Negaidīti skaisti; mirkli, ak apstājies!; liels paldies par iespēju redzēt ko nebijušu un baudīt izcilāko latviešu vecmeistaru poētismu; cik labi, ka mēs atnācām; tieši laikā!; bija ļoti forši, un man ir 10 gadi; latviski, skarbi un maigi, jutekliski un atkal latviski līdz dvēseles tirpām – šādi ieraksti rindojas multimediju performances Simbolisms atsauksmju grāmatā Cēsu pilsmuižas klētī.
Producente Leonarda Ķestere ierosina labāk lietot saprotamāku jēdzienu – "dzīvās gleznas". Izcilo Latvijas vecmeistaru Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Rūdolfa Pērles, Pētera Kalves, Sigismunda Vidberga u. c. darbi atdzīvojas 2D un 3D animācijā, ko caurvij tēma "mīts – cilvēks – daba". Vairāk nekā no 40 mākslas darbiem radīts stāsts ar pārlaicīgo latviešu skaņražu – Emīla Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola – melodijām, ko katram mākslas darbam ieskaņojis izcilais latviešu pianists Andrejs Osokins, kurš klavieres esot apsedzis ar segu, lai pietuvotos autentiskajam tonim.
Skaņu celiņu papildina Edvarta Virzas, Fallija, Zemgaliešu Birutas dzeja, ko ierunājuši aktieri Sandra Kļaviņa, Voldemārs Šoriņš un Jēkabs Reinis. Katra glezna tiek parādīta, izmantojot plašu mūsdienu tehnoloģiju klāstu, piemēram, klasisku stop motion animāciju, slāņu video apstrādi, telpiskas gaismas 3D modelēšanu virtuālajā telpā. Svarīgi uzsvērt, ka tie nav pašmērķīgi tehnoloģisko risinājumu paraugdemonstrējumi, kas uz "dzīvo gleznu" ideju daudz pielaidīgāk liks paskatīties arī rūdītiem skeptiķiem. Tas ir tēlainā koptēlā nospriegots "piedzīvojums un pārdzīvojums", kā raksta kāda apmeklētāja. Kvalitatīvi nostrādāts un radošās grupas ar sirdi izjusts piedāvājums pusstundu izolēties no XXI gadsimta un iegremdēties simbolisma pārlaicīgajā poēzijā.
Leonarda Ķestere smejas, ka tā aizrāvušies, ka reiz, ar Robertu Rubīnu atlasot Nacionālajā bibliotēkā dzeju, pat aizmiguši no pārsātinājuma. Šis "aizkadra darbs" ir labi jūtams. Multimediju performance Cēsu pilsmuižas klētī noteikti nav tikai pērtiķītis, kas Rozentāla gleznā Princese ar pērtiķi pēkšņi sāk lēkāt.
Izstādi producējusi biedrība Live Latvija sadarbībā ar Digitālo izstāžu namu Lumiere. No 30. septembra Simbolisms priecēs arī Liepājas muzeja apmeklētājus. Nākamgad izstāde plānota Rīgā un citviet Latvijā.
Vai ideja par multimediju performanci Simbolisms izrietēja no izstādes Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs, kas 2018. gadā ar plašu rezonansi notika Parīzē Orsē muzejā?
Pilnīgi noteikti. Nav nekāds noslēpums, ka es visus šos gadus no 2014. gada 31. maija biju kultūras ministres padomniece Latvijas valsts simtgades jautājumos. Izgāju visu sagatavošanās procesu, aptaujājot gan kultūras institūcijas, gan atsevišķus cilvēkus diskusijās. Nauris Puntulis arī bija līdzās. Kopā ar kolēģiem 2014. gada vasarā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, braukājām un organizējām diskusijas un visur prasījām, kādas ir viņu idejas un dāvanas simtgadei. Radās ļoti labs saraksts. Notika arī diskusijas Saeimā, kā arī bijušo kultūras ministru un kultūras institūciju vadītāju diskusijas. Bija uzņēmēju un jauniešu diskusijas. Uzru
nājām visus iespējamos sabiedrības slāņus. Tolaik mākslas zinātniece un kuratore Ginta Gerharde-Upeniece bija saņēmusi stipendiju Cité Internationale des Arts, un es viņai iepriekšējā vakarā rakstīju: "Ginta, bez izstādes Parīzē neatgriezies!" Laiku pa laikam atceramies šo zīmīti. Sākās ilgais ceļš kāpās ar izstādi Parīzē. Bija pilnīgi skaidrs, ka tā būs simbolisma māksla. Līdz tam jau bija redzēts daudz dažādu simbolisma mākslas versiju – Janim Rozentālam bija bijusi izstāde, bija sarīkota izstāde kopā ar Ziemeļvalstīm, tika deponēti darbi no mūsu Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas un privātkolekcijām. Mums ļoti pretī nāca brīnišķīgais kurators Rūdolfs Rapeti, kurš Gintai ir labs draugs kopš tiem laikiem, kad vadīju projektu Pārsteidzošā Latvija (2005) un Francijas pavasaris (2007). Rūdolfs Rapeti 2007. gadā Bordo Dekoratīvās mākslas muzejā veidoja Latvijas 20.–30. gadu mākslas izstādi. 2004. gadā uz Latviju bija atbraukusi Loransa Dekāra, kura bija sajūsmā par Helēnu Demakovu, jo viņa runāja franciski. Un vajag tā sagadīties – kad jau strādājām pie simbolisma izstādes, Parīzē nomainījās kultūras ministrs, un par Orsē muzeja prezidenti kļuva tieši Loransa Dekāra! Francijā muzeju prezidenti ir daudz svarīgāki par valsts prezidentu. Pie mums arī Māra Lāce ir daudz nozīmīgāka persona par jebkuru citu.
24. jūlijā izstādi Nepieradinātās dvēseles. Baltijas valstu simbolisms atklās Viļņā. 20. novembrī – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un izstāde notiks līdz nākamā gada 22. februārim.
Orsē muzejā mums bija fantastiska paralēlā programma – pasākumi un konferences par dzeju, mūziku, uz Orsē muzeja kāpnēm Vita Timermane-Moora un visa frankofoniskā kopiena – diasporas kori no Šveices un citām valstīm atbrauca un dziedāja latviešu tautasdziesmas, ko raidīja Francijas televīzija un visi portāli. Brīnums bija noticis! Viņi bija nolaidušies no savas augstās Saules karaļa mākslas un beidzot sapratuši, ka Baltijas valstis ir kaut kas nenormāli īpašs, ka mēs esam tik patiesas un īstas dvēseles, kuras viņi nosauca par âmes sauvages – nepieradinātajām dvēselēm. Mēs gan ar Gintu un Māru Lāci diezgan daudz piestrādājām, lai pārliecinātu, cik mēs esam ļoti nepieradināti. Nesām frančiem savus ievārījumus, stāstījām par latviešu sievietēm, kas Jāņu naktī lido ar raganām.
Ar raganām varbūt arī nelido, bet par ievārījumiem un zāļu tējām nekas nav pārspīlēts.
Jā. Mēs vienkārši mazliet to visu pastiprinājām. Vedām zāļu tējas un visādas citādas pašdarinātas lietas, kamēr viņi pārliecinājās, ka mēs esam raganas. Tā tas sākās. Mēs ar Gintu visu laiku dzīvojam nepieciešamībā darīt vēl kaut ko simbolisma sakarā. Kad simtgades starptautiskā programma pagājušogad organiski beidzās, man vajadzēja atrast nodarbošanos, un notika brīnums – es satiku fantastiskus producentus – Ivo Valdovski un Renāru Sproģi –, kuri teica – taisām kaut ko tādu! Es ar multimediju projektiem Teterevu fonda ietvaros jau biju daudz strādājusi kopā ar saviem videomāksliniekiem Robertu Rubīnu un Māri Kalvi. Mēs esam taisījuši Gondolu Rīgas biržā ar Brodska dzeju un Vivaldi mūziku. Ar Māri Kalvi – videodarbu Māra Liepas pieminekļa atklāšanai un daudz ko citu.
Tagad Cēsis ir multimediju galvaspilsēta. Digitālais izstāžu nams Lumiere vēl pirms Simbolisma rietumu tornī uztaisīja Cēsu pils stāstu. Tas ir vairāk virzīts uz vēsturi, bez teksta. Galvenie ir vizuālie instrumenti – audiovizuālais stāsts. Bez īpašas mūzikas un tekstiem, tikai ar gadskaitļiem septiņās minūtēs tiek izstāstīts Cēsu pils 800 gadu senais stāsts. Tas ir veids, kā šodien sarunāties ar apmeklētājiem par vēsturi. Tas joprojām ir sarežģīts uzdevums – piedāvāt austiņas vai nepiedāvāt, likt kaklā klausāmo aparātu. Tagad saistībā ar Covid-19 šie visi jautājumi ir ne vien ar jautājuma zīmi, bet ar desmit izsaukuma zīmēm. Ļoti daudzi cilvēki vairs negribēs neko grābstīt un nekam pieskarties. Līdz šim visu ir gribējies tulkot desmit valodās. Šis moments kļūs arvien apgrūtinošāks.
Cēsu pilsmuižas klētī pasniedzat pledus, kuros ietīties, ja kādam ir pavēsi. Droši vien daudziem arī šis piedāvājums šobrīd varētu šķist aizdomīgs?
Segas visu laiku tiek dezinficētas. Un tās nevienam obligāti nav jāņem.
Kā projekts attīstījās tālāk, kad bijāt satikusi domubiedrus Lumiere?
Sāku strādāt pie jaunām idejām un nolēmu aiziet uz Nacionālo mākslas muzeju parunāties, vai mēs vispār drīkstam ar meistaru gleznām kaut ko darīt.
Pie direktores Māras Lāces?
Jā, gājām pie viņas. Daži videodarbi mums jau bija krājumā. Māris Kalve jau Staro Rīga laikā bija strādājis ar gleznām, projicējis tās uz Nacionālā mākslas muzeja fasādes. Savukārt Roberts Rubīns daudziem koncertiem bija atdzīvinājis Purvīša darbus. Laika ziņā mēs nebūtu varējuši atļauties atdzīvināt tik daudzas gleznas. Māra Lāce, lielā simbolisma projekta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece un arī galvenā Latvijas simbolisma pārzinātāja mākslas zinātniece Dace Lamberga, un mākslas zinātniece Aija Brasliņa nāca mums palīgā kā konsultantes. Paldies Zuzāna kolekcijai.
Tātad klasiķu gleznas ir atdzīvojušās ar mākslas zinātnieku svētību visaugstākajā līmenī?
Jā, mēs esam partneri. Uzdrīkstēšanās no abu producentu puses ir vājprātīga, jo viss ir tapis par aizņemtu naudu. Attīstības finanšu institūcija Altum ir piešķīrusi aizdevumu. Lauku atbalsta dienesta programma Leader ir devusi naudu aprīkojumam un ekrāniem.
Pieļauju, ka tas ir visai dārgs produkts?
Tas nav lēts. Altum nosacījumi un arī Leader programma paredz, ka izstādei divus gadus jāceļo pa Latviju. Tas pieprasa nopietnu mārketinga un komunikācijas darbu. Šobrīd ievērojam visu, ko nedrīkst, punkts punktā. Laime, ka blakām ir brīnišķīgā pils, kurā ir apskatāms arī otrs multimediju darbs. Man liekas, ka ļoti daudzi, kuri atbrauc uz Cēsīm, paši atrod informāciju un plakātus, lai atrastu ceļu uz vecpilsētas pērli. Klēts ir piesaistījusi ļoti daudz cilvēku. Žagara Cēsu Mākslas festivālos tur ir notikušas brīnišķīgas izstādes. Šeit ir ļoti pateicīga vide, jo Cēsīs ir ļoti kulturāli cilvēki. Man liekas, ka uz Vidzemi visi brauc pēc kultūras. Pilnīgi apzināti. Blakus ir arī zooloģiskais dārzs Rakši, uz kuru brauc daudzi krievvalodīgie. Tagad ir izaicinājums, kā viņus dabūt pie mums. Mūsu produkts nav tik vienkāršs. Jā, tās ir dzīvās gleznas, tā to var apzīmēt, bet klāt vēl nāk mūzika un dzeja. Man savulaik bija jāpaskaidro, kāpēc Emīls Dārziņš ir sava laika visvairāk eksportētais komponists. Dārziņa Melanholisko valsi spēlē pasaules lielie orķestri, kad diriģē mūsu brīnišķīgie diriģenti, piemēram, Karels Marks Šišons. Vienu koncertu, ko pārraidīja 3Sat, noskatījās vairāki miljoni. Tam bija arī atkārtojums. Mūzikas eksportā Dārziņš un Melanholiskais valsis ir numur viens. Otrajā vietā varētu būt Raimonds Pauls ar Miļion alih roz.
Apmeklētāji atsauksmju grāmatā jūsmo par "dzīvo gleznu" piedzīvojuma un pārdzīvojuma latvisko esenci. Liegi daiļi, sērīgi, ilgpilni. Pieļauju, ka slāviskajai daļai no Rakšiem, kurus vēlaties pievilināt, varētu pietrūkt lielāka dinamisma. Bet varbūt tie ir tikai klišejiski priekšstati.
Simbolisma laiks tāds ir. Kopš pagājušā gada septembra ļoti daudz laika esam pavadījuši, nodarbojoties ar pašu darbu. Tagad esam to nodevuši cilvēkiem aplūkošanai, baudīšanai, izglītībai, uzzināšanai un ieraudzīšanai. Mūsu uzdevums patiesībā ir "noraut jumtu" aiz laimes sajūtas, ka mēs esam tik brīnišķīgi, ka esam tik eiropeiski. Kā saka scenārija un kompozīcijas autors Māris Kalve – ir Rozentāla kods, ir Purvīša kods, ir Jāņa Mediņa kods un Zemgaliešu Bitutas kods –, un tajā pašā laikā esam mēs – mūsdienu mākslinieki un producenti, interpretētājs pianists Andrejs Osokins, aktieri Sandra Kļaviņa, Jēkabs Reinis un Voldemārs Šoriņš un skaņu režisors Ernests Ansons un arī mūsu lieliskie producenti Ivo un Renārs. Tur ir iegājusi mūsu griba. Tas ir mūsu kods, un mēs vēlamies dalīties. Gribam, lai šo vairāk nekā simt gadu seno latviešu mākslu mūsu paaudzes novērtē un saprot galveno lietu – ka tas, kā mēs šodien dzīvojam, ir simbolisms nākotnē. Mūsu pārdzīvojums, mūsu ieraudzīšana, mūsu interpretācija, esot kopā ar tā laika māksliniekiem, dzejniekiem un mūziķiem, ir kaut kas tāds, ko nākamās paaudzes novērtēs kā simbolismu. Šodien tas ir reālisms. Mēs to darām šodien un mēģinām to darīt zināmā mērā laikmetīgi. Tehnoloģijas – 2D un 3D animācija, čūska ir veidota ar mākslīgā intelekta programmas palīdzību. Mēs iedodam atslēgu nākotnei, šo darbu pārlaicībai un mūžībai. Mēs ļoti gribētu šo atslēgu iedot katram.
Mazi bērni – trīsgadīgi un četrgadīgi – ļoti priecājas. Viņiem patīk čūskas un skeleti. Mums ir fokusgrupa, un bērniem ļoti patīk ziema. Viņi sauc – ziema! Redz, ko nozīmē, ka pagājušogad nebija ziemas.
Jauniešiem patīk pilnīgi viss. Pusaudži, sākot no deviņiem desmit gadiem, sēž pārakmeņojušies, mute vaļā – zvirbuļi var līst iekšā. Un tie kailumi dikti patīk.
Vidusskolniekiem?
Arī studentiem. Viņi meklē, kas tas ir par mītu – ā, Lēda ar gulbi! Ļaudis, kas kaut ko saprot no mākslas, ir aizkustināti. Profesionāļi vienmēr kritizē, izsaka savu viedokli: varēja tā un kāpēc tā.
Ir arī skeptiķi, kam nemaz nav pieņemama šāda interpretācija?
Īstus skeptiķus neesmu satikusi. Daži ir teikuši, ka ir pārāk skaisti (smejas). Mēs nevaram atļauties postīt oriģinālu. Šeit ir pietāte.
Šāda multimediāla performance lieliski izved gleznas no muzeja un saved kopā ar auditoriju, kas varbūt vēl nav atradusi ceļu uz muzeju. Vai ir nolūks aizvest skatītāju atpakaļ arī uz muzeju?
Nāk ne tikai jauni cilvēki, bet arī veci cilvēki, zinātāji, skolotāji. Viņi ir pateicīgi par veidu, kā tas tiek izstāstīts. Tiem, kas to redzēs, gleznas muzejā būs skatāmas pavisam citām acīm. Aizvest skatītāju atpakaļ uz muzeju ir slēptais primārais mērķis. Viena no producenta Renāra Sproģa meitām Elizabete bija atnākusi un teica: "Es tā gribu redzēt tās gleznas muzejā!" Viņa ir padsmitniece un pati uzprasījās te strādāt par brīvprātīgo – aicinās iekšā cilvēkus. Nacionālā muzeja speciālisti man stāstīja, ka cilvēki gleznu aplūko vidēji septiņas sekundes. Detaļas nemaz nepamana. Šeit var ieraudzīt pavisam kaut ko citu. Purvīša glezna ar kokiem – brīnišķīga glezna, visi beigti, bet tur aiz kokiem ir arī mājas. Es tur nekad nevienu māju nebiju redzējusi. Mans dēls kinorežisors Pauls Ķesteris teica: "Mammu, ārprāts, cik tas bija fantastiski! Man likās, ka es esmu Rozentāls un Vidbergs, ka es skatos ar viņu acīm." Piemēram, Laila kokošņikā. Tā ir tā pati meitene no Rozentāla gleznas Gavilējošie bērni (Pavasara atnākšana, 1901). To nevarēja uzlikt uz Orsē muzeja fasādes, jo meitenei aug krūtiņas. Tas jau atkal būtu skandāls, tāpat kā toreiz nabaga Katrīnai Neiburgai ar Leļļu operas plakātu pie operas. Tāpēc mēs viņai banerī uzvilkām to kreklu mugurā (smejas). Tāpēc, ka Parīzes izstādes veidošanas laikā mēs par to tik daudz diskutējām. Nu johaidī, mūsu skaistie bērni! Nepaņēma to gleznu.
Absurdi…
Šajos laikos ir pavisam cita attieksme. Bet te Laila ir pieaugusi, un viņai galvā ir kokošņiks, un viņa ar savām skaistajām acīm skatās uz pasauli. Viņa ir īsta somu latviete. Tēva deguns, bet viss pārējais nenormālais skaistums ir no Elijas. Brīnišķīgus tekstus izglītības katalogam ir uzrakstīju mākslas zinātniece Edvarda Šmite, muzikologs Orests Silabriedis un literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.
"Projekts piedāvā tikai vienu no daudziem iespējamiem simbolisma laikmeta mākslas lasījumiem mūsdienās. Daudzas no simbolisma tēmām palikušas aiz kadra, minēsim kaut vai erotismu un seksualitāti. Ir vērts pieminēt, ka XX gadsimta sākumā vispārpieņemtie priekšstati, uzvedības un pieklājības normas bija daudz stingrākas nekā šodien, kas savukārt vilināja – ignorē šīs vecās robežas, riskē un pārkāp tās! Šis tendences vērojamas arī latviešu kultūrā, tomēr citur (piemēram, Francijas mākslā) tās bijušas daudz nozīmīgākas. Iespējams, ka šo samēru noteikuši tādi latviešu kultūrai tolaik daudz būtiskāki uzdevumi kā nacionālās identitātes meklējumi un brīvības alkas.
Mums joprojām ir un būs nepieciešami pirms gadsimtiem rastie tēli, vārdi un melodijas, un to nosaka ne tikai vēlēšanās vai nepieciešamība saprast savas tautas un savas dzimtas vēsturi. Patiess mākslas darbs cauri gadsimtiem saglabā arī kādu ļoti personīgu vēstījumu, kas ļauj skatītājam aptvert kaut ko sev pašam un tieši šodien būtisku. Meklēsim!" – Edvarda Šmite.
Multimediju performance Simbolisms
Katru dienu Cēsu pilsmuižas klētī (Pils laukums 9, Cēsis) līdz 20. septembrim
Pirmdien–ceturtdien, svētdien: 10–18
Piektdien, sestdien: 10–20