Palermo Teatro Massimo uzņem skatītājus kopš 1897. gada, tas tika atklāts ar Džuzepes Verdi Falstafu. Pēc platības tas ir lielākais operteātris Itālijā. Atklāšanas brīdī tas bija trešais vērienīgākais Eiropā – pēc Parīzes operas un Vīnes Valsts operas. No 1897. līdz 1935. gadam operas izrādes šeit organizēja privātkompānijas. 1935. gadā Teatro Massimo tika piešķirts publiskā teātra statuss.
Līdz 2021. gada beigām Teatro Massimo skanēs Henrija Pērsela Didona un Enejs (5.–7. novembrī) un Džakomo Pučīni Bohēma (4.–10. decembrī; viena no Mimī lomas atveidotājām būs Andžela Georgiu), notiks Sergeja Prokofjeva balets Romeo un Džuljeta (19.–23. decembrī). 18. un 19. novembrī maestro Zubins Meta diriģēs Karla Orfa oratoriju Carmina Burana.
Par Teatro Massimo darbības specifiku intervijā KDi stāsta teātra ģenerāldirektors un intendants Frančesko Džambrone.
Kāda ir Teatro Massimo vieta Itālijas operteātru vidū?
Itālijā ir četrpadsmit nacionālas nozīmes operteātru, un Teatro Massimo ir viens no tiem līdzās Milānas Teatro alla Scala, Florences Maggio Musicale, Romas operai, Boloņas Teatro Comunale, Veronas arēnai un citiem teātriem lielākajās pilsētās. Mums ir arī divdesmit pieci reģionālas nozīmes operteātri Parmā, Redžo nell’Emīlijā, Bergāmo, Katānijā un citviet. Itālijā darbojas arī mazāki teātri, un tas ir pašsaprotami – jo esam muzikālās melodrāmas dzimtene.
Katram teātrim ir savas īpašības un tradīcijas, kas izriet no vietējās situācijas, saiknes ar pilsētu un sabiedrību. Iepriekš vadīju Florences operteātri Maggio Musicale – es palieku tāds, kāds esmu, bet Florences teātris ir pavisam citāds nekā Palermo teātris. Intendanta darbs Florencē ir atšķirīgs no darba šeit. Palermo daudz vairāk nekā citās pilsētās ir izteikta saikne starp teātri un vietējiem iedzīvotājiem. Šīs attiecības ir ļoti stipras, un to var izskaidrot ar teātra neseno vēsturi.
Vai zinājāt, ka Teatro Massimo bija slēgts divdesmit trīs gadus no 1974. līdz 1997. gadam? Tas ir fakts, kas daudz ko izskaidro vietējās kopienas attieksmē pret teātri. Teātris vienkārši bija slēgts. Tas nav cietis bombardēšanā vai ugunsgrēkā – parasti tie ir galvenie iemesli, kāpēc teātri tiek slēgti. Daudzi teātri ir cietuši kara laikā, ugunsgrēks izpostījis gan Venēcijas Gran Teatro La Fenice, gan Teatro Petruzzelli Bari. Taču Palermo iemesli bija pavisam citi.
Kas tie bija par iemesliem? Vai līdzekļu trūkums?
Šis ir jautājums, uz kuru nav skaidras atbildes. Nē, tas nebija līdzekļu trūkums. Sākotnēji 1974. gadā teātris tika slēgts rekonstrukcijas dēļ, to bija plānots pabeigt salīdzinoši ātri. Taču teātris tā arī palika slēgts. Vēlāk kā iemesls tika minētas jaunas drošības prasības, kas tika ieviestas pēc 1983. gadā notikušā traģiskā ugunsgrēka Turīnas kinoteātrī Cinema Statuto (tajā dzīvību zaudēja 64 cilvēki – J. J.), bet īstenībā tas bija tikai iegansts, lai vēl paildzinātu operteātra atvēršanas procesu. Varat iedomāties, cik smags posts tika nodarīts Palermo un visai Itālijas kultūras dzīvei, ja teātris nevarēja darboties divdesmit trīs gadus. Tas bija briesmīgi.
1992. gadā Sicīlijas mafijas uzbrukumā viens pēc otra tika nogalināti tiesneši Džovanni Falkone un Paolo Borsellīno. Kad 1997. gadā Teatro Massimo beidzot tika atklāts, vietējā kopiena bija uz kopīga viļņa – bija jūtama sabiedrības vēlme sacelties pret mafiju. Teātris kļuva par Palermo atdzimšanas, pārmaiņu un cerību simbolu. Tagad Teatro Massimo ir Palermo simbols – nevis kultūras simbols, bet pilsētas galvenais simbols. Uz ielas varat pajautāt vietējiem – kas ir Palermo simbols? Jūs dzirdēsiet atbildi – Teatro Massimo. Viņi nosauks nevis Palermo katedrāli, Palatīnas kapelu vai kādu citu iespaidīgu kultūrvēstures monumentu, bet gan teātri. Vai kaut kas tāds kur citur ir vērojams? Kas ir Parīzes simbols? Eifeļtornis. Iespējams, Parīzes opera ir kultūras simbols, bet ne galvenais Parīzes simbols. Kas ir Ņujorkas simbols? Diez vai Metropoles opera. Taču Palermo simbols ir operteātris. Tas apliecina, cik spēcīga ir pilsētas iedzīvotāju un teātra saikne.
Ko jūs darāt, lai to stiprinātu?
Pievēršam uzmanību sociālajai iekļaušanai: šim ir jābūt nevis elites, bet visu cilvēku teātrim. Esam atvērti visiem. Kad sāku šeit strādāt 2014. gadā, tas bija teātris elitei, vietu aizpildījums bija aptuveni 55 procenti. Teātris bija...
... pustukšs.
Jā, tieši tā – pustukšs, nevis puspilns. Teātris bija atvērts vienu dienu, pēc tam divas dienas slēgts. Tas nozīmē, ka biežāk tas bija slēgts, nevis atvērts. Pirms pandēmijas vietu aizpildījums bija 86 procenti. Teātris strādā divas dienas un vienu dienu ir slēgts. Teātris, kas ir atvērts un pilns, ir teātris cilvēkiem, nevis tikai elitei.
Mēs sekojam līdzi tehnoloģiju attīstībai. Kopš 2015. gada mums ir sava digitālā platforma WebTV. Mūsu rīcībā ir deviņas kameras, 150 mikrofonu un cita nepieciešamā tehnika, kas ļauj nodrošināt visu pirmizrāžu pārraidi tiešsaistē. Itālijā tas nemaz nav pašsaprotami kā citur Rietumos. Mēs to sākām labu laiku pirms pandēmijas. Mums ir jāstrādā novatoriski, mūsu mākslinieciskajai valodai ir jābūt mūsdienīgai un darbībai – ilgtspējīgai. Piemēram, 2017./2018. gada sezonā mūsu teātrī notika Daniela Obēra komiskās operas Fra Diavolo izrāde, kuras dekorācijas tika radītas ar 3D printera palīdzību no pilnībā pārstrādājamiem materiāliem. Iestudējums tapis sadarbībā ar Romas operu.
Es vēlos jums pastāstīt par Teatro Massimo lomu vietējās sabiedrības dzīvē. Mēs īstenojam daudz sociālās iekļaušanas projektu, galvenokārt – rajonos un priekšpilsētās ar augstu noziedzības līmeni. Neaizmirstiet, ka mēs esam Palermo! Šeit ir tādi rajoni kā ZEN un Danisinni. Tās vienmēr ir bijušas pazīstamas kā teritorijas ar lielu sociālās atstumtības risku. Tā ir problēma, kas jārisina.
Kāds ir operteātra ieguldījums šajā darbā?
Es varu runāt par kravas automašīnu, rūpnīcu un varavīksni. Kāds tam visam ir sakars ar teātri? Vai tas nav dīvaini? Palermo tas ir iespējams. Kravas automašīnā mums ir mobilā skatuve, ar kuru dodamies apkārt pilsētai. Apmeklējam priekšpilsētas, kurās situācija ir visbīstamākā. Apstājamies, iekārtojam skatuvi – un sākas izrāde. Vietējiem iedzīvotājiem tas sagādā pārsteigumu. Mēs to iepriekš izziņojam, tas nav pilnīgi negaidīti, taču cilvēki, kuri nekad nav bijuši operā, nespēj iedomāties, kas viņus sagaida. Ko tas nozīmē – Teatro Massimo viesojas ZEN rajonā? Mēs esam klāt un spēlējam operu.
Kad ieradāmies ZEN, izrādes norises vietā nebija neviena cilvēka. Mēs bijām vieni paši – orķestris un dziedātāji – bez auditorijas. Piecas minūtes pirms izrādes sākuma atnāca jauniešu kompānija, kas uzvedās skaļi. Kad sākās priekšnesums, viņi uzreiz apklusa. Pamazām sapulcējās arvien vairāk skatītāju, un galu galā tur bija pilns. Interesantākais bija tas, ko pēc izrādes man teica vietējā policijas iecirkņa priekšnieks: "Es jūs apsveicu – jūs šodien izdarījāt to, ko man nav izdevies panākt desmit gados." Es atbildēju: "Par ko jūs runājat? Jūs arī šeit iestudējat operu?" Policists paskaidroja: laikā, kad notika izrāde – tas bija Rosīni Seviljas bārddzinis –, ZEN rajonā tika pārtraukta narkotiku tirdzniecība. Protams, apzinos, kad tad, kad bijām aizbraukuši, tā atkal atsākās. Daži jaunieši, kuri toreiz mūs klausījās, pēc tam apmeklēja Teatro Massimo un klausījās operu, sēžot karaliskajā ložā. Viņi bija laimīgi.
Kas ir varavīksne? Mūsu Varavīksnes korī/Coro Arcobaleno ir apvienojušies dažādas etniskās izcelsmes bērni un jaunieši no Palermo. Pilsētā dzīvo vairāk nekā simt tautību pārstāvji. Šī etniskā daudzveidība ir atspoguļota korī. Tajā ir pat ķīniešu bērns. Ķīniešu kopiena, kā zināms, parasti dzīvo noslēgtāk nekā citas kopienas, bet Teatro Massimo ķīniešu bērns dzied kopā ar saviem vienaudžiem, un tas ir fantastiski. 2014. gadā pie manis vērsās šo kopienu pārstāvji, kuri interesējās par iespēju nodibināt ciešāku saikni ar teātri. Viņi jautāja, vai teātris varētu piedāvāt īpašas biļešu cenas šīm cilvēku grupām. Neuzskatīju, ka tā ir laba ideja, jo mūsu biļešu cenas tāpat nav augstas, turklāt man šķita, ka samazināta cena varētu tikt uzskatīta par vēl vienu diskriminācijas pazīmi. Mēs nolēmām nodibināt Varavīksnes kori.
Jaunizveidotā ansambļa pirmais koncerts notika 2015. gada 6. janvārī Epifānijas svētkos. Savā uzrunā Palermo multietniskās kopienas pārstāvis uzsvēra: "Pirms dažiem mēnešiem mēs interesējāmies par iespēju biežāk apmeklēt Teatro Massimo un esam aizkustināti, ka šodien mēs paši teātrī uzņemam klausītājus."
Savukārt trešais sociālais projekts, ko gribu pieminēt, ir saistīts ar rūpnīcu Danisinni kvartālā. Atšķirībā no ZEN tas nav perifērijā, Danisinni ir pavisam netālu no teātra, tas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, blakus Karaliskajai pilij un Palatīnas kapelai. Agrāk Danisinni rajons tika uzskatīts par augsta riska zonu, tur bija bīstami, un nevienam netika ieteikts to apmeklēt.
Pēdējos gados rajons ir pilnībā mainījies. Tur vienā no rūpnīcām iestudējām Doniceti Mīlas dzērienu, ko nodēvējām par Danisinni dzērienu. Izrādē līdzās profesionāļiem uzstājās amatieru koris, kurā dzied rajona iemītnieki. Šīs iniciatīvas – gan opera, gan Danisinni kvartāla priestera aktivitātes – palīdzēja mainīt rajona atmosfēru un tēlu. Agrāk tas tika asociēts ar kriminogēno situāciju, bet tagad tas ir kļuvis par vienu no Palermo kultūras ceļamērķiem.
Vēl pavisam nesen bija grūti iedomāties, ka Danisinni darbosies viesnīcas un restorāni un to apmeklēs tūristi. Tagad tā ir realitāte. Tas pierāda, ka kultūra var vecināt pārmaiņas. Teātrim ir atbildība sabiedrības priekšā un nepārvērtējama loma pilsētas dzīves uzlabošanā.
Kādi ir jūsu kritēriji repertuāra veidošanā? Kā plānojat savu sezonu?
Piedāvājam daudzveidīgu repertuāru, liekot uzsvaru uz laikmetīgo mūziku un XIX gadsimta operu. Vēlamies attīstīt jaunu muzikālā teātra valodu. Neilgi pirms pandēmijas, 2020. gada janvārī, Teatro Massimo jaunais muzikālais vadītājs Omers Meirs Velbers un režisors Greiems Viks iestudēja Vāgnera Parsifālu. Tā bija izcila izrāde, kuru mūsu auditorija uzņēma ļoti labvēlīgi. Palermo publika ir atvērta jaunajam.
Mūsu nākamā lielā pirmizrāde būs 2022. gada janvārī – Palermo dzimusī režisore Emma Dante iestudēs Verdi Sicīliešu vakarēdienu operas oriģinālajā versijā franču valodā. Katru gadu centīsimies iestudēt jaunu laikmetīgo operu, ko pasūtām kopā ar citiem teātriem Eiropā un pasaulē. Nākamajos gados šeit skanēs Džona Adamsa jaunā opera, kas taps kopražojumā ar Sanfrancisko, Ņujorkas un Barselonas operteātri. Pēc tam iestudēsim Ellas Milhas-Šerifas jaundarbu, kas būs veltīts Almai Mālerei. Taps Džordžo Batistelli jaunā opera.
2022. gadā tiks pieminēta mūsu sarunā jau skarto Sicīlijas mafijas 1992. gadā sarīkoto sprādzienu 30. gadadiena. Tai veltītu darbu radīs Marko Tutīno. Šo izrādi sagatavosim kopā ar Milānas Piccolo Teatro, Turīnas Teatro Regio un festivālu MITO SettembreMusica.
Tagad gan es jums ieteiktu uzkāpt teātra panorāmas terasē – tur ir daudz interesantāk nekā intendanta kabinetā. Tur, 45 metru augstumā virs skatuves, ieraudzīsiet jūru. Tā ir pavisam netālu, dažu minūšu gājienā, bet no ielas to nevar redzēt. Skatoties pa kreisi, redzēsiet ne pārāk pievilcīgo moderno pilsētu ziemeļos. Iesaku skatīties pa labi, tur ir Palermo skaistums – mūsu vēsturiskais centrs.
Informācija: teatromassimo.it
Reportāžu par Teatro Massimo notikušo Vinčenco Bellīni operas Pirāts pirmizrādi lasiet šeit.