Ģirts Muižnieks (56) nāk no arodā prasmīgu un idejiski neordināru mākslinieku paaudzes, kas ienāca Latvijas mākslā XX gadsimta 80. gados un stipri mainīja tās ainu – primāri ar saviem darbiem, bet zināmā mērā arī ar savu arvien jauneklīgo cilvēcisko tēlu. Tās bija tādas personības kā Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe un Ieva Iltnere, kopā ar šiem māksliniekiem Muižnieks Mākslas akadēmijā veidoja domubiedru grupu, ko jauno mākslinieku aprindās pazina kā Holivudu, bet plašāka sabiedrība to iepazina izstādē Maigās svārstības 1990. gadā. Viss minētais un daudz citu interesantu laika liecību ir lasāmas nupat izdotajā grāmatā par pazīstamo gleznotāju. Tajā Muižnieka darbus vērīgi analizē Ivars Runkovskis, biogrāfisko līniju pārskatu sniedz Ieva Kalniņa savās intervijās ar mākslinieku un viņa laikabiedriem. Grāmata ir papildinājums līdz 2014. gada 11. janvārim Mūkusalas mākslas salonā skatāmajai Muižnieka darbu izstādei 5.7.32.34, ko iezīmē vietai piemērota materiālu (drānas ruļļu) un laikmetam atbilstoša satura (sociālo mediju glezniecisks pārfrāzējums) izvēle.
Jūs ļoti steidzāt uzlikt izstādi. Tad tomēr paspējāt?
Pēdējais brīdis mobilizē. Tā man ir vienmēr – brīdis, kad palikušas divas nedēļas līdz izstādei un saproti, ka nekā vēl nav. Varu sākt gadu pirms tam, bet nekas neiznāks, jo tas ir pārāk ilgi.
Viestarta Gailīša interviju ar Ģirtu Muižnieku lasi 12. decembra KDi!