Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Mariss Jansons: Sirds dod signālu galvai, un galva – rokām

7. novembrī Latvijas Nacionālajā operā izskanēs Bavārijas Radio simfoniskā orķestra un Marisa Jansona koncerts, kuru viņš veltīs savam tēvam diriģentam Arvīdam Jansonam simtajā dzimšanas dienā

Arvīds Jansons dzimis Liepājā 1914. gadā, turienes konservatorijā mācījies vijoļspēli, muzicējis Liepājas operā, kur iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri mūža garumā – dziedātāju Iraīdu Jansoni. Rīgas Baltajā namā spēlējis vijoli un pārtapis par zižļa meistaru, ieguvis otro vietu Savienības diriģentu konkursā un pēc Jevgeņija Mravinska aicinājuma 1952. gadā kļuvis par Ļeņingradas Filharmonijas simfoniskā orķestra otro diriģentu. Uzstājies daudzviet pasaulē, bet vasarās joprojām dzīvoja Jūrmalā un muzicēja Dzintaros un Rīgas Domā. Mākslinieka mūžs, sirdstriekas skarts, noslēdzās 1984. gadā Mančestrā – duci dienu pēc Mālera Piektās simfonijas atskaņojuma. Pēterburgā, kur diriģents atdusas, dzimtas muzikālo līniju kā pianiste turpina mazmeita Ilona, un izskatās, ka arī mazmazmeitas Anastasija un Marija ir mākslām tuvu.

"Viņš bija ļoti glezns, aizrautīgs, ārēji skaists, ar pieredzējuša mākslinieka stāju. No žesta nāca pārliecība, ka viņš tiešām mūziku jūt," atceras profesors Oļģerts Grāvītis. Jau no Liepājas laikiem ar Arvīdu Jansonu ir pazīstams vijolnieks un Operas kolēģis Arvīds Zvagulis: "Vārdabrālis bija elegants, valkāja nevis laka, bet zamša kurpes, vienmēr sapucējies frakā – dzimis diriģents! Un tad tas mākslinieciskais profils kā Šopēnam – tas cilvēkiem patika." Aleksandrs Viļumanis savu kolēģi raksturo kā temperamentīgu diriģentu, kura emocionalitāte pulsējusi gan pirkstu galos, gan sejā. Varbūt tāpēc viņš bija viens no pirmajiem Padomju Savienībā, kurš varēja atļauties diriģēt bez zižļa?

Būdams Marisa bērnības draugs, Viļumanis baudījis ģimenes lielo viesmīlību. Vienos Ziemassvētkos Arvīdonkulis uzaicinājis ciemos Salavecīti un visu Operas mūziķu bērnus ar vecākiem. Galds bijis klāts vienkārši, obligātais ēdiens – cūku pupas. Vēlākos gados Jansons no ārzemēm radiem un draugiem vedis dāsnas dāvanas. Labi briļļu stikli toreiz bijis deficīts, tāpēc pie tiem tikusi gan krustmeita Teiksma, gan Ļeņingradas Filharmonijas redaktors.

Diriģents Viesturs Gailis atceras, ka Jansonu dzīvoklis Diplomātu mājā Nahimova ielā allaž bijis atvērts studentiem. Tur viņi gan pabaroti, gan skoloti, skatoties vērtīgus videoierakstus. Arvīds labi pārzinājis vācu un angļu valodu, ar to skaidrojama viņa veiksmīgā sadarbība ar ārzemju orķestriem un studentiem. Ģimenē tika kopts latviskums – gan valodā, gan apkārtējā vidē. Vasarnīcu Sestroreckā Jansoniem būvēja latviešu meistari, jo par tiem labāku neesot, toties viņu rietumnieciskumu demonstrēja glaunas mašīnas: vispārējo moskviču un zaporožecu jūrā Mariss pārvietojies ar Audi, Arvīds – ar baltu Mercedes.

Labestīgs, pat pārāk – tā saka ikviens, kurš pazinis Arvīdu Jansonu, jo viņa indiešu filozofijā balstītais kredo bija – ļaunu atdarīt ar labu. Kāds vēl bija Arvīds Jansons? Šobrīd neatsveramas ir vistuvākā cilvēka – dēla Marisa Jansona – domas.

Vai jūs savu tēvu pazināt?

Jā, es viņu absolūti izjutu. Gribētos cerēt, ka arī manā raksturā un mentalitātē ir daudz papa īpašību. Viņš no dabas bija brīnišķīgs cilvēks – ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs. Daudzi to izmantoja, un tas nebija viegli, jo viņš ar atklātu sirdi centās darīt citiem to, kas bija vajadzīgs. Tēvs bija ļoti izglītots, stāstīja man par daudzām lietām – reliģiju, politiku, koncertdzīvi pirms kara. Tagad šo informāciju grūti kaut kur dabūt, jo par to grāmatās maz rakstīts. Es to ieguvu no saviem vecākiem, bet ne visiem vecāki bija mūziķi, diriģenti, tāpēc ne visiem bija ziņas par to, kas noticis diriģēšanas vēsturē. Par to, ko ieguvu, papam esmu ļoti pateicīgs.

Tēvs bija ticīgs cilvēks?

Paps bija ticīgs cilvēks.

Un jūs?

Jā, absolūti.

Vai tas ir nepieciešams, lai spēlētu mūziku?

Ziniet, kā kuram. Man tas ir mentalitātē. Uz šī ceļa mani uzveda mamma, viņa mācīja man Dievu pielūgt. Jau no agras bērnības es dzīvoju ticībā un Dievs ir manā dvēselē.

Jūsu mamma upurēja savu karjeru ģimenei, bet tēvam, mākslas cilvēkam, arī ģimene tomēr bija ļoti svarīga.

Nu kā tad. Katram māksliniekam ir svarīgi, lai būtu labas attiecības ģimenē, un ir patīkami, ja sieva jūs atbalsta. Tā kā mana mamma bija dziedātāja, viņa labi saprata papu. Kad viņu uzaicināja uz Ļeņingradu, mamma bija tā, kura teica – brauc! Kaut gan stāvoklis bija grūts: mēs ar mammu palikām Rīgā, tēvs Pēterburgā, dzīvot divos dzīvokļos – mēs jau tik daudz nepelnījām. Taču mamma saprata, ka tēvam kā mūziķim ir vajadzīga attīstība. Pēterburgā viņš ieguva lielu skolu.

Vai galvenā diriģenta Jevgeņija Mravinska attiecības ar Arvīdu Jansonu bija tikai kā skolotājam un skolniekam vai līdzinājās tēva un dēla attiecībām?

Mravinskis ļoti iemīļoja manu papu, kad viņš atbrauca uz konkursu. Tad abi iepazinās tuvāk. Mravinskis uzaicināja tēvu strādāt pie sevis, un viņš tiešām izturējās pret papu kā pret dēlu vai jaunāko brāli, viņam bija ļoti siltas jūtas. Pēc tam bija jau arī kādi tumši momenti, jo Mravinskim bija diezgan grūts raksturs. Reizēm nevarēja saprast, kāpēc viņš nolemj tā vai citādi, reizēm kļūst auksts.

Tā bija greizsirdība?

Nezinu, varbūt, jo papam Ļeņingradā bija lieli panākumi. Viņu kā jauno diriģentu ļoti mīlēja publika. Bija periods, kad Mravinskis attālinājās, bet tad atkal atjaunojās brīnišķīgās, skaistās attiecības. Kad paps nomira, Mravinskis atnāca uz bērēm, viņš saprata, kāds kolēģis ir zaudēts.

Kad jūsu meitai Ilonai lūdzu raksturot jūs abus kā diriģentus, viņa teica, ka vectēvs bijis filozofiskāks, jūs – emocionālāks. Kā jūs varētu raksturot tēva diriģēšanas stilu?

Paps no sākuma bija ļoti romantisks diriģents ar lielām emocijām. Kad viņš nokļuva Pēterburgā un ieguva tur skolu, kļuva filozofiskāks. Protams, viņš kļuva arī vecāks, bet otrs – Mravinska ietekme. Viņš nezaudēja savu romantismu, taču tas bija veiksmīgā kombinācijā ar filozofisko pieeju interpretācijai. Kad paps spēlēja Rīgas operas orķestrī, to vadīja labi diriģenti – Leo Blehs, Ērihs Kleibers, Hermanis Ābendrots. Viņš ņēma no visiem, tāpat kā es to daru – skatos uz citiem diriģentiem un lietas, kas man patīk, atceros un izmantoju. Es necenšos kopēt, bet, ja man ideja patīk, tā pamazām un organiski kļūst par manu.

Jūs pats bijāt vijolnieks, arī tēvs – tātad priekšrocība, ka vismaz vienu orķestra instrumentu pārzināt un varat dot argumentētus norādījumus. Tas ir bonuss?

Pēc manām domām – jā. Ja spēlējat kādu instrumentu, sevišķi stīgas, tas dod ļoti daudz. Jūs jūtat štrihu, lociņu. Es esmu ļoti laimīgs, ka paps man pirmais atnesa vijoli un pirmais sāka mācīt to spēlēt. Pēc tam es mācījos pie izciliem pedagogiem: Šeļegovs, Stūresteps – brīnišķīgi, arī Indulis Dālmanis sniedza lekcijas.

Arvīds Jansons pastāvīgi uzstājās ārzemēs – vadīja meistarklases un diriģēja daudzviet Eiropā, Austrālijā. Kā nostiprinājās tēva ciešās saites ar Japānu?

Viņi aizbrauca uzstāties ar Ļeņingradas Filharmonijas orķestri. Tēvu palūdza nodiriģēt arī japāņu bērnu orķestra koncertu. Viņš to izdarīja, visiem patika, un tā viņš atgriezās pie šī orķestra arī citus gadus. Paralēli paps sāka diriģēt Tokijas simfonisko orķestri. Reiz viņš ieradās Japānā vienu dienu pēc tam, kad avīzēs parādījās paziņojumi par orķestra bankrotu, un uzzināja, ka orķestra direktors, labs mūsu ģimenes draugs, ir izdarījis harakiri. Tēvs vaicāja, ko varētu darīt viņu labā, un nolēma nākamajā dienā sniegt koncertu bez atlīdzības. Avīze Asahi Shimbun uz to reaģēja, sakot – labi, mēs ņemam orķestri pie sevis. Principā tēvs orķestri izglāba. Pēc tam viņam piešķīra Goda diriģenta titulu. Mūziķi tēvu mīlēja, viņš bija autoritāte.

Kāds tēvs bija mājas dzīvē?

Viņš bija ļoti, ļoti sirsnīgs un izpalīdzīgs. Kādreiz gan arī noguris, un mēs teicām – nedari, papu! Viņš vienmēr domāja par citiem. Ļoti mīļš un sirsnīgs. Ziniet, ja kādam paprasīs, vai viņš atceras Arvīdu Jansonu, atbilde noteikti būs: tas bija viens brīnišķīgs cilvēks! Otrs – tā kā viņš bija no Latvijas, viņš ļoti skaisti ģērbās, labi izskatījās. Bija tāds inteliģents un smuks. Visi skatījās uz viņu kā uz ārzemnieku. Paps prata uzvesties, un viņam bija tas Rietumu šiks.

Tēvam esot bijusi arī ļoti laba humora izjūta.

O jā, kā viņš smējās! Kad mēs gājām uz kino, kur rādīja kādu komēdiju, viņš smējās tik skaļi, ka mamma visu laiku teica: "Klusu, klusu!" Un cilvēki sāka smieties ne par to, kas uz ekrāna, bet par to, kā paps smejas.

Jums Pēterburgā ir liela bibliotēka, ar vēl no Rīgas līdzi vestām grāmatām. Vai jūsu mājās literatūra un māksla vienmēr bijusi cieņā un ikdienas lietošanā?

Jā. Kad biju pavisam jauns un paps strādāja teātrī, gandrīz katru otro vai trešo dienu pie mums uz mājām nāca gleznotāji, mākslinieki – ne tikai no Operas, bet arī no citiem teātriem. Viņi satikās, runāja… Es atceros aktieri Jāni Osi, Žermēnu Heini Vāgneri, Elfrīdu Pakuli, Aleksandru Daškovu, tad atbrauca ciemos papa skolotājs no Zviedrijas vijolnieks Arvīds Norītis, pie mums dzīvoja Leons Reiters, ļoti patīkams cilvēks. Viņš gan reizēm bija tāds savāds, bet ļoti labs mūziķis.

Šī skaistā bohēmas dzīve turpinājās arī Pēterburgā?

Jā, bet tur jau bija pavisam citi cilvēki – daudz slavenu mūziķu. Es varētu lepoties, ka bērnībā esmu pazinis Šostakoviču. Taču negribas cilvēkus apmānīt: runājies ar viņu jau neesmu, tik vien kā viņš vienmēr man paspieda roku, apvaicājās – kā iet. Protams, es viņu dzirdēju runājamies ar tēvu, sēdēju viņa simfoniju mēģinājumos un vēroju.

Kas ir Arvīda Jansona firmas zīme, skaņdarbi, kas jums ir kā etalons?

Čaikovskis! Čaikovska, Šostakoviča un Brāmsa simfonijas, Verdi un Mocarta Rekviēmi. Viņš ļoti labi juta stilu, un viņam bija plašs repertuārs. Tēvs bieži atskaņoja arī latviešu mūziku, jo viņš to zināja, un daudz diriģēja toreizējos Pēterburgas komponistus, ko neviens cits negribēja diriģēt, bet viņam kā jaunākajam to vajadzēja darīt. Paps ātri mācījās, un komponisti viņu cienīja, jo viņš deva labus padomus un pavēra ceļu daudziem jaunajiem. Bet par klasisko repertuāru viņš dega.

Rīgas koncertā kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri jūs atskaņosit Dvoržāka Devīto un Šostakoviča Piekto simfoniju. Kāpēc tieši šos opusus?

Šiem darbiem ir liela loma tēva dzīvē. Dvoržāka Devīto viņš diriģējis konkursā Ļeņingradā, kur dabūja otro prēmiju. Ar šo simfoniju 1952. gadā viņš devās savā pirmajā ārzemju koncertbraucienā uz Čehoslovākiju. Varat saprast, ko māksliniekam nozīmē aizbraukt uz turieni un diriģēt Dvoržāka No Jaunās pasaules, – nav viegli! Viņam bija kolosāli panākumi. Čehi teica, ka neko tādu neesot dzirdējuši, un kopš tā laika tēvs kļuva par vienu no labākajiem šīs simfonijas interpretiem. Dvoržāku mēs tūlīt ar Bavārijas orķestri spēlēsim arī Japānā, Taivānā un Korejā.

Otrs – tas ir Šostakovičs, ko tēvs ļoti mīlēja un kam veltīja lielu uzmanību. Ja būtu iespējams, bet tad koncerts būtu stipri par garu, es pievienotu Čaikovska Sesto, tā viņam bija īpaša.

Man simpatizē jūsu tēva teiciens: "Tā tikai liekas, ka labā roka sit takti, kreisā rāda nianses: labā saprāts, kreisā – sirds. Nē, abas rokas vada sirds. Citādi mūziķos nomirs iedvesma, un tas ir krahs." Ir viegli abas rokas vadīt no sirds?

Ziniet, diriģējot par kustībām es īpaši nedomāju, bet tās ir ļoti svarīgas, jo ķermenis nestāv priekšā kā monuments. Rokas, acis – kontakts ar mūziķiem ir ļoti nozīmīgs! Diriģents ir kā režisors, īpaši operā. Vēl vairāk – tur viņš ir katrs no personāžiem, un man jādzīvo viņiem līdzi tā, it kā es pats dziedātu. Tas nāk no dvēseles. Sirds dod signālu galvai, un galva – rokām. Ja tas signāls ir par švaku, rokas arī īsti nezinās, ko darīt. Jo lielāka fantāzija, jo lielāka iespēja rokām parādīt. Principā – tas ir diriģenta talants. Var jau teikt skolniekam – parādi, lai orķestris iet tev līdzi –, bet varbūt tam cilvēkam ir vājas iekšējās baterijas, un tad viņš sāk pārspīlēt, taisīt lielas kustības uz augšu, uz leju, tas nav labi.

Alvis Hermanis nupat intervijā teica, ka mūzika ir īpaša transcendentāla sfēra, kurā, ilgstoši dzīvojot, mūziķi kļūst par savveida autistiem, vienlaikus apbrīnojot to neredzamo saiti, kāda veidojas starp diriģentu un orķestri, ko, kā jūs pats esat atzinis, vada kādi citi spēki.

Citi spēki, enerģija. Jā, tā viņam ir interesanta doma. Skaidrs, ka mūzika ir tā augstākā sfēra, jo neviena cita māksla nav tik abstrakta. Var piekrist, ka mūziķi dzīvo varbūt speciālā pasaulē. Taču ir viena lieta: ja diriģents vai mūziķis nespēj izrādīt to, ko viņš jūt, un dzīvo tādā kā kastē, tad ir slikti. Viņam jāspēj citus uzaicināt uz mūzikas klausīšanās procesu. Ir daudzi mūziķi, kuri saka – es spēlēju sev, nevis publikai.

Arī komponisti nereti raksta sev, nevis klausītājam.

Tas ir tas jautājums – kam tu spēlē? Man šķiet, ka mēs, mākslinieki, tomēr spēlējam publikai. Tāpēc jābūt talantam, lai neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi gatavošanās, tas pēdējais punkts – izpildījums – nāktu kā vilnis no skatuves zālē.

Kad spēlē Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, tiešām ir asociācija ar spēcīgu vilni, kas rada sulīgu skanējumu. Reizēm esat salīdzinājis to pat ar traku zirgu, kas jāsavalda. Vai ir kādi izaicinājumi skaņas izveidē tieši šim orķestrim?

Katrs orķestris ir kā individuāls cilvēks – ar savu raksturu un mentalitāti, savu skaņu un principiem. Šis orķestris spēlē tiešām sulīgi, ar lielu iedvesmu un vienmēr tā, it kā tas būtu pēdējais koncerts. Tā ir brīnišķīga īpašība, un to vajag mācēt paturēt. Ja es sākšu mūziķiem uzspiest, ka te vajadzētu spēlēt mazliet sirsnīgāk vai tur – caurspīdīgāk un delikātāk… Protams, tas ir jāsaka, bet, ja viņi zaudētu savas īpašības, tas būtu tas pats, ka jūs skaistās zaļās acīs ieliktu zilas lēcas. Tā nebūtu jūsu daba. Mūzikā ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ar visiem orķestriem strādājot, visgrūtākais ir panākt skaistu, delikātu pianissimo (ļoti klusu – G. V.), jo spēlēt temperamentīgi, ar pilnu krūti ir vieglāk. Dabūt atmosfēru, piemēram, Vīnes klasiķu Haidna un Mocarta lēnajās daļās, ir ļoti grūti, un mēs pie tā daudz strādājam. Ir orķestri, kuri necenšas to sasniegt un arī nevarētu, jo tiem ir cita mentalitāte. Taču tādi orķestri kā Berlīnes un Vīnes filharmoniķi, Amsterdamas Concertgebouw un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris – tie saprot, ka svarīga ir izpildījuma inteliģence.

Tagad, kad esat novilcis robežu ar Amsterdamas orķestri (20. martā maestro diriģēs pēdējo koncertu galvenā diriģenta statusā – G. V.), sirdsmiers ir lielāks?

Jūs nevarat iedomāties, cik man bija grūti izvēlēties, kuru orķestri atstāt, kuru ne… Es domāju – cik ilgi vēl es varēšu vilkt to šausmīgo darbu ar diviem orķestriem? Es strādāju būtībā katru nedēļu. Ja nebija koncerts, tad gatavojos tam. Pa vidu braucieni. Es domāju: cik ilgi vēl tā izturēšu? Un tad ar Concertgebouw orķestri pēc Krievijas, Ķīnas un Japānas turnejas mēs nonācām Austrālijā. Es ne visai labi jutos, kaut arī koncertus diriģēju. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu. Grūti bija, jo abi kolektīvi ir ļoti labā formā. Amsterdamas orķestrī pēdējos četros gados nomainījušies 50 mūziķu! Varat saprast? Viņi visi ir jauni un brīnišķīgi spēlē, un mums ir tik skaistas attiecības. Tagad, kad es jūtos labi, es domāju: kāpēc es biju tik dumjš, ka atteicos? Laikam jau pareizi izdarīju. Man vairāk gribētos diriģēt operu, un tas prasa laiku. Tāpēc uz jūsu jautājumu – kā es jūtos – es nevaru atbildēt, ka pilnīgi komfortabli, jo tās domas – jā vai nē – nāk virsū.

Pie Amsterdamas orķestra taču varēsit atgriezties kā viesdiriģents.

Viesim ir absolūti cits statuss. Ģenerālis bez armijas nav nekāds ģenerālis, un diriģenta armija ir orķestris. Es Amsterdamā teicu, ka Minhenē jau desmit gadu cīnos par jaunu koncertzāli. Ja es viņus tagad pamestu, tā būtu liela nodevība. Visu laiku ir vajadzīgs kāds cilvēks, kas sviež ugunī malku. Es baidos, ka, ja es šeit nebūtu un necīnītos, tas zāles jautājums izzustu. Es arī tagad nezinu, vai man izdosies to novest līdz galam, bet man nav citas iespējas, kā vien palīdzēt. Orķestris ir priecīgs, ka es veltīšu tam savu enerģiju un laiku. Tagad gan sāksies cita problēma, ka visi aicinās diriģēt pie sevis, jo man taču tagad esot daudz laika! Es ļoti priecājos, ka varēšu atvest Bavārijas orķestri uz savu dzimteni un bez atlīdzības nospēlēt koncertu par godu tēvam.

Kas ir tās mīļās lietas, ko glabājat piemiņai no tēva?

Fotogrāfijas, papa kociņi (zižļi – red.) un, skaidrs – partitūras un grāmatas! Tas viss ir papa. Es esmu laimīgs, ka man no viņa mantojumā tāda bibliotēka.

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris
Diriģents Mariss Jansons LNO 7.XI plkst. 20. Biļetes pārdotas 

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Kaut kā jocīgi likās, ka, sarunājoties ar cilvēku, kurš no galvas līdz kājām ir MŪZIKĀ, Gundai Vaivodei radās vajadzība citēt ... Alvi Hermani?
Un tomēr interesanti
U
Visu cieņu, protams, Marisam Jansonam, kurš nudien ir Latvijas dārgums, turklāt šajā intervijā viņš saka: "Es ļoti priecājos, ka varēšu atvest Bavārijas orķestri uz savu dzimteni un bez atlīdzības nospēlēt koncertu par godu tēvam". Varbūt kāds var paskaidrot, kādā veidā ir radušās tās astronomiskās cenas uz minēto koncertu 7. novembrī LNO? Es saprotu, ka šāda līmeņa orķestra atvešana ir dārgs prieks, kā arī to, ka pārējais orķestris atšķirībā no galvenā diriģenta nespēlēs bez atlīdzības, tomēr, kā tas nākas, ka Bavārijas Radio orķestra koncerts Rīgā sanāk dārgāks, nekā citviet pasaulē ar visu to, ka šoreiz tā izcilais diriģents nesaņem honorāru? Kurš ir nolēmis "uzvārīties" uz šī izcilā notikuma pamata? P.S. Veselības, izturības un spēka novēlējumi Marisam Jansonam! Lai viņš vēl ilgi priecē cilvēkus un vairo šajā pasaulē skaisto un labo! Lai viņam ar savu piemēru, tāpat kā viņa tēvam, izdodas iedvesmot citus jaunos talantus veltīt savu dzīvi mākslai! Jā, romantisma laikmets tiešām uzskatīja, ka mūzika ir augstākā no mākslām, jo tā ir vistālāk no visa materiālā. Tik ļoti gribas cerēt, ka šādu īstenu romantiķu pasaulē nekad nekļūs mazāk... Lai vēl ilgi un radoši izdodas būt par Mūziķi!
tēvs
t
savus koncertus Latvijā (Dzintaros) gandrīz vienmēr noslēdza ar Melanholisko valsi!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izdots monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts

Apgāda Neputns apjomīgo darbu sērijā Lielā mākslas klasika tapis fundamentāls izdevums: monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts. Sastādītāja un galvenā redaktore Laima Slava. Autoru kolektīvs. Gr...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja