Tallinā noslēdzies 21. Starptautiskais kinofestivāls Melnās naktis/Black Nights/PÖFF, kas šogad piedāvāja 233 filmas no 70 valstīm. 909 seansus no 17. novembra līdz 3. decembrim apmeklēja 80 289 skatītāji. Melnās naktis ir viens no piecpadsmit pasaules A klases kinofestivāliem. Tam ir piešķirta atbilstoša Starptautiskās Kinoproducentu asociāciju federācijas (FIAPF) akreditācija. Citi A klases festivāli notiek Kannās, Venēcijā, Berlīnē, Lokarno, Sansebastjanā, Karlovi Varos, Maskavā, Varšavā, Šanhajā, Kairā, Goa, Monreālā, Tokijā un Marā del Plata.
Tallinas festivālam ir izdevies kļūt par būtisku notikumu un biznesa platformu Eiropas kinoindustrijā – Melno nakšu programmā iekļautajās konferencēs, diskusijās, projektu prezentācijās un meistardarbnīcās satiekas nozares profesionāļi no Baltijas, Ziemeļvalstīm un visas pasaules. Kinobiznesa forumu un kopražojumu tirgu Industry@Tallinn & Baltic Event šoreiz apmeklēja 1291 dalībnieks, kas ir par 24 procentiem vairāk nekā pērn.
Festivāla starptautiskajā konkursā 19 filmu konkurencē uzvarēja Kirgizstānas režisora Temirbeka Birnazarova poētiskā, meditatīvā drāma Negadījums naktī, kas vēsta par vientuļa veca vīra dvēseles pārvērtībām.
Igaunijas filmu konkursā par labāko atzīta režisora Rainera Sarneta lirisma un melnā humora caurstrāvotā fantāzijas un mīlas sāga Novembris par vilkačiem un gariem, kas mīt mazā Igaunijas ciematā. Filmas pamatā ir Andrusa Kivirehka romāns Rijkuris jeb Novembris, kas izdots arī latviski. Novembra starptautiskā pirmizrāde notika Traibekas kinofestivālā, tas ticis izrādīts Karlovi Varu festivāla oficiālajā programmā. Igaunija izvirzījusi šo filmu Oskaram.
Par Tallinas kinofestivālu Melnās naktis intervijā KDi stāsta tā direktore Tīna Loka.
Sāksim ar jautājumu par naudu. Cik izmaksā festivāla rīkošana?
Mūsu budžets paliek nemainīgs – 1,4 miljoni eiro gadā. Tajā iekļautas arī pārējās mūsu aktivitātes – pavasarī notiekošais fantāzijas un šausmu filmu festivāls, festivāls Tartu, jauniešu filmu festivāls, īsfilmu festivāls un daļēji – kino industrijas pasākumu rīkošana. Publiskais finansējums veido aptuveni trešdaļu budžeta. Nevaram sūdzēties – Igaunijas mērogā tas nav maz.
Es zinu, kā mēs varētu augt un palielināt budžetu, taču tas nav izdarāms tik ātri. Skaidri apzinos, kurā posmā varu piesaistīt sponsorus, kas darbojas ne tikai Igaunijā. Problēma ir tāda, ka mūsu tirgus ir ļoti mazs. Melnās naktis ir vienīgais A klases festivāls, kas tiek rīkots tik mazā valstī. Paskatieties, kur notiek pārējie festivāli!
Festivāls aug straujāk nekā mūsu finansiālās iespējas. Mums ir jāstiprina tehnoloģiskie risinājumi. Starptautiskā aptaujā tika noskaidrots, ka Igaunijas spēcīgākie kultūras zīmoli pasaulē ir Arvo Perts un Melnās naktis. Skumji, ka tehnoloģiju ziņā festivāls ir tik vāji attīstīts. Mēs rīkojam ļoti interesantas, saturīgas konferences, kas veltītas šīm tēmām, taču paši savā attīstībā atpaliekam vismaz par desmit gadiem. Tas ir saistīts gan ar filmu tulkošanas tehnoloģijām, gan ar mūsu mājaslapas kvalitāti.
Kā plānojat attīstīt festivālu?
Mēs attīstāmies nepārtraukti! Mēs turpināsim stiprināt savu kino biznesa platformas lomu. Ja mums nebūtu kino industrijas profesionāļiem paredzētās sadaļas, mēs nevarētu noturēt A klases festivāla statusu. Jo stiprāka ir kino industrijas foruma programma, jo vieglāk ir piesaistīt filmas konkursam un veidot daudzveidīgu repertuāru. Festivāli, kuri darbojas arī kā kino nozares atbalsta centri, funkcionē daudz veiksmīgāk nekā pārējie. Tas ļauj visu laiku turēt roku uz pulsa. Stiprināt šo sadaļu mums palīdz Eiropas finansējums.
Šogad mums bija divi lieli jaunumi. Viens no tiem – unikāls audiovizuālā sektora akselerators Storytek, tā ir kino, citu radošo industriju un jauno tehnoloģiju mijiedarbības laboratorija, kas palīdz attīstīt biznesa iespējas un palielināt auditoriju. Otrs jauninājums – iniciatīva Creative Gate, kas ļauj veicināt ne tikai Igaunijas kino, bet arī mūzikas, mākslas, dizaina, modes, literatūras, izglītības potenciālu, meklēt jaunas izaugsmes un eksporta iespējas. Reģions, kuru varam aptvert, ir Baltija, Ziemeļvalstis, Polija, Vācija, Krievija un citas bijušās PSRS valstis.
Cik lielā mērā programmas veidošanu ietekmē skatītāju gaume? Vai rēķināties ar to, ko no jums gaida publika?
Biļešu ieņēmumi veido nozīmīgu budžeta daļu – nedaudz vairāk par 300 000 eiro (puse no šīs naudas ir jāatdod kinoteātriem) –, tāpēc mums ir jādomā par publiku. Pārdot biļetes uz tādām filmām, kādas mēs izrādām, nav viegli. Mēs, tāpat kā citi festivāli pasaulē, saskaramies ar tām pašām grūtībām: plašsaziņas līdzekļu vidē dominē dzeltenā prese, un skatītāji galvenokārt dod priekšroku izklaidējošam kino. Tomēr esam gandarīti, ka Igaunijā ne-Holivudas filmu apmeklējuma īpatsvars ir viens no augstākajiem Eiropā. Tas ir saistīts arī ar mūsu aktivitātēm jau divus gadu desmitus, tāpēc perspektīvas nav sliktas.
Pieļauju, ka ne tik tālā nākotnē Melnajās naktīs notiks arī Holivudas blokbasteru pirmizrādes – tas piesaistīs auditoriju. Tomēr mūsu festivāla un konkursa programmas iezīme ir autorkino dominante. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs vispār sākām rīkot festivālu, – lai demonstrētu autorkino, lai cilvēki Igaunijā pārliecinātos, cik daudzkrāsaina ir kino pasaule. Mēs nedrīkstam zaudēt saikni ar skatītājiem, mēs nekad nevarēsim būt tik radikāli savā piedāvājumā kā, piemēram, Roterdamas festivāls. Varbūt mēs to vēlētos, bet nevaram atļauties.
Nezinu daudz citu festivālu, izņemot Berlīni, kuros būtu aptverta tik plaša ģeogrāfija. Šogad mums bija filmas no 70 valstīm. Mēs neskrienam pakaļ filmām tikai no kino lielvalstīm, nē, esam tik dulli, ka cenšamies atklāt interesantākās mazo valstu filmas. Mums patīk meklēt pērles. Tāda ir Melno nakšu seja.
Melnās naktis notiek gada beigās. Dzirdēts, ka daudzi kinematogrāfisti šajā laikā sāk nopietni gatavoties Berlīnes kinofestivālam un tāpēc nelabprāt atdod savas filmas citiem festivāliem. Vai tas jums sagādā problēmas?
Jautājums par festivāla rīkošanas laiku ir sarežģīts. Tas nav saistīts tikai ar prestižā Berlīnes festivāla tuvošanos. Ja filma tiek pabeigta rudenī un tās pirmizrāde varētu notikt pie mums, tas nozīmē, ka filma būs datēta ar šo gadu, kaut gan ir skaidrs, ka tās aktīvā dzīve pasaulē sāksies nākamgad. Ja kāds 2018. gadā ieraudzīs, ka šī ir 2017. gada filma, viņam šķitīs, ka tās jau ir "vecas ziņas", tāpēc producenti un studijas ir ieinteresētas izlaist filmu gada sākumā un tām ir svarīga debija Berlīnē.
Katrā ziņā filmai ir daudz izdevīgāk būt iekļautai kāda A klases festivāla konkursā nekā paralēlajā programmā līdzās simt citām filmām. Katra festivāla konkursa skatei ir sava seja, savas iezīmes. Taču filmu veidotājiem nevajadzētu pārāk bēdāties, ja viņi neiekļūst kādā viņiem vēlamā konkursā. Daudz ko nosaka katra festivāla un tā auditorijas specifika. Saprotam, ka mūsu konkursa programmai nekad netiks piedāvātas labākās franču filmas, jo mēs neesam prioritārs Francijas kino industrijas tirgus. Francija ir daudz vairāk ieinteresēta Kannās, Venēcijā, Sansebastjanā un Latīņamerikā notiekošajos festivālos.
Savukārt pie mums konkursā varētu veikties krievu filmām, un būtu labi, ja Krievijas kolēģi to saprastu. Šīm filmām šeit ir izredzes gūt panākumus kinoteātru repertuārā arī pēc festivāla. Mēs esam tirgus, kurā ir krievu filmu auditorija, kur šīs filmas mīl un gaida. Protams, filmas liktenis vienmēr ir saistīts ar risku. Ja kāds darbs uzvar Venēcijā, tas negarantē tā panākumus Itālijas kinoteātros, taču filmai būs prestiža zīmogs.
Kinofestivālu grafiks ir ļoti blīvs. Brīvāks periods ir tikai martā, taču tas ir laiks, kad visi gatavojas Kannu festivālam un citiem savus darbus nepiedāvā. Igaunijā rīkot festivālu tumšākajā gada laikā ir visizdevīgāk no apmeklējuma viedokļa. Organizēt festivālu vasarā ir pašnāvība – es zālē sēdēšu vienīgā.
Kādas varētu būt Latvijas filmu izredzes Tallinas festivāla programmā?
Mēs zinām, ka Baltijas kinoteātru repertuārā tuvāko kaimiņvalstu filmas negūst lielus panākumus. Tas ir fakts, kaut gan ir izņēmumi. Nevienai citai Latvijas filmai, kura jebkad ir bijusi Melno nakšu programmā, nav bijis tādu panākumu kā Viestura Kairiša Melānijas hronikai, kuru pērn izrādījām starptautiskā konkursa programmā (Gintam Bērziņam tika pasniegta Bronzas vilka statuete par labāko operatora darbu – J. J.).
Pēc mūsu festivāla Melānijas hronika tika pārdota izrādīšanai piecos desmitos valstu. Šeit filma atrada aģentu, un tai sākās starptautiska dzīve. Latvijas un Lietuvas filmām Melnās naktis ir laba starta platforma. Gan ārzemju prese, gan kinobiznesa profesionāļi, atbraucot uz Tallinu, pievērš pastiprinātu uzmanību šā reģiona darbiem. Viņi tos meklē šeit, nevis citos festivālos.
Baltijas valstu filmām ir jāmēģina iekļūt arī citu festivālu skatēs. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kad filma ir pabeigta. Ja tā ir gatava pavasarī, nav vērts gaidīt līdz gada beigām. Ja jūsu filmu kaut kur neņem, tas arī ir normāli. Katrs festivāls ir cieši saistīts ar savu auditoriju. Festivāla vadītājs labi zina, kādas filmas piestāv viņa pārstāvētā pasākuma programmai un kā filmas saslēdzas savā starpā. Uzbūvēt sabalansētu konkursa skati nav viegli.
Kuri ir jūsu pašas iecienītākie kinofestivāli?
Es dievinu Venēciju, tur ir fantastiska atmosfēra. Tu ar kolēģiem stāvi rindā pēc biļetēm un sarunājies par kino, nevis biznesu. Protams, man ir jābūt Kannās. Tur var skatīties labas filmas un sarīkot visas nepieciešamās tikšanās. Darbam šis ir svarīgākais festivāls. Man patīk Pusanas festivāls Korejā, kas iepazīstina ar Āzijas kino spektru. Diemžēl vairs nenotiek festivāls Ņūdeli Indijā. Tas bija labākais festivāls, kurā varēja redzēt brīnišķīgu Āzijas kino, Indijas autorkino, Tuvo Austrumu reģiona darbus. Ļoti kvalitatīvs ir Karlovi Varu, Sansebastjanas un Lokarno festivāls.