Šajā nedēļā Itālijas pilsētā Boloņā norisinājās ikgadējais bērnu grāmatu tirgus, kurā piedalījās arī Latvijas izdevēji un bērnu grāmatu autori. Tajā tika pasniegta balva Bologna Ragazzi Award. Kategorijā Opera Prima par labāko debiju bērnu literatūrā balvu ieguva latviešu māksliniece Aleksandra Runde par grāmatu Ko darīt, ja esi kails pilsētā, ko klajā laidis Jāņa Rozes apgāds. "Gribējās nosvinēt Itālijas noskaņās, tāpēc izdomāju, ka jāpagatavo kāds makaronu ēdiens. Pagatavoju makaronu salātus. Bet netīšām – vācu, nevis itāļu gaumē," smej māksliniece, kurai nebija iespējas ierasties Boloņā, lai personīgi saņemtu balvu par savu pirmo autordarbu, kam viņa ir idejas, dizaina, teksta un ilustrāciju autore. Iepriekš Aleksandra Runde ir ilustrējusi citu autoru radītos tekstus un trīs reizes ir bijusi nominēta balvai Zelta ābele. Pašlaik māksliniece uzturas Polijā. Vai uz palikšanu? "Neplānoju dzīvi dikti uz priekšu, šobrīd te ir ļoti labi un mīlīgi!" atzīst Aleksandra Runde. Ar mākslinieces daiļradi tuvāk var iepazīties viņas mājaslapā aleksandrarunde.com.
Ko jums nozīmē Boloņas bērnu grāmatu gadatirgus balva?
Šī ir mana pirmā izdotā grāmata, kurai esmu gan ilustratore, gan idejas un teksta autore. Prieks, ka to novērtē un ievēro starptautiski. Man tagad vienmēr būs šī balva kā zīme, ka varu sev uzticēties un ir vērts attīstīt savas idejas. Domāju, ka ikvienam ir svarīgs neliels uzmundrinājums un pamudinājums attīstīt savas mazās, smieklīgās ieceres. Būt drosmīgam. Ar savu debijas darbu man izdevās sasniegt ievērojamu auditoriju. Mēģināšu arī turpmāk strādāt tikpat čakli!
Kā radās grāmatas Ko darīt, ja esi kails pilsētā ideja?
Nesen Latvian Literature man pajautāja, vai grāmata Ko darīt, ja esi kails pilsētā ir autobiogrāfisks stāsts. Es teicu, ka būtu smieklīgi vai pat traģiski, ja šī grāmata būtu pilnībā autobiogrāfiska, bet tā ir daļēji autobiogrāfiska, jo ideja radās no maniem sapņiem. Laiku pa laikam es murgoju, ka esmu pusapģērbta pilsētas centrā vai mazgājos veikala skatlogā, rīkoju skandālus un daru tamlīdzīgas lietas. Tas ir šausmīgi! Es saprotu, ka tas ir saistīts ar kauna sajūtu, bailēm un apjukumu.
Kad studēju Romas Mākslas akadēmijā, mums bija jāizveido ilustrēta grāmata par bailēm. Es uzreiz sapratu, ka negribu zīmēt briesmoņus vai kaut ko tumšu, tāpēc atcerējos savus murgus un izveidoju projektu kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Gribēju pieiet tēmai ar humoru. Tā radās šī ideja. Pēc tam es turpināju attīstīt šo projektu kā diplomdarbu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, un Jāņa Rozes apgāds laipni piekrita to izdot.
Lai gan grāmatas sākums bija mans sapnis, ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu, par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.
Kāda ir galvenā atšķirība, radot ilustrācijas savam tekstam un citu sarakstītam tekstam?
Šeit es gribētu precizēt, ka manā grāmatā tikpat kā nav teksta. Ir ideju teikumi, tāpēc darba process nudien bija citāds, nekā ilustrējot bērnu un jauniešu stāstu grāmatas vai dzeju. Mana pieredze ar saviem tekstiem pagaidām ir saistīta tikai ar šiem teikumiem un attēliem kopumā. Un visa atbildība gūlās uz mani – ja kaut kas nedarbojas, mainām idejas! Man ir bijusi ļoti laba pieredze ar citu autoru tekstiem, piemēram, ar Ineses Zanderes dzeju. To ilustrējot, es varēju domāt, ko diez viņa pati ir domājusi, kādus attēlus redzējusi iztēlē. Un tad es varu arī pārsteigt ar savu skatījumu. Ļoti aizraujoši! Bet, ilustrējot stāstus, ir interesanti iztēloties tēlus un vidi, kur viss notiek, un uzburt to lasītājam ar savu ilustrāciju palīdzību.
Kura ir jūsu bērnības mīļākā grāmata?
Bērnībā man bija mīļa Astridas Lindgrēnes grāmata Rūķītis Nilss Karlsons. Kaut kas viņas stāstos un tēlos ir tik īsts, garšīgs, iedvesmojošs un patiess. Tik mīlīgi aprakstīts, kā rūķītis un puika Bertils veidoja mazo mazītiņo istabiņu un ēda vienu rozīni un siera gabaliņu. Tur savienojas fantāzija un realitāte tik īpašā veidā, lai arī es kā maza meitene nemaz neuztvēru dziļo un skumjo patiesību par galveno varoni – par viņa mirušo māsiņu un aizņemtajiem vecākiem. Pēc Astridas Lindgrēnes grāmatu izlasīšanas gribas kļūt par labāku cilvēku.
Esat savas zināšanas papildinājusi Krakovā un Romā. Ko jums ir devusi katra no šīm mākslas akadēmijām?
Krakovā es studēju pandēmijas laikā. Daudz laika sanāca pavadīt savā mazajā istabiņā studentu dzīvoklī. Lekcijas notika tiešsaistē. Gāju garās iedvesmas pastaigās pa vecpilsētu un baznīcām un domāju, ko vēlos parādīt kā māksliniece, jo tas sakrita ar brīdi, kad es no studentes, kura tikai pilda pasniedzēju uzdotos uzdevumus un cer uz labu atzīmi, mainos uz studenti, kura grib būt neatkarīga autore.
Polijā mani izdresēja kārtīgi strādāt, jo pasniedzēji bija ļoti prasīgi. Īpaši vēlos izcelt plakātu dizaina lekcijas, kurās veidojām idejas par aktuālām, pat grūtām tēmām. Kā ar mazāk pateikt vairāk. Pasniedzēji urbās dziļumā, lika veidot jaunas un jaunas skices katru nedēļu. Tā es apradu ar šo ātro tempu un iemīlēju poļu plakātu mākslu. Viņi ir izcili šajā laukā. Iesaku paskatīties! Poļi ir speciālisti arī grafikas mākslā. Daudz ieguvu un iemācījos.
Savukārt Romā es attīstīju jau savas idejas. Viss tur ir tik skaists un iedvesmojošs! Roma, tās sadzīve un temps mani izmainīja. Reizēm mani gan mulsināja, ka akadēmiskā mākslas izglītība tur variē uz mākslas terapijas robežas: "Viss ir ļoti labs, ko dari!" Tādā ziņā daudz lielāka brīvība, mazāk komentāru no pasniedzēju puses, bet man patīk, ja komentē.
Kā jūs nolēmāt kļūt par ilustratori?
Man allaž ir paticis zīmēt! Mamma mani mīļi izmācīja, kā to darīt. Bērnībā es zīmēju princeses un visādus cilvēciņus, bet vēlāk man bija plašs interešu spektrs, sākot no matemātikas un beidzot ar baletu. Daudz kas man arī labi padevās. Bija grūti, pat varētu teikt, ka izgāju cauri krīzei, kamēr atradu savu īsto profesiju. Galu galā es kā ilustratore daru visu, kas man patīk, kas bija mani hobiji, jo būt ilustratoram nozīmē būt arī pētniekam, dejotājam, dziedātājam, matemātiķim, aktierim, botāniķim un tamlīdzīgi, jo ir jāspēj attēlot to visu! Jāmāk sadalīt lapas pareizās proporcijās, jāzina, kā izskatās seja, kad dzied, vai rokas, kad dejo.
Jūsu mājaslapā ir teikts: "Es vienmēr meklēju jaunus veidus, kā zīmēt hiacintes vai gaisu, kas smaržo pēc tikko ceptas maizes." Vai varētu paskaidrot sīkāk?
Mīlestība pret maizes ēdieniem un smaržām man nāk no bērnības. Atceros, kā kopā ar tēti gājām uz beķereju Grobiņā un pirkām tikko ceptas apaļās biezpienmaizītes. Man par to ir īpašas atmiņas. Jau pēc tam studiju laikā Romā un Krakovā atklāju vairākas vietas, kas maizes smaržu izplatīja divu kvartālu attālumā no kafejnīcām. Tas ir apbrīnojami! Tā ir vislabākā reklāma maiznīcām. Tagad cenšos neēst pārāk daudz "bulku", labāk tās uzzīmēju. Manī sēž dažas idejas par šo tēmu – par smalkmaizītēm.
Un par hiacintēm?
Kad nezinu, ko zīmēt, zīmēju puķes! Tā ir ātra rokas un acs iesildīšanās un dod lielu gandarījumu, jo man ir zīmējums ar smukām puķēm.
Kā notiek ilustrāciju radīšanas process?
Ilustrāciju zīmēšana ir gan process, kad gaidu iedvesmu, gan arī process, kad ir vienkārši jāsēž un jādara. Atkarībā, kāds ir uzdevums. Es parasti sāku ar to, ka uzleju tēju vai kafiju, apsēžos pie darba galda un izdomāju, ko šodien vajadzētu paveikt. Paskicēju ar zīmuli. Starp citu, esmu atradusi īsto un vienīgo parasto zīmuli, bez kura vairs nevaru iedomāties savu zīmēšanas procesu. Īstais mīkstums, pelēkums, slīdība! Pēdējās reizēs šos zīmuļus nācās pasūtīt internetā, jo veikalā tos vairs nepārdod.
Pēc skicēšanas es ceru uz to labāko un atkarībā no izvēlētās tehnikas īstenoju savu ideju. Man ir viens mīnuss, ka reizēm manas skices ir labākas par pabeigto ilustrāciju, jo skicē varu daudz brīvāk izpausties, nebaidoties par rezultātu, tāpēc esmu nedaudz pamainījusi šo procesu: zīmēju pavisam maziņas un paviršas skicītes vai arī skicēju jau īstajā izmērā ar domu, ka tas var būt īstais darbs. Pēc tam parasti ir ilustrāciju skenēšana un apstrāde datorā.
Kā jūs raksturotu savu ilustrāciju stilu?
Es gribētu, lai manos darbos varētu saskatīt kaut kādu bērnišķību, varbūt pat naivumu, bet tam visam pamatā ir akadēmiskā zīmēšana, jo, piemēram, manas līnijas ir nedaudz šķības un greizas, bet krāsas es cenšos sabalansēt, izmantojot zināšanas, kas gūtas, gleznojot klusās dabas vai studējot dabas krāsas puķēs.
Vai ir kāds projekts, pie kā strādājat šobrīd?
Pašlaik steidzos pabeigt ilustrācijas grāmatai par meiteni un viņas draugiem kādā Latvijas mazpilsētā astoņdesmito gadu beigās (Jāņa Rozes apgādam). Viņi cīnās par savu rotaļu laukuma vietu – džungļiem, kamēr fonā tiek runāts par neatkarīgu Latviju. Tas ir ļoti jauks stāsts, es izbaudu zīmēšanas procesu ar tušu, bet izjūtu arī atbildību, jo vēlos parādīt tā laika atmosfēru, interjeru un apģērbu. Pati to laiku neesmu piedzīvojusi, tāpēc ir interesanti pētīt. Nesen aizrāvos ar Youtube atrastiem video par deviņdesmito gadu sākumu un to haosu, kas norisinājās mūsu valstī. Viss bija jāsāk no sākuma. Un bija tā vērts