Dzimis Itālijā, audzis Kanādā, līdz sirds dziļumiem ieinteresēts loģikas teorijās un Eiropas literatūrā, viņš no sirds priecājas par sava romāna Berlīne izdošanu nelielās Eiropas tautas - latviešu - valodā (no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs, izdevējs Dienas grāmata). Iespējams, tāpēc, ka, būdams izdevējs, lieliski saprot - misija un peļņa var izrādīties nesavienojami jēdzieni.
Jūs esat ne vien rakstnieks, bet arī izdevējs. Vai varat pastāstīt, kāpēc kļuvāt par izdevēju? Kā tas notika?
Mēs ar biznesa partneri pārņēmām Guernica Editions 2009. gadā. Kāpēc mēs to darījām? Tāpēc, ka esam traki. Tā ir daļa no atbildes. Otra atbildes daļa - tika pārdota Kanādā tik prestiža un svarīga izdevniecība. Tās īpašnieks, cilvēks, kurš 1978. gadā šo izdevniecību dibināja, vairs nespēja strādāt - viņš bija izdedzis. Viņš meklēja kādu, kas izdevniecību nopirktu. Mēs viņu pazinām, pateicoties Kanādas Rakstnieku savienībai. Es jau četrdesmit gadu nodarbojos ar rakstniecību, tad mēs aprunājāmies par izdevniecību, cena bija laba, un mēs teicām - lai notiek! Ja mēs izdevniecību nenopirktu, tā būtu jālikvidē, jāslēdz. Tāpēc mēs nolēmām - labi, pamēģināsim! Mums bija jāveic milzīgs restaurācijas darbs, jārunā ar dažādiem sponsoriem, jo iepriekšējais īpašnieks bija pārguris, viņam bija grūti saprasties ar sponsoriem, uzturēt šīs attiecības. Tāpēc mums bija jāmeklē finanšu avoti, bija jāstāsta cilvēkiem, ka mēs gribam turpināt, gribam, lai izdevniecība turpina darboties, jāskaidro viņiem - jums mums kaut kas jādod, kā devāt pagātnē. Viņi piekrita, un mēs atradām arī cita veida atbalstus, un, jā, nu jau četrus gadus - tieši četrus gadus, jo tas notika decembrī, - mēs joprojām darbojamies.
Kaut kādā ziņā jums tā ir misija?
Kaut kādā ziņā jā. Mēs neko nepelnām. Šobrīd arī mums pašiem nav algu. Tā ir misija. Objektīvi domājošs cilvēks varētu vaicāt - kāpēc jūs izdodat latviešu literatūras tulkojumus? Ar to taču nenopelnīsi. Mēs nenopelnām, taču uzskatām, ka iepazīstināt Ziemeļamerikas lasītājus ar literatūru, kas sarakstīta citās valodās, ir ļoti svarīgi. Guernica Editions bija vieni no pirmajiem, kas sāka izdot Eiropas rakstnieku darbu tulkojumus. Un mēs bijām pirmie, kas izdeva, piemēram, itāļu autoru darbu tulkojumus, grieķu autorus, visu to, ko neizdod meinstrīma izdevniecības. Kanādas vēsturē milzīga ietekme ir britiem, tāpēc lielākoties izdevēji koncentrējas uz britu autoriem, kanādiešu britu autoriem, kanādiešu īru autoriem. Mēs nolēmām, ka gribam turpināt iepriekšējā īpašnieka politiku. Galu galā, tāpēc jau pārņēmām šo izdevniecību. Vienlaicīgi mēs mēģinām aptvert, ka esam XXI gadsimtā, saprast, kā dabūt grāmatu līdz cilvēkiem - lielu uzsvaru liekam uz e-grāmatām. Var izmantot jebkādu veidu, lai nodotu idejas tālāk. Mēs taču dzīvojam XXI gadsimtā. Vienalga, vai runājam par e-grāmatām vai sociālajiem medijiem. Kanādā panākt, ka par grāmatu uzraksta ievērojams laikraksts - aizmirsti par to! - ja vien neesi izdevis Alisi Manro (2013. gada Nobela prēmijas laureāte - red.), tavas grāmatas netiks recenzētas lielajos laikrakstos. Tāpēc mēs izmantojam Facebook, Twitter vai savu mājaslapu - tur mēs arī pārdodam grāmatas un e-grāmatas. Izmantojam jauno tehnoloģiju priekšrocības.
Pāriesim uz sarunu par romānu. Kāpēc jūs izvēlējāties rakstīt par Berlīni?
Nu, es gluži neizvēlējos rakstīt par Berlīni. Man bija romāna ideja - par personāžu, kurš ir psihiatriskajā slimnīcā un raksta romānu, ideja par romānu romānā. Tad es par to prātoju, un zināju, ka šim cilvēkam ir sašķelta personība, ideja bija - piedabūt romāna personāžu it kā atgriezties un censties kļūt par personāžu, kurš raksta romānu. Tad 1989. gadā mēs ar draugu aizceļojām uz Berlīni. Un piepeši es teicu - o, šī ir īstā pilsēta, mani personāži ar sašķelto personību ideāli iederas pilsētā ar sašķeltu personību! Mēs ceļojām uz Austrumberlīni, un atšķirība bija kā... it kā no šīm krāsām, kas ir arī jums Rīgā, no šīm brīnišķīgajām celtņu krāsām nokļūtu pilnīgā pelēkumā, viss bija pelēks, pelēks, pelēks. Nekā cita, tikai pelēks. Atgriezies no šī ceļojuma, es sapratu - šī ir īstā ieceres forma. Tā Berlīne kļuva par Berlīni. Par sašķeltas personas vietu. Taču arī Monreālai ir sašķelta personība - franciski runājošā kopiena un angliski runājošā kopiena - tās abas ne visai labi saprotas. Starp franciski runājošajiem un angliski runājošajiem, īpaši mākslā, pastāv milzīga plaisa. Viņi reti sastopas. Franciski runājošajiem ir savi lasījumi, suarejas un tamlīdzīgi. Angliski runājošiem - savas. Noteikti līdzīgi kā šeit, Latvijā, kur jums ir spēcīga krievu ietekme. Jums ir daudz krievu dzejnieku un mākslinieku, vai ne?
Man šķiet, ka Latvijā tieši mākslā latviski un krieviski runājošie veido kopīgu sabiedrību.
Viņi to dara veiksmīgāk nekā politiķi, tiesa? To es pamanīju, kad Jānis Elsbergs (Berlīnes tulkotājs - I. J.) stāstīja, ka viņam ir daudz kontaktu ar krievu dzejniekiem, ar dzejnieku apvienību Orbita. Tātad laikam jūs varat saprasties. Tad pie jums ir citādi.
Varbūt plaisu Monreālas sabiedrībā nosaka valoda un kultūra?
Lielākā daļa cilvēku runā abās valodās. Tie, kas nerunāja franciski vai nebija ieinteresēti runāt franciski, devās prom, kad pie varas nāca separātistu partija - šķiet, tas notika 1976. gadā, šī partija plānoja izveidot paši savu nāciju. Viņiem bija referendums, un tad kādi 300 000 monreāliešu devās prom uz Ontario. Mūsdienās lielākā daļa sabiedrības ir bilingvāla. Valoda nav šīs plaisas iemesls. Neesmu drošs, kāpēc sašķeltība pastāv. Varbūt politikas dēļ. Daudzi franciski runājošie rakstnieki, mākslinieki un mūziķi atbalstīja kreisi noskaņotas politiskās kustības. Angliski runājošie politiskā ziņā bija daudz neitrālāki. Savā izdevniecībā ļoti cenšamies mazināt šo plaisu, piemēram, viens no mūsu pamatpostulātiem ir tulkot Kanādas franču rakstniekus angliski. Tāpēc, kad notiek lasījumi, pie mums nāk gan franciski, gan angliski runājošie. Taču tas ir ļoti rets notikums. Mēs esam sašķelta personība.
Pamanīju, ka viena no jūsu stāstu grāmatām saucas Emociju formālā loģika/The Formal Logic of Emotion. Arīdzan Berlīnes varoņa profesora Serraturas specializācija ir loģika. Kāpēc loģika jums ir svarīga?
Man ir filozofa izglītība, vismaz daļēji. Studēju maģistrantūrā pēc tam, kad biju ieguvis maģistra grādu radošajā rakstīšanā 1969. gadā - oho, tas gan ir sen! Atgriezies Monreālā, sāku strādāt, un pēc tam atkal iedziļinājos mācībās un ieguvu filozofijas maģistra grādu. Mani vienmēr interesējusi filozofija. Kad pirmoreiz stājos Makgila universitātē, es studēju dabaszinātnes - ķīmiju. Savā ziņā tas ir kā lāsts, jo skolā man ļoti patika rakstīt, taču labi veicās arī matemātika un fizika. Universitātē dabūju stipendiju ķīmijā. Pēc pirmā gada biju nogarlaikojies tiktāl, ka nolēmu mainīt programmu un studēt filozofiju un angļu literatūru, taču man pateica - nē, tu lec pārāk tālu, drīksti studēt angļu literatūru, bet ne filozofiju. Tāpēc filozofiju studēju vēlāk. Daudziem maniem darbiem ir filozofiska konstrukcija, filozofisks pamats. Kad cilvēki runā par filozofiju, lielākoties viņi runā par dzīves jēgu vai arī par to, vai Dievs ir un tamlīdzīgi. Bet te runa ir par loģiku, loģikas studijām, kas ir antīkā filozofijas forma un sniedzas pagātnē līdz pat Senajai Grieķijai un, iespējams, indiešu filozofijai. Tāpēc iemesls, kāpēc Serratura ir loģikas profesors, ir tas, ka es gribēju, lai viņš ir tāds personāžs, kurš par varītēm cenšas piešķirt visam jēgu. Pasaulei ir jābūt jēdzīgai loģiskā veidā. Tomēr ir pirmās pakāpes loģika, kas pamatā ir attiecības starp objektiem - katram objektam Visumā ir kods, kas šo objektu nostiprina. Viss ir nostiprināts. Tomēr, tā kā Visums ir bezgalīgs, tu nevari visu nostiprināt, vai ne? Tāda ir pirmās pakāpes loģika. Ir arī otrās pakāpes loģika, kas runā par attiecībām starp funkcijām. Tad kaut kāda iemesla dēļ ir iespējams pilnīgot Visumu, līdz galam izveidot attiecības šajā Visumā. Bet - tu nevari notvert visas attiecības starp objektiem. Kā, piemēram, attiecības, ko mēs piedzīvojam šīs intervijas laikā - tā ir otrās pakāpes loģika. Serratura ir strikts loģiķis un vēlas, lai visas lietas ir tik sakārtotas, cik vien iespējams. Viņš dodas uz Berlīni, un viss sabrūk. Visa viņa loģika tiek izmesta pa logu. Ar loģikas palīdzību viņš vairs nespēj izskaidrot, kas ar viņu notiek. Viņš sastop filozofi, kas nodarbojas ar haosa teoriju, - profesori Seponenu, pieredz to, kā viņa izdara pašnāvību. Un tad viņa atkal parādās. Kā tas ir iespējams? Haosa teorijā viss ir iespējams, jo mēs runājam par viegli maināmiem punktiem, piemēram, apziņu, ka tu mirsi. Tomēr no šī punkta ir iespējams atgriezties, tieši to arī Seponena apgalvo. Tikai grāmatas beigās Serratura apjēdz, kas īstenībā ar viņu ir noticis. Viņš ir radījis virkni falsifikāciju, lai paslēptu patiesību romānā, nevis Kavjetas, autora, patiesību, bet savu patiesību. Šajā gadījumā cilvēks, kas raksta romānu, saplūst ar cilvēku, kas ir romānā. Bet reāli jau tas nemaz nevar notikt! Ja tā padomā - cilvēks, kas raksta romānu, taču ir ārpus romāna, tāpat kā es esmu ārpus romāna, kad rakstu Berlīni. Te ir runa par metaliteratūru, par metaliteratūras pieeju, uz ko es aizvien vairāk un vairāk tiecos. Nedomāju, ka ir iespējams pasauli aptvert pilnīgi loģiskā veidā. Līdz galam. Tu kādu laiciņu vari izlikties. Mēs esam cilvēki, un tieši to mēs arī darām, jo citādi mēs bezjēdzīgi staigātu apkārt, ar galvu sitoties sienās. Manuprāt, nav ne sliktāka, ne labāka veida par to, kas esam mēs. Mēs paši sev pasakām, kādi cilvēki esam - esam daļa no ģimenes, daļa no tautas, daļa no valsts, daļa no tā vai šī, - bet kas mūs padara par tiem, kas mēs esam? Redziet, vairums daiļliteratūras izvairās no tā, kas notika XX gs. literatūrā - no Prusta, Kafkas, Džoisa - viņi pārstāv metaliteratūru. Viņi nestāsta tikai stāstu. Jo īpaši Džoiss. It kā jau stāsts tiek stāstīts, taču tas vairs nav naturālistisks pasaules aprakstīšanas veids. Faktiski tu radi pats savu pasauli. Dažreiz tā izskatās pēc tādas pasaules, kurā tu dzīvo, taču tā tāda nav. Autoram vienmēr ir jāatceras, ka viņš ir tas, kas rada šo pasauli. Neapgalvoju, ka visiem tā vajadzētu darīt, bet tāda nu ir mana domāšana un tas ir mans veids, kā rakstīt.