Tas ir nemitīgs dialogs ar sevi pašu – par rakstīšanu saka jaunā dramaturģe Agnese Rutkēviča. Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos viņas lugas Mans nabaga tēvs iestudējums Elmāra Seņkova režijā. Izrāde esot traģikomisks stāsts par dažādu paaudžu nespēju saprasties. "Es daudz domāju par to, vai jaunā paaudze jūtas tā, it kā viss būtu radies šodien, vai tai tomēr ir vēsturiskā apziņa," bilst Agnese. Tāpat kā iepriekšējās lugās – Kartupeļēdājos un Dukšos – viņas varoņi arī šoreiz ir no laukiem, un to prototipi ir cilvēki no pašas rakstnieces dzīves.
Šī ir tava trešā luga, kas iestudēta teātrī. Ko esi ieguvusi no iepriekšējās pieredzes?
Man šķiet, ka tas, kas bijis iepriekš, mani gatavoja šim – lielam darbam uz lielās skatuves. Tā ir baigā atbildība. Ļoti laba pieredze man bija ar Gati Šmitu Jaunajā Rīgas teātrī (izrāde Dukši – E. G.). Tas, kā mēs strādājām ar manu lugu Dzīvnieks, kā to attīstījām, bija liela slodze – ar aktieriem un režisoru visu laiku pārrunājām tēlu raksturus. Šeit, Nacionālajā teātrī, es esmu viena ar savu tekstu, nesu to aktieriem. Visu teātri jau esmu nokaitinājusi, printējot lugu. Man jautā: "Agnes, cik tev vēl to ver siju būs?" Nav jau vairākas, ir tikai viena, kura visu laiku tiek attīstīta. Pirmo lugu (Kartupeļēdāji – E. G.) Dirty Deal Teatro paņēma tādu, kāda tā bija, un iestudēja.
Palika arī prototipu vārdi.
Dramaturģija, kā saka, nav par burtiem, bet gan stāstu, cilvēkiem, raksturiem. Toreiz es tāpat biju klāt iestudējumā, runāju ar aktieriem, apspriedām, ko viņi nesaprot. Es iedodu aktieriem raksturu, izstāstu, kur esmu iedvesmojusies, ieguvusi prototipus. Arī lugā Mans nabaga tēvs ir dzīvi cilvēki no maniem laukiem, piemēram, Bruno ir mans onkulis, tuvs radinieks, kurš maijā nomira, nepaspēju pie viņa aizbraukt.
Elīnas Gulbes interviju ar jauno dramaturģi Agnesi Rutkēviču lasi 11. septembra KDi!