rīgas pilsētas tirdzniecības nodaļas pārstāvji. Bieži vien cenas ir dubultotas. Mantas pārdeva vai nu tikko Rīgā bez nekā ienākušajiem cilvēkiem, vai arī ar tām apgādāja kādu jaunizveidotu iestādi vai gluži vienkārši aizveda uz veikalu pārdot. Mapītes ir ļoti dažādas. Vienā otrā ir daži dokumenti. Citā – vairāki desmiti. Trešo dokumentu grupu veido to cilvēku iesniegumi, kuri pēc kara atgriezās un mēģināja atgūt savu mantu. Viņi raksta vispirms Kirova rajona finanšu nodaļai, pēc tam – tuvējai tautas tiesai, tad – Latvijas PSR finanšu tautas komisāram. Bieži vien ļoti interesanta ir tā daļa, kur cilvēki stāsta, kāpēc viņi atstāja Rīgu un ko darīja, aizbraukuši no Rīgas. Droši vien daļa stāstu ir patiesi, bet daudzi arī mēģināja padomju varai piedāvāt tīkamākas versijas, kas palīdzētu mantu atgūt. Visiem bija skaidrs, ka viņi, ja reiz atstājuši Rīgu, tiek uzskatīti par fašistu līdzskrējējiem. Neviens neņēma vērā viņu pilnīgi normālās bailes, ka Rīga tiks bombardēta. Labākajā gadījumā viņi atguva naudu, kas nekādi nespēja kompensēt privātās mantas. Nopirkt jaunas mēbeles viņi par to naudu arī diez vai varēja. Daži no šiem stāstiem ir grāmatā. Protams, tā ir maza daļiņa. Kopumā ir ap 3700 lietu. Es izskatīju kādus dažus simtus. Tas ir fantastisks materiāls, kuru es droši vien līdz sava mūža beigām nez vai izlasīšu.

Jūs šķietami bezkaislīgi montējat dienasgrāmatu, vēstuļu, atmiņu citātus, kuru spilgtās detaļas lasītājam liek pašam uz savas ādas piedzīvot to, kā ir izvilkt no pievemtas dubļu kaudzes nošu manuskriptus (Mariss Vētra) vai stāvēt bērnistabā un domāt, ko labāk ņemt līdzi – gultasveļu vai Kārļa Skalbes Sirds bagātību, Brigaderes Anneles grāmatu, Jaunsudrabiņa Balto grāmatu un Zelta ābeles mazos izdevumus (Rūta Skujiņa), vai – noskatīties, kā uz kuģa no atsprāguša kofera izbirst un tiek sabradātas porcelāna krūzītes… Saplīst ne tikai konkrētie trauki, bet vesela pasaule, kurā tik liela vieta bija ierādīta mākslai un harmonijai. Vai jums kā pētniekam šis vairāk bija emocionāls vai intelektuāli intriģējošs darbs?

Emocionāls laikam ne. Sāpes par šiem cilvēkiem... Principā man bija skaidrs, kas ir padomju vara. Pats arī esmu šo to piedzīvojis. Detalizācija, katras ģimenes stāsti – uzskatīju, ka tas ir zināms, tikai kārtējo reizi pierāda jau zināmo. Emocijas bija gadījumos, kad, pārskatot diezgan lielos dokumentu blāķus, kaut kas saslēdzās un noskaidrojās. Kad izdevās atrast Mārtiņa Zīverta vai Elzas Ķezberes, vai viena otra arhitekta dzīvokli. Meklēšana bija diezgan piņķerīgs process. Reizēm tu nezini neko, citreiz – zini mājas adresi, bet nezini dzīvokļa adresi. Viens no maniem būtiskākajiem avotiem bija 1940. gada aprīlī izdotā Latvijas telefongrāmata, kurā ir ne tikai telefona numuri, bet arī vārdi, nodarbošanās un adreses. Mani pamatā interesēja kultūras darbinieki – mākslinieki, rakstnieki, mūziķi. Viņiem bija minēta mājas adrese, bet nebija dzīvokļa numura. Ar māksliniekiem bija labāk – līdz pat vācu laikam izstāžu katalogos norādīja arī dzīvokļa numuru. Piemēram, ir māja ar 70 dzīvokļiem. Trešdaļa cilvēku ir aizbraukuši. Tu šķirsti apmēram vairākus desmitus mapīšu, līdz vienā no tām atrodi kaut ko pazīstamu. Gleznas, tāpat kā palmas un klavieres, bija gandrīz katrā dzīvoklī, vismaz Rīgas centrā. Emocionāli bija uzdurties kāda kultūras darbinieka vārdam, kas apliecināja, ka tavi meklējumi nav bijuši gluži veltīgi, vai dzīvoklim ar plašāku gleznu krājumu. Sava veida gandarījums, ka laiks, ko diezgan regulāri esi pavadījis, ceļojot no Rīgas uz Valmieru un atpakaļ un sēžot arhīvā, nav bijis veltīgs. Par to, ka tas bija drausmīgi, nežēlīgi, necilvēcīgi, – par to man nebija nekādu ilūziju.

Lasot nācās sev uzdot jautājumu, ko es ņemtu līdzi dažos koferos un mugursomā – tik, cik pati varu panest.

Es arī par to esmu domājis. Apmēram zinu, ko es ņemtu, droši vien arī kādu grāmatu. Tās nez vai būtu mūsdienu grāmatas. Mums bija līdzīgi. Ja padomju laikā nebūtu bijis grāmatu, mēs nebūtu šos laikus pārlaiduši. Tagad grāmatas mūsdienu sabiedrībā pamatīgi zaudējušas savu nozīmi.

Ja vien tas nav pārāk personīgi, vai varat minēt pāris grāmatu, kuras jūs noteikti gribētu paņemt līdzi, atstājot savas mājas?

Droši vien tās būtu kādas grāmatas ar Kārļa Padega zīmētiem vākiem, kas ir maziņas un nav smagas. Viena grāmata, ko es labprāt paņemtu līdzi, būtu brāļu Kaudzīšu ceļojumu apraksti. Pirms 150 gadiem viņi reizēm kājām, reizēm – ar jaunajiem vilcieniem apceļoja gan Latviju, gan daļu Eiropas. Tīrot kādu šķūnīti, man izdevās atrast viņu kopoto rakstu sējumu, kur kaudzes augšā bija ļoti smalks oriģinālvāks un kaudzes apakšā – pats sējums. Tagad šis izdevums ir restaurēts. Šī būtu viena no tām grāmatām, kuru, ja nebūtu par smagu, es paņemtu līdzi.