Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. maijs
Varis, Eduards, Edvards, Edvarts

Līdz titru beigām. Intervija ar kinozinātnieku Viktoru Freibergu

"Atceros daudzas lietas, kas labā nozīmē ir šokējušas, ārkārtīgi fascinējušas un aizrāvušas jau agrā vecumā," – kinozinātnieks Viktors Freibergs izdevis Viktora otro grāmatu. Tajā esejistiska filmu kodu šķetināšana veido mozaīku ar agrīnām bērnības atmiņām

Ūdens, kāpnes, pilsēta, klusums, balons, lietus – kinozinātnieks Viktors Freibergs izvēlējies 31 filmā bieži novērotu tēlu, lai šādā griezumā aplūkotu 248 filmas. Un vienu dzīvi. Savējo.

Grāmatas nosaukums ir vienkāršs, burtisks un konceptuāls – Viktora otrā grāmata. Par pirmo, kuru Viktors Freibergs rakstījis nevis zinātnes pēc, bet lai vienkārši izturētu savas dzīves uzmācīgo šausmu filmu, – Kinomāna slimības vēsture (izdevniecība Aminori, 2019), – viņš saņēma Dzintara Soduma balvu literatūrā.

Viktora otro grāmatu ilustrē Agneses Zeltiņas fotogrāfijas, kurās kinozinātnieks parādās kā kinematogrāfisks tēls, pēcvārdu rakstījusi kinozinātniece Dita Rietuma, grāmatas mākslinieks ir Aleksandrs Busse, redaktore – Kristīne Matīsa. Grāmatu izdevis portāls Kino Raksti un biedrība Ekrāns.

Viktors Freibergs pirmo kinostrāvas triecienu saņēmis 12 gadu vecumā, bet man viņš tik un tā atgādina mazo puiku no filmas Jaunais kinoteātris Paradiso. Viktora otrajā grāmatā autors diezgan bieži aizklejo agrīnās bērnības atmiņās, kad, piemēram, kopā ar tēti skatījušies pa logu un "kolekcionējuši" ciparus uz garāmbraucošo autobusu sāniem. Šajā grāmatā ir daudz melanholijas un smeldzes, bet tikpat daudz arī Viktora Freiberga apburošās pašironijas un melnā humora, citādi tā taču nemaz nebūtu viņa grāmata.

Kā vienā cilvēkā var apvienoties tik dziļas, semiotiskas zināšanas ar tik poētisku un emocionālu vērīgumu? Kā jūs pats raksturotu savu oriģinālo autorstilu?

To ir grūti vienā grāmatā ietilpināt, bet es noteikti vairāk sliecos uz esejistisku stilu. Akadēmisko tekstu rakstīšana nav mana. Man kļuva vieglāk, kad sāku rakstīt absolūti bez mērķa kādam sevi pierādīt – ko es zinu un kā māku noformulēt. Atšķirība starp abām grāmatām tapšanas procesa ziņā ir ļoti liela. Kinomāna slimības vēsturi nemaz netaisījos publicēt. Rakstīju tikai sev. Bija krīze, kad likās – šoreiz gan viss ir cauri, bet vēl ne, un tad es sēdēju un rakstīju. Ļoti ilgi rakstīju. Izdevniecībā Aminori palūdza tekstu papildināt. Tas bija šausmīgi sarežģīti, jo visu laiku domāju – ko redaktores par to padomās. Līdz tam brīdim man bija pilnīgi vienalga, ko kāds domās. Biju parādījis tikai dažiem draugiem, lai zina, kas notiek. Viktora otrā grāmata arī ir esejistiska un asociatīva. Negribēju rakstīt akadēmisku pētījumu un domāju, ka nekas prātīgs tur arī nebūtu iznācis. Par pirmo grāmatiņu dabūju Soduma balvu, arī toreiz neviens īsti nevarēja nosaukt manu stilu. Viktora otro grāmatu mēģināju rakstīt racionālāk.

Jaunā grāmata atgādina arī savdabīgus memuārus. Daudz ienāk bērnības atmiņas. Jūsu dzīve acīmredzot ir tik ļoti saplūdusi ar filmām, ka, rakstot par kino, nevilšus nākas runāt arī par to dzīvi, kas ritējusi ārpus filmu skatīšanās.

Jā, tas tiesa. Sākumā vispār nezināju, kas beigās sanāks. Biju apmēram izdomājis struktūru. Es no bērnības atmiņām kaut kā nevaru atbrīvoties. Atceros daudzas lietas, kas ir labā nozīmē šokējušas, ārkārtīgi fascinējušas un aizrāvušas jau agrā vecumā. Neatceros, cik gados pirmo reizi redzēju Tarkovska Ivana bērnību. Nevarēju nomierināties vēl nedēļu pēc tam. Man varēja būt kādi 11–12 gadi. Daudzus gadus vēlāk brīnījos, ka cilvēki nevar saprast, vai tas Ivans nomirst vai ne. Nu, protams, viņš nomira. Man tas bija skaidrs no pirmās reizes. Rakstot grāmatu, viens no nodomiem bija skatīties to, ko esmu redzējis ļoti sen, un atklāt, kādas izjūtas man ir tagad. Nerakstīju no atmiņām vien. Piemēram, par filmu Piedzīvojumu meklētāji man tagad ir savādāks viedoklis. Tā laikam bija pieminēta tajā otrā grāmatā. Varētu domāt, ka man ir divdesmit grāmatu… (Iesmejas.) Atceros, nācu mājās no šīs filmas pilnīgi satriekts, jo man bija žēl galvenā varoņa. Tur vēl bija Alēns Delons. Skatījos tagad, un nevarētu teikt, ka man tā filma nepatika, nē. Sanāca dubultā skatīšanās. Skatījos, atcerēdamies, kā es skatījos kinoteātrī VEF. Skatoties tagad, man tas viss saplūda kopā. Tādu filmu bija diezgan daudz. Agrāk redzētās filmas man ik pa laikam patīk paskatīties vēlreiz. Ir tādas, kuras esmu redzējis neskaitāmas reizes.

Vai šīs filmas jums noder kā atskaites punkts, kā esat pieaudzis vai mainījies?

Jā, ir atsevišķi gadījumi. Jāteic, ka vissliktāk šodien izskatās komēdijas, kuras savulaik bija nenormāli populāras. Biju pavisam jauns skolas puika, tolaik bija daudzas sērijas par Pitkina piedzīvojumiem slimnīcā un citviet. Tagad es pamēģināju paskatīties un nevienu no tām nevarēju noskatīties līdz galam. Man tās likās vienkārši stulbas.

Pitkinu nezinu, bet labi saprotu, par ko runājat, jo līdzīgi ir gadījies ar Finesa komēdijām – tagad ir grūti restaurēt bērnības uztveri, kas tur varēja šķist tik smieklīgs, ka gandrīz no krēsla bija jākrīt.

Ar komēdijām ir ļoti sarežģīti. Atsevišķas Luija de Finesa filmas, piemēram, Lielā pastaiga, man patīk joprojām. Noskatos reizi pa pāris gadiem. Mēģināju skatīties arī citas filmas ar viņu – var mazliet pasmaidīt. Nupat, jau pēc grāmatas iznākšanas, noskatījos visus trīs Fantomasus. Savulaik šīs filmas bija aizliegtas līdz 16 gadiem, bet es tiku iekšā! Bija bail un reizē šausmīgi smieklīgi. Tagad bija visai garlaicīgi.

Vai pārvērtēt kādreizējos iespaidus vai pat vilties liek arī filmas, kas savulaik atstājušas eksistenciālu nospiedumu, satriekušas, kā minējāt par Tarkovska Ivana bērnību?

Tās mainās stipri mazāk. Neatceros, kad pirmoreiz redzēju Tarkovska Andreju Rubļovu. Iznācu no kinoteātra Majori, ārā bija ļoti spilgta saule, bet šoks bija tik totāls, ka nespēju no tā atgūties visu dienu. Labā nozīmē. Ir arī filmas, kas man savulaik likušās kaut kas ļoti izcils, bet pēc zināma laika posma skaties vēlreiz, un neiet. Iemeslu reizēm ir ļoti grūti izskaidrot, tāpēc ka nekas jau tur nav mainījies. Tas nozīmē, ka ir mainījusies mana kino uztvere. Man nav tā, ka es nevarētu dzīvot bez digitālajiem efektiem, galīgi ne, man absolūti netraucē 35 mm filmas, kuras gan tagad nekur nevar redzēt, ja nu vienīgi kādā festivālā. Tās skatīšanās procesu ļauj izdzīvot tieši tā kā senākos laikos. Atceros, ka filmā Profesija – reportieris, kuru noskatījos trīsreiz vienā nedēļā, vietā, kur vajadzēja būt klusumam un kur tikai mušas spindzēja, iestrēga projektors un sāka kaut kas čerkstēt, jo skaņu celiņš bija nodilis (smejas). Šobrīd pašsaprotami ir pilnīgi citas tehnoloģijas.

Grāmatā rakstāt, ka teksts ir veidojies kā asociatīva mozaīka. Vai tam, kādā secībā rindojas 31 nodaļa, ir kāda īpaša nozīme?

Tas ir ļoti privāti. Nezinu, kāpēc, bet es uzreiz zināju, ka sākšu ar Ūdeni. Man bija asociācijas ar lietu un lietussargu, kurš joprojām stāv pie manis. Nezināju, kā nodaļas salikt tālāk. Nebija doma likt pēc meteoroloģiskiem parametriem – ūdens, lietus un vēl kaut kas tamlīdzīgs. Daļēji, protams, šis tas pārklājas. Arī nodaļa par upi. Tomēr tas ir cits tēls ar citu funkcionālo nozīmi. Tas bija ļoti subjektīvi. Tā pat nebija atlase, man jau nebija, no kā atlasīt. Es vienkārši apsēdos un sāku rakstīt uz papīra, kādi varētu būt nodaļu nosaukumi. Visu laiku uzsveru, ka nevienu brīdi nemēģināju meklēt kādās kino teorijas vai vēstures grāmatās iestrādātos atsevišķos kino tēlus, kuriem jau ir iepriekš iekodēta nozīme. Vienīgais, protams, bija vilciens, par kuru Pazolīni savulaik rakstīja, ka brauciens ar vilcienu vienmēr ir ar iepriekš nosacītu liktenīgumu. Nozīmes gan var būt dažādas. Vilcieni, kā mēs zinām, ir ļoti daudzās filmās. Atlase un filmu izvēle ir ļoti subjektīva. Vēlāk būtu licis vēl kaut ko klāt, bet tad jau bija par vēlu, grāmata jau bija tipogrāfijā, un neplēsīs taču visu vaļā un netaisīs no jauna. Piemēram, es atcerējos Kusturicas Arizonas sapni – filma diezgan mistiski sākas ar sarkano balonu, bet to atcerējos tikai tad, kad filmu vēlreiz noskatījos. Bija arī filmas, kuras atcerējos mazliet miglaināk, un nebiju drošs, ka atceros tieši tā, kā konkrētā epizode bija. Tās gan es skatījos vēlreiz. Bet neskatījos klāt vēl simts filmu, lai būtu lielāks materiāls.

Man šķiet, ka tieši tas ir grāmatas šarms, ka tā nav mācību grāmata, kas uzskaita visus obligātos piemērus. Man, piemēram, ļoti patika jūsu brīvība nodaļā Kāpnes – neievietot hrestomātisko Eizenšteina Bruņukuģa Potjomkins kāpņu epizodi. Vai apsvērāt to?

Ar Eizenšteinu man ir diezgan atturīgas attiecības. Saprotu viņa ģenialitāti, bet speciāli neņēmu tās viņa kāpnes. Tas viss jau ir tik daudz apspriests. Bruņukuģis Potjomkins ir lieliski montēta filma, tā pati par sevi ir ļoti efektīga un iespaidīga, bet es kopš jaunības neesmu to vairs skatījies. Man negribas. Ja man negribas, tad kāpēc man sevi mocīt?

Grāmatā jūs praktiski nemaz nepieskaraties mūsdienu kino. Vai jūsu mākslinieciskās vērtības un kino interese pamatā saistās ar zelta klasiku?

Principā jā, bet tas nenozīmē, ka varam uzskatīt, ka šodienas kino ir vājāks, ka nav jaunu izcilu filmu. Būtu pielicis klāt, tikai nezinu, kurā vietā. Džeinas Kempiones filma Suņa vara/The Power of the Dog noteikti varēja būt iesaistīta. Iespējams, arī Sorrentīno Dieva roka. Man patika, bet ne tā kā viņa agrīnās filmas. Mīlestības sekas ir absolūti ģeniāla. Vēlākās filmas jau nespēju skatīties, piemēram, Jaunību. Man tā filma drausmīgi krīt uz nerviem. Divi veči spriedelē – lai viņi spriedelē. Skaisti jau viņš uzņem, viņam ir lielisks operators, bet man apnika. Pēdējā filma, paldies Dievam, ir itāliski. To ir drusku vieglāk skatīties. Varētu minēt arī Megijas Džilenholas filmu Pazudusī meita. Tā pamatā balstās uz Olīviju Kolmenu, kura ir mana favorīte. Ir diezgan daudz jaunu filmu, kas ir ievērības cienīgas. Pamatā man grāmatā gribējās atcerēties filmas, kuras esmu redzējis, un arī tādas, kuras nebiju redzējis agrāk, tad, kad kino skatīšanās bija pavisam cita veida rituāls. Tagad bieži vien sēžu pie datora un noskatos filmu. Protams, tas absolūti nav tas pats, kas skatīties uz lielā ekrāna. Noskatoties datorā, tu vari pateikt, vai gribētu filmu redzēt uz lielā ekrāna.

Vai jūsu bērnībā Madonā bija kinoteātris?

Man šķiet, ka nebija. Madonā dzīvoju ļoti neilgi, līdz kādiem pieciem gadiem. Iespējams, kaut kādas filmas rādīja kultūras namā, bet principā es Madonā nevienu filmu nebiju redzējis kinoteātrī, tikai televīzijā. Un arī tikai tad, kad tā televīzija strādāja. 50. gadu beigās katru dienu nemaz neraidīja.

Vai jums ir kādi kinoteātrī, ar kuriem saistās īpašas atmiņas?

Jā. Splendid Palace – tas pats par sevi, tas vienmēr ir bijis, toreiz bija kinoteātris Rīga, kas ir īpaša vieta. Nebija vēl nekas īpaši remontēts, bet vienalga bija senlaicīgā atmosfēra. Varbūt neatceros pareizi, bet bija ļoti savdabīgs kinoteātris, kuru, man liekas, sauca Komjaunietis. Tagad tur ir striptīzbārs vai kaut kas tamlīdzīgs, kaut kas no augstajām mākslām (smejas). Tas bija ļoti īpatnējs. Man šķiet, ka tur bija ar samtu pārvilkti krēsli, bet varbūt es tagad to visu izdomāju un atceros to, kā nemaz nebija. Tur bija ļoti dīvaina, neparasta atmosfēra. Tad jau bija daudz kinoteātru – cits par citu baisāks. Atceros, kinoteātrī Gaisma bija tādi krēsli, ka bija jāturas pie malām, lai seansa beigās nenošļūktu lejā uz grīdas. Bet man vienalga patika tur iet, jo tā bija liela zāle un tur ļoti labi varēja redzēt, bija neliels pacēlums. Kinoteātros bija īpaša… Tā nebija gluži smarža, un smaka arī ne, tajā atmosfērā mani vienmēr fascinēja kaut kas īpatnējs. Tas nenozīmē, ka es tagad neeju uz kinoteātriem. Ja es vispār eju un kaut kur tieku, man visvairāk patīk Splendid Palace, K.Suns vai Kino Bize. Kino Citadele ir izcila kvalitāte, skaņa, viss perfekti, bet, kad biju aizgājis noskatīties Sorrentīno Dieva roku, man bija sajūta, ka esmu iemaldījies un ka arī filma tur ir iemaldījusies pilnīgi nejauši, jo nevienam tā tur nav vajadzīga. Cilvēku bija diezgan daudz, bet tāpat grauza popkornu.

Jutāties kā lielā grauzēju būrī?

Ir sarežģīti, tāpēc es pēc tam aizgāju uz Splendid Palace, jo gribēju noskatīties tā, lai cilvēki apkārt neņemas. Man patīk, ka, piemēram, Anglijā viens no aizliegumiem ir – līst kaut kur bez rindas, un otrs noziegums – pļāpāt kinoteātrī. Arī Splendid Palace skatītāji no Tinto nāca ar nokavēšanos, kavēdami filmu līdz pat 15 minūtēm. Tas ir tikpat, kā tu nebūtu filmu redzējis vispār. Līdz ar to visa čalošana, mīcīšanās un dīdīšanās man liekas ļoti nepieņemama. Saprotu, ka es tagad izklausos pēc veca konservatīva veča. Tad, kad sākas kino, sākas kino, un beidzas visa apelsīnu un mandarīnu dalīšana. Tad vajag pievērsties ekrānam, tāpēc ka kino uztveres ziņā ir ļoti intīma māksla.

Grāmatā jūs rakstāt arī par savām skatītāja tiesībām noskatīties filmu līdz beigām, līdz titru pēdējam burtam.

Tas tiesa. Tad, kad sākas titri, kino darbiniekiem nez kāpēc liekas, ka filma ir beigusies. Bet cilvēki stāv un skatās uz plūstošo upi, kas simbolizē nāvi, aizejošo dzīvi. Lai arī neredzam aktieru sejas, mēs to saprotam, un pēkšņi zālē iedegas gaismas, un darbiniece dusmīgi uz visiem skatās. Principā nosēdēju līdz beigām, kamēr beidzās pēdējie titri. Es uzskatu, ka filma ir jāskatās līdz pašām beigām. Tu nekad nezini, ko tev beigās parādīs. Piemēram, tagad daudz mīlētā filma Neskaties augšup – par komētu, kas tuvojas zemei un draud visu iznīcināt. Skatījos Netflix, jau domāju, ka beigas, bet tad skatījos tālāk, un beigās nāk vēl viena ļoti būtiska epizode. Tas pats bija ar Džima Džarmuša filmu Kontroles robežas. Tur ļoti ilgi iet titri, un pašās beigās parādās cits uzraksts – No limits, no control. Ja nenoskaties līdz beigām, tu nemaz nevari nekādā veidā nolasīt pretstatu starp šiem diviem nosaukumiem, un filma zaudē to, ko režisors vēlas mums pateikt.

Kino salīdzinoši ir ļoti jauns mākslas veids. Kā, jūsuprāt, līdz ar tehnoloģiju attīstību attīstīsies kino nākotnes un filmu skatīšanās paradumi? Kādu jūs prognozējat kino nākotni?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Varētu citēt Pīteru Grīnveju, kurš vienu brīdi regulāri brauca uz Rīgu, un man jau sāka apnikt, ko viņš runāja. Nu labi, runā jau viņš interesanti. Es viņam pilnībā piekrītu, ka mēs nezinām, kādu iespaidu uz mums atstās kino skatīšanās process tad, kad tas būs tik perfekts – attēls, skaņa un viss pārējais –, ka liksies reālāks par to pasauli, kurā mēs iznākam ārā no kinoteātra. Varu uzdot tikai jautājumus, diemžēl atbildes nezinu. Nedomāju, ka ir atšķirība paaudzēs, bet ir skatītāji, kuri ne par ko negrib skatīties, ja tur nav surround skaņa un kaut kas vēl. Bet filmas jau ir uzņemtas dažādos laikos. Ko tad lai dara ar mēmajām filmām? Lielākā daļa jau arī tās neskatās. Attīstības procesu es nevaru pat prognozēt. Arī 2D zūd robeža, ja tu esi aizrāvies, ieslīgsti filmā un kļūsti par tās dalībnieku. Tu nevari kontrolēt savas emocijas – ne bailes, ne žēlumu, ne kaut ko citu. Cilvēks jau citreiz reaģē ļoti fizioloģiski. Man liekas, es neesmu kinoteātrī raudājis, bet tas ir pilnīgi normāli. Tu filmas laikā kļūsti gandrīz par varoņa alter ego, un, ja viņš iet bojā, tas rada ļoti izteiktu psihoemocionālu, fizioloģisku reakciju.

Nevaram nepieminēt arī jūsu kino pasniedzēja identitāti. Vai jūs reizēm auditorijas priekšā nejūtaties vientuļš, kad jūsu kino elki studentiem neko neizsaka? Vai jums ir svarīgi jauniešus tomēr ievadīt tajā kinomākslā, kas jums pašam ir tuva, vai uzdevums ir radīt interesi vispār par jebkādu kino?

Tas šobrīd ir diezgan būtisks jautājums. Procentuāli nevaru pateikt, bet ir daļa auditorijas, kas absolūti nepieņem nevienu filmu, kas ir vecāka par pieciem, desmit gadiem. Bija gadījums, kad students vaicāja, vai drīkst rakstīt noslēguma darbu par šausmīgi vecu filmu. Es jau nopriecājos – būs kāds Bunjuels vai kāda 60. gadu filma. Izrādījās, ka šausmīgi senā filma ir uzņemta 1999. gadā.

Pirms mūsu ēras.

Apmēram tā tas izklausījās. Ļoti daudzi pieņem citu laiku un stilu, bet daļa apgalvo, ka viņi neskatīsies filmas, kas ir vecākas par diviem trim gadiem. Runājām, un nav īsti skaidrs – kāpēc. Ar laiku daļa tomēr pievēršas arī senajām filmām. Šausmīgi necīnos par to. Nu ko es varu padarīt? Ir cilvēki, kas vispār nemīl skatīties kino. Tā ir sava veida problēma. Galvenais ir kaut kādā veidā iemācīt skeptiski noskaņotajam skatītājam kādu filmu, kura tomēr viņu aizrauj. Te, starp citu, ļoti noder Hičkoks. Studentiem pēkšņi nāk atklāsme, ka arī tā sauktais vecais kino nav nemaz tik garlaicīgs un daudz kas no tā ir paņemts mūsdienu kino. Ir neprātīgi daudz filmu, kuras ir bijušas jau agrāk un kuras tagad visi pazīst tikai pēc jaunās versijas. Tagad, ņemot vērā situāciju, uz kinoteātriem laikam iet diezgan maz cilvēku, bet, ja kino skatīšanās pieredze kinozālē pamazām pagaistu, tas būtu milzīgs zaudējums. Daudziem ir mājas kinozāles – tas, protams, nav kinoteātris. Kinoteātris prasa citu vidi. Tev ir jānonāk citā, svešākā vidē, kur tu esi viens pats ar filmu.

Vienkārši vajag noskatīties, pamēģināt. Kino nez kāpēc tiek mākslīgi "novecināts". Vai tad, piemēram, Bosu vai prerafaelītus, kas man ļoti patīk, mēs uztveram kā kaut ko novecojušu? Tas ir klātesošs. Ar kino ir tāpat.

Man pašam arī vienu brīdi bija ne gluži aizspriedumi, bet nu netiecos skatīties mēmo kino. Ļoti senos laikos Mēmā kino skolā Jūrmalā, kad vēl Juris Civjans bija Rīgā, ļoti daudzas filmas tulkoju. Filmas rādīja no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Pēc desmit dienām šajā pasākumā sapratu, cik mēmais kino tomēr ir ekspresīvs un ārkārtīgi juteklisks. Kopumā tas ir tik aizraujoši un fascinējoši. Burtiski iemīlējos mēmajā kino. Tas nenozīmē, ka es to vien skatos. Mēģināju rādīt studentiem vienu fragmentu. Kāds students man kaut ko pavaicāja, bet tad beigās teica – varbūt vairāk nevajag? Pret seno kino būtu jāizturas tāpat kā pret vēsturi un literatūras vēsturi.

Jūs esat teicis – ja ar kino nesastopas jau 4. klasē, ar to var nesastapties arī vispār. Ja jums būtu jāizveido programma, ko jūs ieteiktu šajā vecumā noskatīties no kinoklasikas?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Noteikti neizvēlētos kaut kādu filmu, kas ir domāta tikai bērniem. Protams, ir jābūt ļoti uzmanīgam.

Varbūt Trifo 400 sitienu?

Jā, tas varētu būt, jo tur centrā ir bērns un var ar viņu identificēties. Labi, franču jauno vilni pagaidām atstāsim mierā, būs pārāk skarbi. Varbūt kaut ko no Kubrika – Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos pārstāt uztraukties un nebaidīties no atombumbas. Grūti pateikt, kā viņi to uztvertu. Jaunieši, kas skatās kino, ir jau redzējuši ļoti daudz. Bet, ja vajag ievilināt kino pasaulē, noteikti nerādītu visus tos hobitus, tos viņi tāpat ir redzējuši. Skaidrs jautājums, bet es mazliet mulstu no atbildes. Varbūt kaut ko no Hičkoka varētu? Viņš jau nav asiņains. Tie ir izdomājumi, ka tās ir šausmu filmas. Es varu iedomāties, ka Logs uz pagalmu tādā vecumā varētu ieintriģēt.

Man šķiet, ka morāles sargi jūs noēstu bez sāls un pārmestu vardarbības popularizēšanu nenobriedušiem prātiem.

Jā, tā varētu būt. Puritānisms ir kļuvis tik liekulīgs. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka šie cilvēki paši neievēro principus, kurus deklarē. Aiziet tik tālu, ka mēs cenzējam sevi, visu. BBC bija saraksts, kuras dziesmas no filmām nevajadzētu atskaņot. Viena bija no filmas Oza pilsētas burvis. Meitene laikam raganai uzlej ūdeni un dzied: "Ding-Dong! The Witch Is Dead". Tas nozīmējot ņirgāšanos par mirušu cilvēku. Tad jau tiešām visas melnās komēdijas ir jāaizliedz. Taikas Vaititi satīrisko komēdiju Trusis Džodžo vispār nav iespējams rādīt. Biju ielicis feisbukā vienu bildīti, kurā Hitlers redzams īsās biksītēs, un man kāds atrakstīja – uzmanies, ka tevi nenobloķē. Par visu jāsāk baidīties – domāt, vai es to drīkstu darīt. Man liekas, ka jebkura māksla mēģina paplašināt robežas un skatu uz dzīvi, aicina skatīties savādāk. Tagad politkorektums ir atgriezies ar vēl lielāku neprātu nekā agrāk. Brīžiem vairs pat nezinu, kā lai runāju ar cilvēkiem.

Ja neļaus rādīt un mācīt, es tāpat to darīšu kaut kur citur. Pepija Garzeķe arī jāravē laukā tāpēc, ka tur ir vārds "nēģeris" pieminēts.

Un kur vispār skatās bērnu tiesību institūcijas – nevīžīgi ģērbta meitene viena pati ar pērtiķi blandās apkārt un neiet laikus gulēt?

Katrā kājā cita zeķe, nuja. Cilvēks no tā kļūst tramīgs. Melnais humors arī sāk kļūt margināls. Tas mani šausmīgi uztrauc. Es, protams, nedomāju, ka kino vērtību nosaka kailskati. Un tomēr – ja paskatāmies 70. gadu filmas, redzam, ka tur valda totālākā atbrīvotība. Neviens neslēpjas un netēlo puritāni, kā, piemēram, filmā Neskaties tagad (1973) ar Džūliju Kristiju un Donaldu Sazerlendu. Tur ir atklātas seksa ainas, bet tās nav piedauzīgas, tur nav vardarbības. Vienkārši ir divi cilvēki, kuri mīl viens otru. Ja mēs to nerādām, mēs šīs attiecības vienkārši izmetam laukā, it kā tādas nemaz neeksistētu. Tas pamazām jau kļūst par absurdu, tas nav absolūti pieņemami. Politkorektums manā uztverē sāk kļūt par eifēmismu vārdam "cenzūra". Mani ļoti satrauc pašcenzūra.

Ļoti daudzi kvalitatīva kino pieredzi ir uzkrājuši, klausoties austiņās jūsu balsi. Jūs esat daudz tulkojis kinofestivāla Arsenāls filmas, sadarbojies ar Kinogaleriju u. c. Sakot lielu paldies savā un draugu vārdā par šo piedzīvojumu, vēlos pajautāt, kā jūs īsi raksturotu filmu tulka darba specifiku?

Pārsvarā tulkoju, skatoties uz lielo ekrānu, vēlāk Baltijas pērlē – arī monitorā. Arsenāla laikos bija pavisam sarežģīti, jo tad vēl nebija nekādu filmas dublāžas lapu. Filmu varēji vienu reizi noskatīties uz ekrāna, un pēc tam – aiziet! No pirmās reizes nevar visu saprast, lai cik labi zinātu angļu valodu. Tas toreiz bija uzrāviens, jaunatklājums. Filmas sāku tulkot ļoti sen. Tagad vairs nevarētu un esmu nolēmis pārtraukt. Zilais samts festivālā Baltijas pērle bija mans pēdējais seanss, kuru tulkoju ēterā cilvēkiem austiņās. Sākumā vispār nebija austiņu. Serdžo Leones filmu Reiz Amerikā man ierakstīja magnetofonā, un to es noklausījos vēlreiz, tāpēc ka četras stundas teksta uzreiz apgūt bija sarežģīti. Mani process šausmīgi aizrāva, jo tajā brīdī nonāc pilnīgi citā pasaulē un nav laika ne par ko citu domāt. Man kāds paziņa reiz vaicāja, vai tas nav kaitīgi – nonākt citā pasaulē un nedomāt ne par ko citu. Nē, man liekas, kaitīgāk ir visu laiku dzīvot vienā realitātē un nekad nenonākt citā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja