Piektdien, 28. augustā, viens no labākajiem simfoniskajiem orķestriem pasaulē – Berlīnes filharmoniķi – atklās 2020./2021. gada sezonu sava galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā. Skanēs Arnolda Šēnberga Apskaidrotā nakts (1943. gada versija stīgu orķestrim) un Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija. Šī programma tiks atkārtota 2. septembrī. Gandrīz pēc sešu mēnešu pauzes Berlīnes filharmonija atkal uzņems apmeklētājus. Pie ieejas un iekštelpās viņiem būs jāievēro pusotra metra distance. Spēkā būs arī citi ierobežojumi un noteikumi, kas ir saistīti ar epidemioloģisko situāciju.
Kur ir mana sēdvieta?
Biļetes uz Berlīnes filharmoniķu koncertiem var iegādāties tikai internetā un pa telefonu. Tagad notiek biļešu pārdošana uz koncertiem līdz oktobra beigām. Orķestrim bija jāpārplāno koncertu programmas, lai tās atbilstu drošības prasībām. No repertuāra bija jāizņem vērienīgākās simfoniskās partitūras, kas prasa vislielāko mūziķu skaitu. Māksliniekiem uz skatuves būs jāievēro distance: ir obligāta viena metra distance starp mūziķiem, kuri spēlē stīginstrumentus, un pusotra metra distance starp tiem, kas spēlē pūšaminstrumentus, sitaminstrumentus un arfu. Koncerti būs īsāki, nekā sākotnēji plānots, un notiks bez starpbrīža. Filharmonijā nedarbosies bufete.
Distancēšanās noteikumu dēļ zālē būs pieļauts tikai 20–25 procentu vietu aizpildījums. Koncertu skaits ir palielināts, lai to varētu apmeklēt pēc iespējas vairāk klausītāju. Iekštelpās skatītājiem ir jāvalkā sejas maska. Koncerta laikā to drīkst noņemt. Blakus varēs sēdēt tikai divi cilvēki no vienas mājsaimniecības. Visas biļetes ir personalizētas. Katrs apmeklētājs var iegādāties vietu noteiktā sektorā, un konkrēta sēdvieta viņam tiks ierādīta pēc ierašanās zālē.
Jaunās sezonas pirmajās nedēļās Berlīnes filharmoniķi kopā ar galveno diriģentu Kirilu Petrenko piedāvās četras dažādas programmas, kurās skanēs Vācijas un Austrijas mūzika. Pie orķestra pults stāsies arī Daniels Hārdings, Lahavs Šani, Marks Minkovskis, Daniels Barenboims, Mareks Janovskis un Fransuā Ksavjē Rots.
Tikšanās Pērnavā
Kā pašreizējos apstākļos jūtas slavenā orķestra dalībnieki? Kādu nākotni viņi paredz klasiskās mūzikas industrijai? Šos jautājumus klātienē uzdevu Berlīnes filharmoniķu mežradzniekam Stefanam Doram. Jūlijā viņš piedalījās igauņu diriģenta Pāvo Jervi rīkotajā Pērnavas Mūzikas festivālā, kur arī notika mūsu saruna.
Pērnavā Stefans Dors, kurš ir viens no spožākajiem mūsdienu mežradzniekiem, pasniedza meistarklases un spēlēja solo Volfganga Amadeja Mocarta Trešajā mežraga koncertā kopā ar Jervi akadēmijas jauniešu simfonisko orķestri, kā arī pats papildināja savas zināšanas un prasmes diriģēšanā, piedaloties diriģentu Pāvo un Kristjana Jervi vadītajās meistarklasēs.
Kā solists Stefans Dors ir sadarbojies ar diriģentiem Saimonu Retlu, Klaudio Abado, Danielu Barenboimu, Bernardu Haitinku, Kristiānu Tīlemani, Danielu Hārdingu, Ingo Mecmaheru, Nēmi Jervi, Pāvo Jervi, Kadzusi Ono, Marku Albrehtu un citiem. Atskaņojis mežraga koncertus ne tikai ar Berlīnes filharmoniķiem, bet arī ar Mālera kamerorķestri, Losandželosas filharmonijas orķestri, Japānas raidsabiedrības NHK simfonisko orķestri, Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestri, Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Oslo filharmonijas orķestri, Parīzes kamerorķestri, Spānijas Nacionālo orķestri, Šanhajas filharmonijas orķestri un Osakas filharmonijas orķestri.
Klasiķu veltījums
Stefans Dors spēlē ne tikai klasicisma un romantisma perioda opusus mežragam, bet arī pasūta un pirmatskaņo mūsdienu autoru kompozīcijas. Jaundarbus viņam veltījuši Herberts Villi, Horhe E. Lopess, Johanness Valmanis, Dai Bo, Tosio Hosokava un Volfgangs Rīms.
Par nozīmīgu notikumu laikmetīgajā mūzikā šā gada sākumā kļuva prominentā dāņu komponista Hansa Abrahamsena Mežraga koncerta pirmatskaņojums Berlīnes filharmonijā – darbs sacerēts speciāli Stefanam Doram. Viņš to spēlēja ar Berlīnes filharmoniķiem maestro Pāvo Jervi vadībā. Šo koncertu kopīgi pasūtījuši pieci orķestri no Eiropas, Japānas, ASV un Austrālijas. 31. janvārī Berlīnes filharmonijā iemūžinātais koncerts, kurā skanēja gan Hansa Abrahamsena jaundarbs, gan Igora Stravinska un Hektora Berlioza mūzika, ir skatāms Berlīnes filharmoniķu digitālajā koncertzālē orķestra mājaslapā.
Stefans Dors velta lielu uzmanību kamermūzikai un ir vairāku kamermūzikas kolektīvu pastāvīgais dalībnieks (ansamblis Vīne–Berlīne, Berlīnes filharmonijas kamermūzikas biedrība, Berlīnes filharmonijas oktets). Viņš ir uzstājies kopā ar pianistiem Maurīcio Pollīni, Kirilu Geršteinu, Larsu Fogtu un Markusu Bekeru, tenoriem Īanu Bostridžu un Marku Padmoru, vijolniekiem Giju Braunšteinu un Koļu Blaheru.
Stefans Dors ir studējis Esenē un Ķelnē. Profesionālo karjeru sācis deviņpadsmit gadu vecumā kā Frankfurtes operas pirmais mežrags. Tajā pašā laikā regulāri muzicējis kopā ar Ensemble Modern. Bijis pirmais mežrags Nicas filharmonijas orķestrī, Berlīnes Vācu simfoniskajā orķestrī, Baireitas un Lucernas Festivāla orķestrī. Kopš 1993. gada Stefans Dors ir Berlīnes filharmonijas orķestra pirmais mežrags.
Viņš ir viesprofesors Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā un Žana Sibēliusa akadēmijā Helsinkos. Stefans Dors pastāvīgi pasniedz mežraga spēli Berlīnes filharmonijas Herberta fon Karajana akadēmijā un Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē.
Kā jūs pavadījāt šo vairāk nekā četru mēnešu klusuma periodu, kad mūziķiem nebija iespēju uzstāties ierastos apstākļos klausītāju priekšā?
Ir sajūta, ka ir pagājuši nevis četri mēneši, bet četri gadi. Marta vidū es atgriezos mājās Berlīnē no Austrālijas, un viss apstājās. Ilgi nespēju pie tā pierast. Turpināju strādāt ar studentiem un vingrināties, bija daži notikumi online formātā. Agrāk nekad nebiju pasniedzis stundas tiešsaistē, un tāpēc man bija nedaudz sirreāla sajūta.
Es nekad neesmu aizrāvies ar vingrināšanos tāpat vien, bez konkrēta nolūka – tikai lai uzturētu sevi formā. Šajā situācijā nācās to darīt, taču nebija viegli, jo visi bijām liecinieki tam, kā sabrūk mūzikas industrija, un tas ir biedējoši.
Kad bija jūsu pēdējā uzstāšanās Berlīnes filharmonijā?
Janvāra beigās, kad notika Hansa Abrahamsena Mežraga koncerta pirmatskaņojums, – tie bija trīs vakari, ko diriģēja Pāvo Jervi. Tie bija mani pēdējie koncerti Berlīnē ar publiku zālē. Pēc tam mēs ar Pāvo izpildījām šo skaņdarbu Japānā. Tad es devos ar Abrahamsena koncertu uz Oklendu Jaunzēlandē un Brisbenā Austrālijā spēlēju Riharda Štrausa Pirmo mežraga koncertu.
Kādas sociālās garantijas ir Berlīnes filharmonijas orķestra mūziķiem?
Šajos mēnešos, kad Covid-19 krīzes dēļ tika apturēta orķestra koncertdarbība, mēs bijām dīkstāvē un saņēmām pabalstu. Valsts to maksā strādājošajiem kompānijās, kas darbojas jomās, kuras ir skārusi krīze. Brīvmākslinieku dzīve ir apdraudēta daudz vairāk, un es jūtu viņiem līdzi, bet mūsu orķestra mūziķu finansiālā situācija pašlaik ir pietiekami laba, taču ir jāskatās, kas notiks tālāk.
Tuvākajos mēnešos pēc jaunās sezonas sākuma koncertus Berlīnes filharmonijas lielajā zālē, kurā ir 2600 vietu, varēs apmeklēt tikai 500 klausītāju. Tas izraisa bažas, jo Berlīnes filharmoniķu budžetā pilsētas un valsts atbalsts veido piecdesmit procentu. Pārējie piecdesmit procenti Berlīnes filharmonijai ir jānopelna pašai, ieņēmumu avoti ir biļešu pārdošana, ekskursijas, lielās un kamermūzikas zāles izīrēšana citiem orķestriem un koncertu rīkotājiem.
Mēs nezinām, cik ilgi turpināsies šī situācija un kad atkal varēsim uzņemt pilnu zāli. Tas tiešā veidā ietekmē Berlīnes filharmonijas ieņēmumu daļu. Pašlaik valsts un pašvaldība mūs ļoti atbalsta, taču skaidrs, ka tas nevarēs turpināties mūžīgi. Es uztraucos, ka mēs piedzīvosim otru Covid-19 vilni un koncertdzīve atkal tiks pārtraukta.
Kāds noskaņojums valda jūsu kolēģu vidū? Vai viņi ir uztraukušies par nākotni?
Man ir grūti spriest, jo daudzus no viņiem sen neesmu redzējis. Mēs satiksimies augustā, gatavojoties sezonas atklāšanai. Taču visi, ar kuriem esmu kontaktējies, vēlas kaut ko darīt. Karantīnas laikā ļoti aktīva bija mana kolēģe no Berlīnes filharmoniķiem mežradzniece Sāra Vilisa – viņa lieliski izmanto sociālos tīklus.
Sāra rīkoja aizraujošu videopasākumu ciklu Horn Hangouts, tajā ir redzami daudzi mūziķi, kuri spēlē pūšaminstrumentus. Es arī piedalījos vairākās sērijās. Tās var redzēt internetā – mūziķi runā par savām problēmām, spēlē, atbild cits uz cita un skatītāju jautājumiem. Šajās pārraidēs varēja piedalīties mežradznieki no visas pasaules. Katru epizodi ir noskatījušies 8000–10 000 cilvēku. Tās tika veidotas ļoti atraktīvi, dažreiz mēs visi pat gatavojām ēdienu – katrs attālināti. Protams, tas neaizstāj muzicēšanu koncertzālē skatītāju priekšā, tāpēc biju ļoti laimīgs, ka jūlijā varēju uzstāties Pērnavas Mūzikas festivālā, biju patīkami pārsteigts par Pērnavas koncertzāles lielisko akustiku.
Kāda būs Berlīnes filharmonijas orķestra jaunā sezona, kas paies Covid-19 zīmē?
Berlīnes filharmoniķu sezona tiks atklāta 28. augustā, bet ierobežojumu dēļ lielās simfonijas neskanēs. Orķestra mūziķiem būs jāievēro distance, un tas nozīmē, ka uz skatuves varēs atrasties ierobežots instrumentālistu skaits. Par laimi, Berlīnes filharmonijā ir pietiekami liela skatuve. Gustava Mālera Piekto simfoniju aizstās Ludviga van Bēthovena Sestā, savukārt Antona Bruknera Trešo – Roberta Šūmaņa Pirmā. Tie ir opusi, kurus ir iespējams atskaņot pašreizējos apstākļos. Zālē varēs atrasties aptuveni 500 klausītāju, taču šie skaitļi var mainīties. Ceram, ka drīzumā varēs uzņemt vairāk publikas.
No vienas puses, katram orķestrim ir veselīgi spēlēt vairāk Volfganga Amadeja Mocarta un Jozefa Haidna mūziku, tā palīdz noslīpēt meistarību un ansambļa skanējumu. No otras puses, ko lai dara tie daudzie mūziķi, kuri orķestrī spēlē metāla pūšaminstrumentus un sitaminstrumentus? Ceru, ka orķestri pašreizējos apstākļos veidos interesantākas, daudzveidīgākas programmas, kurās varēs izpausties dažādu orķestra grupu mākslinieki. Piemēram, koncerta sākumā pūtēji un sitaminstrumentālisti varētu nospēlēt kādu opusu, un tam sekotu Mocarta, Bēthovena vai Šūmaņa simfonija. Vienā programmā varētu apvienot kamermūzikas un simfoniskā repertuāra darbus, lai sniegtu iespēju uzstāties plašākam mūziķu lokam.
Varētu arī pievērst uzmanību laikmetīgās mūzikas darbiem, kuri tikuši pirmatskaņoti pirms divdesmit trīsdesmit gadiem un pēc tam skanējuši vien dažas reizes. Tos varētu atklāt no jauna. Repertuārs jau eksistē, un mēs varam to spēlēt.
Iespējams, ierobežojumu dēļ tuvākajā laikā koncertzālēs vairāk skanēs kamermūzika un mazāk – vērienīga simfoniskā mūzika? Varbūt orķestru mūziķi apvienosies jaunos kameransambļos?
Jā, es uz to ceru, bet problēma ir tāda, ka, piemēram, Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē ir 1100 vietu un pagaidām tā varēs uzņemt tikai 250 klausītāju. Tādējādi ekonomiskajā ziņā rīkot šādus koncertus nav izdevīgi. Mēs varam uzstāties nedaudz vairāk nekā stundu bez starpbrīža. Man bija paredzēts koncerts kopā ar Baibu un Laumu Skridēm, mēs plānojām izpildīt Johannesa Brāmsa un Ģerģa Ligeti trio, taču mums tika paziņots, ka ierobežojumu dēļ nevarēsim piedāvāt pilnu programmu. Mums lūdza nospēlēt divus koncertus dienā, lai vairāk cilvēku varētu dzirdēt šo programmu. Tas nav vienkārši – uzturēt sevī enerģiju un uguni, lai ar vienādu atdevi nospēlētu divus koncertus vienā vakarā. (Stefana Dora, Baibas Skrides un Laumas Skrides turneja notiks 2021. gada martā – J. J.)
Kāds liktenis gaida jau pieminēto Hansa Abrahamsena Mežraga koncertu, kas komponēts pēc piecu orķestru pasūtījuma?
Es ļoti lepojos ar šo darbu. Šogad esmu to spēlējis Berlīnē, Tokijā un Oklendā. Koncerti Amsterdamā ir pārcelti uz nezināmu laiku. Toronto simfoniskais orķestris ir atcēlis visus 2020./2021. gada sezonā paredzētos koncertus un veidos alternatīvu programmu mazākiem ansambļiem. 2. oktobrī spēlēšu Abrahamsena koncertu Tamperē Somijā kopā ar Tamperes filharmonijas orķestri diriģentes Kristīnas Poskas vadībā.
Kā Covid-19 krīzes iespaidā mainīsies mūziķu dzīve un visa klasiskās mūzikas industrija?
Varu runāt tikai par savu personīgo pieredzi. Es tiešām biju izslāpis pēc spēlēšanas, mani urdīja vēlme un nepieciešamība justies kā mūziķu kopienas daļai un sajust klausītāju klātbūtni. Tas bija ļoti dīvaini – man kaut kas ir jādara, bet es nevaru to izdarīt. Grūti spriest, ko tas viss nozīmē mūzikas industrijai kopumā. Arvien lielāku lomu mākslas aktivitātēs spēlē mārketings, bet varbūt situācija, kurā esam nonākuši, atgādinās, ka pamatā tomēr ir mūzika un cilvēki patiesi vēlas to dzirdēt.
Šajos mēnešos daudz esmu prātojis, ko man nozīmē mūzika. Man bija laiks domāt par savu instrumentu, repertuāru, koncertiem. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad četros mēnešos nebiju devies nevienā braucienā. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kaut kas tāds manā karjerā būtu noticis. Pēdējos četrdesmit gados ilgākais periods, kad nebiju uzstājies publikas priekšā, bija divas trīs nedēļas.
Klusuma laiks man sniedza iespēju padomāt par dažādām lietām, izlasīt grāmatas, uzlabot savas kulinārās prasmes. Tas paātrinājuma temps, pie kura bijām pieraduši, ir strauji samazinājies. Par to esmu pateicīgs šim laikam, jo mums visiem vajadzēja nomierināties. Situācija ļāva novērtēt, kas man ir svarīgs un kas nav, ko gribas darīt un ko ne. Tā ļāva saprast, vai atkal vēlos dzīvot un strādāt tādā tempā, kāds tas ir bijis līdz šim.
Kāda ir jūsu atbilde? Ko gribas un ko vairs negribas darīt?
Man ne pārāk labi izdodas pastāvīgs pasniedzēja darbs, man nav pietiekami daudz enerģijas. Domāju, ka turpmāk ar studentiem strādāšu mazāk un veltīšu izbrīvēto laiku lasīšanai, spēlēšanai. Domāšu par interpretācijām, varēšu gatavot partitūras apgūšanai mūzikas skolās. Man patīk sadarboties ar jauniešu orķestriem – piemēram, ar pūtēju ansambļiem mēs gatavojam simfonisko darbu interpretācijas. Jūtu, ka tieši šajā jomā varu būt visvairāk noderīgs. Visu laiku mācīt jauniešus spēlēt Mocarta mežraga koncertus vairs nav pārāk aizraujoši. Es zinu, ko nozīmē būt orķestra mūziķim, un varu dalīties savā pieredzē.
Vai mūziķu honorāri samazināsies?
Baidos, ka jā. Es uztraucos nevis par sevi, bet par brīvmāksliniekiem, kuru ienākumi ir atkarīgi no koncertu skaita. Šī situācija skar arī brīvmāksliniekus zvaigznes. Tā ir katastrofa visiem mūziķiem.
Vai esat apmierināts ar Berlīnes filharmonijas orķestra jauno galveno diriģentu Kirilu Petrenko, kurš ieņem šo amatu kopš 2019./2020. gada sezonas sākuma?
Jā, protams. Esmu bijis apmierināts ar visiem Berlīnes filharmoniķu muzikālajiem līderiem, kuru vadībā esmu uzstājies. Neesmu no tiem, kam ir pretenzijas pret diriģentiem.
Mēģinājumos Kirils Petrenko ir maksimāli koncentrēts, viss notiek ļoti strukturēti. Savukārt koncertā Kirils spēj pilnībā atbrīvoties. To sacīdams, es nedomāju, ka viņš dod brīvību orķestra mūziķiem, bet gan to, ka koncertā Kirils ienāk citā pasaulē – to palīdz izdarīt viņa perfektā sagatavotība. Tas ir kaut kas fantastisks.
Kāds līderis ir nepieciešams tik augstas klases orķestrim kā Berlīnes filharmoniķi?
Mūsu iepriekšējais galvenais diriģents Saimons Retls bija mūziķis ar milzīgu repertuāru – no baroka līdz laikmetīgajai mūzikai. Viņš vienmēr studēja tādas partitūras, kurām man pat ir bail pieskarties. Tas ir likumsakarīgi, ka pēc sešpadsmit gadu perioda, kas pavadīts kopā ar tik daudzpusīgu un aktīvu mākslinieku, orķestra mūziķi nobalsoja par diriģentu, kurš galvenokārt izpaužas pamatrepertuārā, kas ir Brāmss, Brukners un tā tālāk. Ceru, ka arī kopā ar Kirilu Petrenko Berlīnes filharmoniķi būs orķestris, kas skatās nākotnē.
Saimons Retls spēja prasmīgi iepazīstināt ar savām idejām un repertuāru, viņam patika komunicēt ar klausītājiem. Ja Saimonam Retlam tika lūgts divdesmit minūtēs publiski pastāstīt par Bruknera Septīto simfoniju, viņš to labprāt darīja, un nevienam nebija viņam jāatgādina, kad divdesmit minūtes bija pagājušas. Kirils Petrenko ir pavisam citāds, viņš nesniedz intervijas un nepiedalās publicitātes aktivitātēs. Viņš sevi velta tikai mūzikai.
Informācija: stefandohr.com, berliner-philharmoniker.de