Karaļa Marka lomā Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde koncertuzvedumā Cēsīs 9. jūlijā igauņu bass Ains Angers uzstājās neilgi pēc savas debijas Ņujorkas Metropoles operā un izrādēm Vīnes Valsts operā. Ņujorkā pagājušajā sezonā Ains Angers dziedāja Pimenu (Boriss Godunovs) un Greminu (Jevgeņijs Oņegins), savukārt Vīnē tēloja Filipu (Dons Karloss) un komandoru režisora Berija Koska veidotā Dona Žuana jauniestudējumā.
Nākamais būtiskais notikums Ainam Angeram būs Milānas Teatro alla Scala nākamās sezonas atklāšanas jauniestudējums 7. decembrī – Kaspara Holtena režisētajā Musorgska operā Boriss Godunovs viņš dziedās kopā ar Ildaru Abdrazakovu. Nākotnes ainavā iezīmējas arī angažementi Vīnes Valsts operā (arī tetraloģijā Nībelunga gredzens), Amsterdamas operā, Valensijas operā (karaļa Marka lomā Tristanā un Izoldē), Berlīnes Vācu operā un citur.
Kuresārē dzimušo un dzimtajā Igaunijā izstudējušo Ainu Angeru uzskata par vienu no izcilākajiem mūslaiku Vāgnera basiem. Baireitas festivālā viņš debitēja kā Fafners maestro Kristiāna Tīlemaņa diriģētajā izrādē, savukārt Milānā debitēja Dālanda lomā Hartmūta Henhena vadībā. Ains Angers dziedājis Hundingu Minhenē Kenta Nagano vadībā, Vīnes Valsts operā Franča Velzera-Mesta vadībā, Čikāgas operā Endrū Deivisa vadībā un Londonā Antonio Papāno vadībā, Hāgenu Kanādas operā un Edinburgas festivālā Endrū Deivisa vadībā, karali Marku ar Klīvlendas orķestri Franča Velzera-Mesta vadībā un ar Rietumaustrālijas simfonisko orķestri Ašera Fiša vadībā (ABC Classics ieskaņojums).
Parīzes operā Ains Angers dziedājis izrādēs Boriss Godunovs un Dons Žuans. Viņš bieži uzstājas Bavārijas Valsts operā Minhenē, kur nesen dziedāja kardinālu de Bronjī Fromentāla Alevī reti iestudētās operas Ebrejiete izrādēs Bertrāna de Bijī vadībā. Vīnē, kur Ains Angers savulaik bija Vīnes Valsts operas štata solists, 2020. gadā viņam piešķirts godpilnais Austrijas dziedoņa tituls. Aina Angera basu labi pazīst un ir iemīļojuši arī klausītāji Latvijā, kur viņš dziedājis gan Latvijas Nacionālās operas iestudējumos un koncertos, gan vokāli simfoniskās mūzikas atskaņojumos ar Valsts akadēmisko kori Latvija.
Visā pasaulē pieprasītam Vāgnera dziedonim laikam būtu lieki jautāt par Vāgnera lomu nozīmi karjerā? Tomēr jautāšu.
Kad vēl tikko sāku strādāt Igaunijas Nacionālajā operā un operteātros Vācijā (Leipcigā un Hamburgā), Vāgneru vēl nedziedāju. Jauni dziedātāji vispār Vāgneru nedzied. Kad nonācu Vīnes Valsts operā, tur repertuārs bija ļoti plašs un bija iespēja izmēģināt visu un noskaidrot, kas izdodas un kas tomēr ne. Tur pārbaudīju, ka manai balsij pa spēkam ir arī Vāgners. Mana pirmā Vāgnera loma bija milzis Fafners operā Reinas zelts. Kad nodziedāju izrādē, kļuva skaidrs, ka to varu. Tagad man vairs atlikusi tikai viena Vāgnera operu basa loma, kuru vēl neesmu nodziedājis.
Kura tā ir?
Vecais Grāla bruņinieks Gurnemans Parsifālā. Visas pārējās basa partijas ir jau nodziedātas. Protams, man gribētos atveidot arī spilgtos Vāgnera varoņus, kurus dzied basbaritoni, piemēram, Klīstošā holandieša titullomu un Hansu Zaksu Nirnbergas meistardziedoņos, taču manai balsij šīs partijas ir par augstu. Man patiešām ļoti gribētos aktieriski atklāt uz skatuves šos personāžus tieši kā tēlus, taču tie diemžēl nav domāti manai balsij. Daudz dziedot Vāgneru, esmu ievērojis, ka daudzas Vāgnera lomas savā ziņā ir līdzīgas. Piemēram, basiem tipiska viņa operās ir veca vīra vai tēva loma. Līdzīgas ir arī melodiskās līnijas.
Vāgners halturējis?
Domāju, ka vienkārši bija izstrādājis savu vīziju, pieeju, sistēmu. Viņa mūzikā ir daudz vadmotīvu un citātu. Piemēram, Loengrīnā skan melodija, kas ir ļoti līdzīga galvenajai tēmai no Pētera Čaikovska baleta Gulbju ezers. Manā repertuārā Vāgnera ir ļoti daudz, taču nevar visu laiku dziedāt tikai Vāgneru. Nesen Vācijā baznīcā dziedāju Baha kantāti. Bahs balsij ir kā medicīna.
Čaikovskim nepatika vāgnerisms, Vāgnera teoriju dievināšanas kults. 1876. gadā viņš devās uz Nībelunga gredzena tetraloģijas pirmizrādi Baireitā un pēcāk gan Krievijas, gan ASV presē izteicās, ka Vāgners bija ģēnijs, kurš izvēlējies iet maldu ceļus un kuram nerūp dziedātāji.
Tam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes. Līdzība mūzikā ir ļoti jūtama, un man šķiet, ka tas kaut ko izskaidro.
Vāgnera dziedonis ir arī latviešu basbaritons Egils Siliņš. Pērn vasarā viņš kuplināja jūsu 50 gadu jubilejas koncerta solistu zvaigznāju Kuresārē. Vai esat draugi?
Protams, labi pazīstu Egilu Siliņu. Esam kopā dziedājuši izrādēs gan Vīnē, gan Rīgā. Satikāmies iestudējumos Japānā. Kad svinēju 50 gadu jubileju, uzaicināju viņu dziedāt dzimšanas dienas koncertā manā dzimtajā Sāremā salā. Operfestivālā Sāremā operas dienas bija lieliskas iespējas un apstākļi svinībām. Rīgā tikāmies Vāgnera Klīstošā holandieša pirmizrādē. Viņš dziedāja titullomu, es – Dālandu.
Pagājušajā sezonā debitējāt Ņujorkas Metropoles operā. Vai šī skatuve nu ir piepulcējusies jums vistuvākajām?
Metropoles operā dziedāju gan Borisu Godunovu, gan Jevgeņiju Oņeginu. Katram opernamam ir savas īpatnības. Vienkārši vajag labi dziedāt, un viss. Man ļoti patīk pati dziedāšana, un es ar prieku uzstājos Igaunijā, jo tur esmu piedzimis un spēris pirmos soļus mākslā. Tāpēc dziedāšanu dzimtenē es izjūtu kā savu misiju. Protams, tas nav Metropoles operas līmenis, taču šī vieta man ir ļoti svarīga.
Tāpat arī Rīga. Pirmo reizi Latvijas Nacionālajā operā dziedāju 1999. vai 2000. gadā un spilgti atceros piedzīvoto prieku par to, ka publika mani uzņēma ar sajūsmu. Es vēl biju pavisam jauns dziedātājs, un tā bija mana pirmā uzstāšanās ārpus Igaunijas, un klausītāju atzinība man bija ļoti nepieciešama. Latvijas Nacionālajā operā dziedāju Mocarta Burvju flautā un Donā Žuanā, Rosīni Seviljas bārddzinī, Vāgnera Klīstošajā holandietī – gan jau kaut ko piemirsu te pieminēt. Rīgā man ļoti patīk gan teātris, gan publika.
Vai pirms uzstāšanās izjūtat lampu drudzi vai esat tik nesatricināmi mierīgs kā mūsu sarunā?
Teiksim tā – es izjūtu respektu pirms ikvienas izrādes un koncerta. Zināms stress māksliniekam ir nepieciešams. Katru reizi ir jādzied arvien labāk un sevi jāpierāda arvien vairāk. Ja esi kaut ko jau daudz dziedājis, ir jāattīstās, jāiet tālāk un katru reizi atkal no jauna jāatrod šajā pašā mūzikā un tēlā kaut kas īpašs. Ja dziedi tāpat, kā esi to jau darījis, ir sajūta, ka tas jau ir bijis. Tāda sajūta ir arī tad, ja zālē sēž cita publika. Ir jāatrodas dzīvā kustībā – tālāk, dziļāk.
Vai mākslinieciskās izaugsmes vārdā klausāties un izvērtējat pats savus ierakstus?
Nē. Es tos neklausos pilnīgi nemaz. Nevajag!
Kuru lomu dziedāsiet 7. decembrī Milānas Teatro alla Scala sezonas atklāšanā?
Pimenu Modesta Musorgska Borisa Godunova jauniestudējumā, kuru veidos režisors Kaspars Holtens. Milānā dziedāt ir ļoti interesanti. Pēdējo reizi tur tēloju Dālandu Klīstošajā holandietī. Milānā publika, protams, gaida itāļu operu, un tur bija ļoti grūti dziedāt Vāgneru. Paskatīsimies, kā publika pieņems krievu operu. Teātrī La Scala dziedāšu arī Gustava Mālera Astotajā simfonijā kopā ar soprānu Marinu Rebeku 2023. gada maijā. Esam kopā dziedājuši arī Rīgā – gan galā koncertā Latvijas simtgadē, gan Vinčenco Bellīni Normas koncertuzvedumā Latvijas Nacionālajā operā.
Ko visvairāk gaidāt turpmākajās solista gaitās?
Nākamgad plānos man ir Vāgners Vīnes Valsts operā, arī Amsterdamas operā (tetraloģijā Nībelunga gredzens), karalis Marks Tristana un Izoldes iestudējumā Valensijas operā. Bet kas zina, kā būs.
Mūsu līdzšinējo dzīvi un plānus pamatīgi izjauca Covid-19 pandēmija. Ļoti daudzas izrādes un koncerti tika pārcelti un atcelti pavisam. Atsakot virkni citu projektu, biju rezervējis laiku, lai šovasar dziedātu Vāgnera festivālā Baireitā. Bija jau noslēgti līgumi, taču festivāla plāni mainījās. Šogad paredzēto izrādi pārcelt uz nākamo vai aiznākamo vasaru arī nevar, jo nākamie festivāli ir jau sen saplānoti.
Visu šo laiku valdīja pilnīga neziņa: jau jāpērk aviobiļete un jālido uz ieplānoto koncertu vai jauniestudējumu, bet līdz pēdējam brīdim nav zināms, vai tas tiešām notiks. Ja notiks, būs ar publiku vai bez publikas? Devos uz iestudējumu Francijā, bet izrādījās, ka izrādes vietā atļauts tikai koncerts. Drīz izrādījās, ka tas drīkstēs notikt tikai bez publikas, turklāt mainīgo ierobežojumu dēļ katru dienu tika mainīta programma. Tad jau kļuva apdraudēta kora piedalīšanās, jo vienā telpā bija par daudz dalībnieku. Visbeidzot koris dziedāja maskās un bija nevis koncerts, bet tikai ieraksts. Tā strādājot, zūd motivācija. Kāda jēga gatavot jaunu repertuāru, ja nezini, vai būs iespēja to dziedāt… Pagājušajā gadā tā bija visu laiku.
Vai vasara jums ir visvairāk saspringtais darba periods vai laiks atpūtai?
Vienmēr esmu vasarās arī strādājis, lai gan ir grūti nosaukt par darbu to, kas ir mana aizraušanās un dzīvesveids. Pēc pandēmijas visur tagad ir ļoti intensīva koncertdzīve, tomēr vasarā vajag arī laiku, kad būt brīvam, atslābt, atpūsties, tikties ar draugiem un būt mājās kopā ar ģimeni. Mājās Sāremā salā esmu šogad iesācis veidot japāņu dārzu. Vēl ir tikai pats sākums. Arī klimats stipri atšķiras no Japānas klimata, un ir jādomā pavisam citādi. Tam vajag daudz laika, un ir labi, ka šī vasara man ir brīvāka. Paskatīsimies, kā man izdosies.
Vai visur braucat no Sāremā salas?
Dzīvoju gan Vīnē, gan Sāremā salā. Tā ir vislielākā sala Baltijas jūrā. Ja dzīvo uz salas, tas jau nozīmē distanci. Tas jau ir tālu. Toties ir vairāk laika un varu visu plānot ar citu pieeju. Jā, laika izjūta uz salas ir pavisam citāda. Ne velti diriģents Tenu Kaljuste dzīvo uz pavisam nelielās Naisāres salas, komponists Erki Svens Tīrs apmeties Hījumā salā. Sāremā jūtos labi. Būdams tur, turpat no savām mājām televīzijas tiešraidē no Vīnes nesen noskatījos Andra Nelsona diriģēto Vīnes filharmoniķu Vasaras nakts koncertu Šēnbrunnas pils dārzos – tas bija patiesi izcils, solists bija franču čellists Gotjē Kapisons, programmā bija iekļauts arī latviešu komponista Artura Maskata skaņdarbs.
Vai jums ir sarkanās līnijas – kaut kas tāds, ko jūs atteiktos darīt uz skatuves?
Reiz Vīnē, iestudējot Musorgska Hovanščinu, slavenais krievu režisors Ļevs Dodins gribēja, lai izrādes noslēgumā pirms vecticībnieku nāves viņi visi uz skatuves būtu kaili. Taču īstenot šo nodomu režisoram neizdevās. Jā, šādas sarkanās līnijas ir. Reiz diriģents Pāvo Jervi mani aicināja dziedāt solo Dmitrija Šostakoviča oratorijā Mežu dziesma, Op. 81, 1949. Tā komponēta ar klaju padomju propagandas tekstu, kas slavina Padomju Savienību un Staļinu kā "lielo dārznieku". Šī bija reize, kad pateicu: nē, Pāvo, tādu tekstu es dziedāt nevaru! Te nelīdzēja nekādi Pāvo argumenti, ka tas taču ir Šostakovičs un mūzika ir lieliska.
Kā dzīvosim tālāk? No vienas puses, atkal draud kovids, no otras – mums tik tuvu plosās karš.
Mēs nezinām, kas notiks. Ar kovidu nu jau esam iemācījušies sadzīvot. Ir skaidrs, ka vairs nevarēs visu slēgt un apstādināt, jo vajag taču strādāt un turpināt dzīvot. Dažiem kovidlaikā klājās ļoti labi un bija lieli ieguvumi, bet mēs, mūziķi, esam jau diezgan izsēdējušies mājās. Sevišķi smagi tas bija bērniem, jo viņiem socializēšanās skolā ir ļoti būtiska. Mani bērni tagad ir gandrīz pieauguši – studenti.
Tagad, piedodiet, jums droši vien jau sen apnikušais jautājums – kura ir jūsu sapņu loma?
Ir jāmīl loma, kuru dziedi šodien, tieši šajā brīdī. Varu pateikt, ka mana sapņu loma ir Hanss Zakss Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņos, bet tas ir tikai sapnis un tāds arī paliks, jo šī partija nav manai balsij. Līdzīgi varētu sapņot arī par Votānu… Tāpēc jau tās ir sapņu lomas, ka es tās nekad nedziedāšu. Taču arī sapņot ir labi.