Valsts valoda jāstiprina ne tikai kino
Komercmedijos un straumēšanas platformās latviešu valoda atstāta novārtā.
Kino
Festivāli nav dinozauri
Par to pārliecinos, kad nesen kā ierodos Kruazetes bulvārī Kannās, kas vēsturiski veidojis kinofestivāla centrālo "gaiteni". Te nejauši satiekas, uzgrūžas, paklūp aiz šlepēm, karsē aktierus, diedelē biļetes un visu ko citu, kas ir saistīts ar zvaigžņu kultu.
Valainis: Finansējums kino nozarei un dižpasākumu organizēšanai pieaugs
Finansējums kino nozarei un dižpasākumu organizēšanai pieaugs, darba vizītes laikā Tukuma novada kino pilsētiņā Cinevilla pauda ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).
Top jauna filma par bītliem
JAUNS SKATĪJUMS.
Ķīna samazinās ASV filmu importu
Ķīnas Filmu administrācija ceturtdien paziņoja, ka samazinās valstī importēto ASV filmu skaitu, saasinoties attiecībām starp abām valstīm.
Pēc ziemas nāk pavasaris
Viena kustība iekustina jaunu. Tā varētu sacīt par Ginta Zilbaloža animācijas pilnmetrāžas Straume (2024) sasniegumiem, kas organiskā veidā ir ļāvuši būt pamanītai ne tikai Latvijas kinonozarei, bet arī it kā atšķirīgajam, tomēr radnieciskajam Baltijas reģionam. Pēcoskaru dzīvē (un realitātē) arvien vairāk kinonozares izdevumu raksta par Baltijas kino un piesauc tā "renesansi", tostarp izceļot Latvijas animācijas un dokumentālā kino tradīcijas, kā arī starptautiskos Latvijas kino smagsvarus Lailu Pakalniņu un Signi Baumani, kuru filmogrāfija ir labi zināma ārpus mūsu robežām un kuru vārdi jautājumus nepieprasa.
Ņuņņisma laikmets
Laikā, kad "iztēloties" politisko varu, kas ir apsēsta ar kosmosa iekarošanu, sociālo tīklu performancēm, citu sugu iznīcināšanu un kultam līdzīgu orientāciju, ir vairāk nekā viegli, uz ekrāniem iznākusi zinātniskās fantastikas satīra Mikijs 17/Mickey 17 (2025).
Plūdīs ambīcijas
Svarīgākais nav ceļš, bet galamērķis – šāda doma izskan Breidija Korberta monumentālajā drāmā Brutālists/The Brutalist (2024).
Viena ģimene un sistēma
Irānas kino desmitgadēs radies īpatnējs paradokss. Spītējot valdības draudiem un sodiem, vairāki irāņu režisori veido filmas ārpus savas dzimtenes – tajās viņi kritizē valsts politiku, gūstot novērtējumu Rietumu festivālos, un veido savas karjeras citur.