Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Piektdiena, 8. novembris
Agra, Aleksandra

Reinis Suhanovs: Ja vēl teātrī sāk ko vēstīt – tas ir briesmīgi!

Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs Valmieras teātrī iemūžina cilvēku laimīgos brīžus gadsimta griežos

"Es vēsturi gribu pāršķirstīt kā 14 cilvēku fotoalbumu, kurā viņi ir fiksēti dažādos notikumos un vēsturiskos apstākļos," par savu pirmo lielās formas režijas darbu Balle būs! saka Reinis Suhanovs. Pirmizrāde Valmieras teātrī notiks Ziemassvētku un Jaungada noskaņās – 19. decembrī.

Muzikālās un dejiskās svētku izrādes ideju iedvesmojusi itāļu režisora Etores Skolas 1983. gada filma Balle/Le Bal, kurā atspoguļoti notikumi kādā Francijas deju zālē 50 gadu garumā. Uz Valmieras teātra lielās skatuves iekārtota kafejnīca Apollo, kurai par prototipu ņemts viens no pirmajiem Rīgas latviešu teātriem, kas atradās Grīziņkalnā. "Izrādē tā ir svētku vieta, kas nepaliek tukša pat visdrūmākajos laikos," stāsta režisors, norādot, ka atšķirībā no filmas, kurā aktieri nerunā, izrādē būtiska nozīme esot piešķirta tekstam.

Iestudējumā aptverts laika posms no 1905. gada līdz mūsdienām, ļaujot 14 aktieriem un mūziķiem, "iekāpt dažādos vēstures posmos un padzīvoties tajos". Sarunā Reinis vairākkārt uzsver, ka stāsts nav par Latvijas vēsturi: "Tā nav versija par to, kāda ir Latvijas vēsture un kādi esam mēs. Tie ir stāsti par to, kā jebkuros laikos cilvēks dzīvo savu dzīvi, un tajā ir viss – darbs, mīlestība, ģimene, prieki, laime, protams, arī bēdas. Galvenais – nav tādu laiku, kad ļaudis neatrastu iemeslu svētkiem un iespēju justies laimīgi."

Šis ir tavs pirmais režijas darbs uz lielās skatuves.

Tas piespiež koncentrēties. Iestudējot izrādi, tu strādā visu laiku – naktī celies augšā.

Turklāt tu pats veido arī izrādes scenogrāfiju. Kāpēc neņēmi kādu palīgu?

Tā ir mana profesija, es to pazīstu un spēju veiksmīgi realizēt. Domājot par šo izrādi, man ļoti skaidri piedzima paņēmiens, kā attīstīt telpu. Tas būtu vienkārši negodīgi – ņemt kādu citu scenogrāfu un teikt – taisi! Jo es zinu, ko man vajag, zinu, ko katrā cēlienā vēlos panākt.

Šāda darbu apvienošana pēdējā laikā ir aktuāla tendence. Ko tu domā par to, ka režisori ķeras pie scenogrāfijas?

Man šķiet, tajos gadījumos, kad tas notiek profesionālas intereses un profesijas mīlestības vārdā, tas ir ļoti labi, jo tad var dzimt brīnišķīgas lietas. Ja režisors tiešām ierauga savu izrādi, tās telpisko struktūru un nolemj pats to realizēt, darba laikā saprotot kaut ko vairāk par abām profesijām, – tas ir brīnišķīgi. Bīstami tas varētu kļūt tikai tad, ja tā ir ambīciju realizēšana. Gan režija, gan scenogrāfija ir ārkārtīgi ietilpīgas mākslas, kurām ir sava vēsture, amata niķi un stiķi, ābece, kurai jāiziet cauri. Ja skolas solā tā nav apgūta, uz skatuves to ir grūti izdarīt – mācies no jauna kaujas apstākļos. Protams, arī tad var uzvarēt, bet neapzināti. Ar to atšķiras profesionālis no amatiera. Profesionālam scenogrāfam uzvarētā izrādē ir pilnīgi skaidrs, ko viņš ir izdarījis. Viņš zina, ka ir nolicis pareizi proporciju, ka kāds no tehniskajiem risinājumiem perfekti strādā un palīdz piedzimt emocionālam notikumam. Tāpat ir arī režijā.

Kā tev radās ideja par šādu saturiski apjomīgu triju cēlienu iestudējumu?

Es biju iecerējis līdzīga satura triju izrāžu sēriju, nosacītu triloģiju. Sarunājoties ar dramaturgu Lauri Gundaru, nonācām pie šī risinājuma – vienas izrādes, kuras ideja pasaules kultūrā bieži izmantota. Cilvēkiem patīk uzmest pārskatus, piemēram, ik pa laikam internetā var redzēt klipus – simtgades mode vai frizūras vienā minūtē.

Tuvojoties Latvijas simtgadei, man pašam ir svarīgi paskatīties uz Latviju citām acīm, jo man tomēr ir tikai viens skatījums uz vēsturi – tas, ko esmu mācījies skolā. Tā ir vēsture, ko piedāvājuši Latvijas vēstures izglītības programmas sastādītāji. Protams, klāt nāk tas, ko esmu lasījis, ģimenē stāstītais un paša piedzīvotais, taču fundamentu veido diezgan šauras cilvēku grupas uzskats par to, kas ir vēsture.

Pats interesantākais, ja ķeramies pie šāda materiāla, ir tas, ka Latvijā runāt par vēsturiskiem notikumiem ir ļoti bīstami tā iemesla dēļ, ka ikvienai ģimenei ir sava vēsture. Katrai kāds cits laiks ir bijis labākais – pirmskara Latvija vai ulmaņlaiki, Padomju Latvija pirms vai pēc Hruščova, atmodas laiks vai mūsdienas. Citiem varbūt piektais gads saistās ar brīnišķīgām pārmaiņām, pārvērtībām un lietām.

Kāpēc par izrādes sākumpunktu izvēlēts tieši 1905. gads?

Varētu izvēlēties arī citu atskaites punktu, taču manā sapratnē šis mirklis ievada pagājušā gadsimta pilsoniskās aktivitātes. Tā ir agresīvu un intelektuālu spēku pulcēšanās, lai piedalītos revolucionāru grupās. Laiks, kad pirmo reizi ļoti aktīvi tiek nojauktas ilūzijas, ka pastāvošā sistēma ir laba. Tiek apšaubīta pastāvošā kārtība un laimes formula. Tas ir brīdis, kad ļoti daudzi latvieši iegūst akadēmisko izglītību, un viņi ir tie, kuri 1918. gadā dibinās valsti, pirms tam par to runās un 1919. gadā organizēs notikumus, lai šī valsts varētu strādāt.

Izrādes pirmais cēliens beidzas ar otro padomju okupāciju, trešais sākas ar neatkarības atjaunošanu. Tās ir pašas krasākās pārmaiņas, kas pārkārto vidi, domāšanu, vadošos cilvēkus. Izrāde ir par to, ka jebkurā laikmetā, pirms ikviena notikuma cilvēki grib būt laimīgi. Arī šodien – mēs gribam būt laimīgi, kaut kam ticēt, bet nekam taču nevar.

Nekam nevar ticēt – tas izklausās nomācoši.

Tieši otrādi! Pasaule kustas, visu laiku notiek attīstība. Bieži sevi mānu ar ideju – ja mēs ievēlētu perfektu parlamentu, es iekārtotu savu ideālo dzīvesvietu un attīstītu sevi profesijā tā, lai varētu perfekti strādāt, tad nu gan mana un manas valsts dzīve ietu kā Šveices pulkstenis un gadiem nekas nesabojātos, nenotiktu. Tomēr, skatoties vēsturē, mēs redzam, ka tas visu laiku ir mainīgs process. Kādam šķiet, ka esošais ir pati spicīte, kādam citam – galīgi ne.

Izrādes noslēgumā esat iekļāvuši arī aktieru personīgo pieredzi.

Tāpēc, ka izrāde beidzas šodien – tajā dienā, kurā tā tiek nospēlēta. Mums ir dzīvi stāsti, katram sava pagātne, nav tādas kopīgas mistiskās vēstures, pēc kuras taisnīguma dzīvojot mēs visi laimē dietu.

Vai ar aktieriem diskutējāt par attēlotajiem laikiem?

Ja to pārvērstu par diskusiju, tas būtu nebeidzami tieši tā iemesla dēļ, ka par tēmām, kurās ir iesaistīta vēsture, mūsu sabiedrībā nav iespējams runāt. Starp paaudzēm ir milzu plaisas vēsturiskās pieredzes dēļ. Mums nav vienādu ideālu, līdzīgu svešvalodu zināšanu, vienu ienaidnieku un draugu, un apmeklēto ārzemju saraksta. Ļoti daudzās ģimenēs nav gandrīz nekā kopīga. Lugā katra aktiera raksturs tiek iemests šajos pietiekami ekstrēmajos notikumos, un tur parādās, kurš kuram ir draugs vai ienaidnieks. Mēs centāmies saprast, kā uzvesties uz skatuves, lai aktieriskajā reakcijā būtu maksimāli precīzas detaļas attiecībā pret telpu un notikumu, kurā tēls atrodas, kā arī pretī esošo cilvēku – tā darbojas šis bilžu albuma princips.

Tātad izrāde ir iespēja reflektēt savu un iepriekšēju paaudžu pieredzi vēsturiskā perspektīvā?

Man šķiet, ka izrādes sociālais uzdevums ir rosināt pārdomas par notikumiem no Latvijas simt gadu garās vēstures. Skatītāji redzēs, ka šie stāsti ir dažādi. Tomēr izrādes mērķis nav izstāstīt vēsturi un likt to mīlēt. Tas nav nacionālais pasūtījums. Pamatā izrāde ir par vēlmi būt laimīgiem.

Tev radies iespaids, ka cilvēki mūsdienās nedomā par vēsturi?

Domā un interesējas, bet tās zināšanas ir par kaut kādiem noteiktiem posmiem. Mani pašu ļoti interesēja iziet cauri Latvijas vēsturei, pēc ilgāka laika palasīt grāmatas, paskatīties, kas tad īsti tajā 1905. gadā notika, kas bija revolucionāri un anarhisti, kā notika Pirmais pasaules karš, kā pārvietojās frontes līnijas, kurā brīdī kurš gribēja atjaunot cara valdību vai izveidot padomju varu un brīvvalsti. Parasti tomēr tiek pieņemts, ka Pirmajā pasaules karā bija bardaks un tad tika pasludināta Latvijas neatkarība. Ir svarīgi saprast, ka viss nav tik vienkārši.

Šīs tēmas gan vairāk šķiet piederīgas 18. novembra svētkiem, nevis Ziemassvētku koncertam teātrī.

Ziemassvētki pēc būtības ir sarunu un mājās būšanas laiks. Man šķiet, ka teātrī šajā laikā var veidot arī nopietnākas izrādes. Tam nav jābūt tikai svētku koncertam ar dziesmiņām. Ziemassvētkos mēs tomēr vislabprātāk gribam kādu dāvanu, kas mums ilgi kalpo, un arī teātrī gribas, lai tas, ko mēs sapakojam svētkos, dzīvo ilgāku dzīvi. Lai tas nav tikai decembra pasākums, bet notikums ar tendenci ieiet repertuārā un būt aktuālam arī nākamgad. Tāpēc svētku laikā mēs izlaižam pirmizrādi, kas ir svētku laikam formas ziņā atbilstoša izrāde ar dejām, mūziku, bet pa vidu ir arī kari… Balle būs! ir pietiekami ritmiska, skaļa. Es domāju, ka tas būs ārkārtīgi patīkams trīs stundu ilgs vakars teātrī.

Runājot par savu izrādi Taureņi ir brīvi, teici, ka vēlies parādīt "dzīves skaistos brīžus". Iestudējuma Balle būs! pamatā ir laimes tēma. Kāpēc tev ir svarīgi par to runāt?

Tā ir galvenā dzīves bagātība – visi labie notikumi, kas ar mums un citiem atgadās. Tas, ko mēs spējam ieraudzīt un novērtēt, ir dzinējspēks, kas palīdz izdzīvot. Man ir pārliecība, ka tajā brīdī, kad pazūd spēja saķert šos skaistos momentus, pazūd prieks. Būtiskākais ir tas, ka tādi patiesi skaistie brīži ir ļoti īsi. Tie uzliesmo un izdziest. Droši vien ir jāsaprot, ka laimes intensitātē cilvēks pastāvīgi nevar dzīvot. Svarīgākais ir laikā, kad esi ārpus laimes, turēties uz tās enerģijas, kas bijusi. Kļūda manā gadījumā ir tā, ka es parasti sāku bēdāties, ka no tā laimes momenta krītu ārā, nevis priecājos, cik laimīgs brīdis, mīlestības sekunde man pieder. Tādu notikumu spektrs ir plašs – no skaista rudens līdz uzvarai hokeja mačā Latvija – Krievija ar rezultātu 3:2. Tiem, kuriem tas ir nozīmīgi un svarīgi, tāds mirklis paliks atmiņā uz visu dzīvi.

Performancēs, kuras esi veidojis, – 4est festivālā Homo alibi, Atmiņas tumsā kopā ar Jāni Znotiņu Dirty Deal Teatro, – būtiska loma atvēlēta skatītāja fantāzijai. Līdzīgus nosacījumus paredz arī Balle būs! forma?

Man šķiet, ka izrāde ir dzīva tikai tad, ja tajā ir domāšanas process. Ja tā ir tikai priekšnesums, kura sākumā jau var saprast galveno domu, man arī kā skatītājam tas nav interesanti.

Kad ar Elmāru Seņkovu iestudējām Manu nabaga tēvu Nacionālajā teātrī, mums bija brīnišķīga pieredze pēc izrādēm, kad diskutējām ar publiku. Mani ārkārtīgi pārsteidza, cik daudzi cilvēki jautāja – nu ko tad jūs ar to izrādi vēstāt? Man nekas neuzdzen tik lielu nepatiku pat pret ievērojamiem māksliniekiem kā tas, ka viņi sāk vēstīt. Tas, manuprāt, ir pats šausmīgākais, jo mums jau tā sabiedriskajā telpā ir tik daudz vēstītāju. Ja vēl teātrī, kur nosacīti vajadzētu būt brīvībai, kurā cilvēks var justies nedrošs par dzīvi un vājš, sāk ko vēstīt – tas ir briesmīgi!

Mēdz teikt, ka nav nekā mulsinošāka par brīvību.

Tieši tā iemesla dēļ, runājot par vēsturi, gribējās veidot absolūti subjektīvu gājienu caur bildēm, protams, iezīmējot svarīgākos notikumus un atklājot, cik neprātīgi dažādi tie var būt uztverti. Īsais kurss Latvijas vēsturē ir noziegums pret domājošu cilvēku. Tā ir visu totalitāro varu brīnišķīgākā ideja, ka mēs visi darbojamies un domājam atbilstoši vienai vēstures versijai.

Likumsakarīgi izrādē parādās liels apjoms kultūrtekstu, kuri noteikti publikā izraisīs dažādas asociācijas.

Jā, tas ir pilnīgi neprognozējami. Šī ir izrāde, kuru katrs tvers pilnīgi citādi. Tā, protams, ir gandrīz ar visām izrādēm, taču šeit mums pazīstamo kultūrcitātu ir tik daudz. Vienam Zilais lakatiņš asociējas ar šlāgeri, mums otrajā cēlienā tā ir mežabrāļu iespēja dziedāt "Atmiņā lakatiņš zilais…" par to, ka ir vēl ko atminēties. To var uztvert ļoti dažādi.

Reinis Suhanovs
Dzimis 1985. gadā
2007. gadā saņēmis Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants
2008. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu
Veidojis scenogrāfiju daudzām izrādēm un operu iestudējumiem Latvijā un ārzemēs
Visvairāk sadarbojies ar režisoru Viesturu Meikšānu
2009./2010. gada sezonā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par scenogrāfiju iestudējumam Tils Pūcesspieģelis Dailes teātrī
Bijis mākslinieks Dziesmu un deju svētku lieluzvedumiem
Iekārtojis telpu Žaņa Lipkes muzejā Ķīpsalā
2013. gadā beidzis režijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, kā režijas diplomdarbu iestudējot izrādi Taureņi ir brīvi Valmieras teātrī
2014. gada vasarā Valmierā iestudējis izrādi Sarkans par gleznotāju Marku Rotko 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja