Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +26 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 30. jūnijs
Tālivaldis, Mareks

Sašķobītais spogulis. Intervija ar režisoru Elmāru Seņkovu

"Noliekam politkorektumu malā. Teātrim ir jābūt tiešam un galējam. Jebkura jūtināšanās un melodrāma šodien ir lieka," uzskata teātra režisors Elmārs Seņkovs

Dirty Deal Teatro rīkotajā minifestivālā Igauņu un latviešu drāma 28. un 29. aprīlī būs skatāms režisora Elmāra Seņkova iestudējums Divas garāžas, kas 2021. gadā tapis Tallinas skatuves mākslas centrā Vaba Lava. Izrāde stāsta par jauniem igauņu un latviešu vīriešiem, kuri kļūst pieauguši laikā, kad viņu valstis atgūst neatkarību. Ko viņiem darīt, ja gan jaunā, gan vecā pasaule šķiet sveša? Režisors šajā iestudējumā risina dziļi personīgu dialogu ar savu tēvu, kurš mīlestību izrādīja kutinot un kurš dzēra, jo citādi neprata.

Intervijas galvenais sarunas temats tomēr ir cita Elmāra Seņkova izrāde – jauniestudējums Liepājas teātrī Grimmi, kas pirmizrādi piedzīvoja 23. aprīlī. Tās žanriskais apzīmējums – šausmu pasakas.

Tiekamies Liepājas teātrī. 2019. gadā šeit iestudējāt Šekspīru. Tagad izrāde kļuvusi vēl gaišredzīgāka. Vai Grimmi ir iecerētās triloģijas otrā daļa?

Jā. Kad ar manu mīļo radošo komandu – Reini Suhanovu, Edgaru Mākenu un Matīsu Budovski – pabeidzām Šekspīru, sapratām, ka šis estētikas ceļš mums nav līdz galam izsmelts. Lai ietu tālāk, bija skaidrs, ka darbs jāturpina kopā un tieši Liepājas teātrī. Tikai šeit es to varu iztēloties.

Kāpēc?

Ceru, ka neaizvainošu citu teātru aktierus, bet šeit aktieriem izpratne par darba ētiku ir pilnīgi citāda. Viņi ir ļoti drosmīgi aktieri un jautā, nevis lai apšaubītu – ko viņi dara –, bet lai meklētu ko jaunu. Viņi šaubās, bet nebaidās. Liepājas aktieri ir drosmīgāki iet neparastākus ceļus. Ja paskatāmies Liepājas repertuāru, aktieri ir gājuši cauri dažādām estētikām, strādājuši ar dažādiem režisoriem, bijušas ļoti lielas veiksmes un ļoti lielas neveiksmes. Amplitūda ir tik liela, ka viņi vairs nebaidās. Liepājas teātris ir brīnišķīga platforma eksperimentiem. Man sen bija kāre taisīt brāļus Grimmus, vispār pasakas. Pasakām ir diezgan stingra struktūra, bet pēc būtības pasaka ir demitoloģizācija. Tās ļauj ar sevi spēlēties, jo pasakas jau arī attīstās – kāds kaut ko pieliek klāt vai noņem nost, kaut ko deformē. Tā ir folklora. Līdz ar to tas ļauj diezgan brīvi darboties arī režijas un estētikas ziņā.

Vai negribējās pēc pandēmijas dīkstāves dot darbu sava jaundibinātā teātra esARTE aktieriem un iestudēt Grimmus ar viņiem?

Tik ambiciozām idejām mums vienkārši nepietiek finansējuma. Mēs nevarētu radīt to, ko esam iztēlojušies. Līdz ar to ir vieglāk ar valsts teātra atbalstu. Ir iesaistīta diezgan liela komanda, lai varētu realizēt lielās zāles iestudējumu.

Pie esARTE vēl atgriezīsimies, vispirms gribētu izvaicāt par Grimmiem. Lai gan saprotu, ka izrādei, kurai dots apakšvirsraksts Šausmu pasakas, ar bērniem nebūs nekāda sakara, tomēr vaicāšu par bērnības atmiņām – vai jums lasīja priekšā Grimmu klasiku – Sniegbaltīti, Ansīti un Grietiņu, Trīs sivēntiņus u. c.?

Nē, man pasakas priekšā nelasīja. Man bija skaņuplates ar pasaku ierakstiem, ko es klausījos. Man pat liekas – krievu valodā. Es vairāk esmu audzis ar "multenēm". Zinu, ka vēl bija audiopasakas, bet tās es neklausījos.

Grimmu pasaku oriģinālversijas ir bijušas daudz nežēlīgākas, pārpilnas ar emocionālu un fizisku vardarbību, incestu un dažnedažādām šaušalām. Brāļi paši tās vēlāk rediģējuši sabiedrības normām pieņemamākās versijās. Kādu variantu jūs izmantojat savā izrādē?

Mēs izmantojam Grimmu pirmo izdevumu, pirmavotu. Apskatījos arī viņu pierakstus, no cilvēkiem pierakstītās pasakas. Grimmi bija kā mūsu Barons. Viņiem bija ļoti svarīgi savākt vācu kultūru un folkloru. Grimmi bija arī pirmie, kas izdeva īsti nopietnu vācu valodas vārdnīcu, valodniecībā viņu ieguldījums ir ļoti liels. Lai pasakas varētu pārdot, jo tajā laikā arī pārmeta, vai bērni maz to var lasīt, Grimmi mātes pārvērta par pamātēm, pielika klāt reliģisko morāli, kuras stāstnieku tekstos tik daudz nebija. Dažas pasakas, ko Grimmi pierakstīja, pat nebeidzās ar morāli. Tās bija ļoti dīvainas un savdabīgas pasakas, tām nebija pat īsti sākuma un beigu.

Izrādē būs skarbākais variants?

Jā, mēs spēlējāmies, ļāvāmies interpretācijai. Pasakas nebūs pārliktas uz skatuves viens pret vienu, līdzīgi kā atstāstā. Šodienas kontekstā esam atstājuši būtisko – kas ir vardarbība, meli, propaganda, sāpes, vilšanās. Strādājām asociatīvi kopā ar aktieriem. Paši aktieri piedāvāja ļoti daudzas lietas. Viņi radoši veidoja etīdes, tad mēs tās attīstījām. Dažas pasakas nebūs pat atpazīstamas.

Līdzīgi kā Šekspīrā, tā būs Grimmu pasaku kompilācija? Vai būtu vēlams, lai skatītājs labi pārzinātu šīs pasakas?

Nē. Skatītāji var arī nepārzināt. Protams, viņi atpazīs dažus tēlus, piemēram, Sniegbaltīti vai rūķīšus, kas mums ir punduri, bet šo izrādi varēs skatīties arī cilvēks, kurš nesaprot latviešu valodu. Tajā tiks izmantotas dažādu kultūru valodas, kas ir atvasinātas un nav precīzas. Uz skatuves būs liela Bābele. Līdzīgi kā Grimmu pasakas nāca no visas Eiropas kultūras, salasītas no malu malām.

Pirms intervijas izmēģinājāt pirotehnikas zīmējumu ar butaforiskām notecējušām asinīm. Ukrainā līst īstas asinis. Vai piedzīvojāt šajā situācijā kādu mentālu konfliktu, un kā to atrisinājāt sevī?

Kad nodevām maketu, tas mūs pārbiedēja. Negaidījām šādu pavērsienu. Paši bijām izbrīnīti, cik daudzas lietas jau esam pravietojuši. Arī izrāde Šekspīrs tagad skan pilnīgi savādāk. Pēdējā ainā starp līķiem ir nobijies, pārbijies, iedzīts stūrī tirāns Ričards, kurš sēž bunkurā un prasa: "Vai kāds nav sauli redzējis, tā liedzas spīdēt." Šodien skatītāji to uztver pilnīgi savādāk. Pirmo reizi pieredzēju, kā konteksts var mainīt izrādi. Sākumā nobijos – vai ir politkorekti rādīt šo nežēlību, asinis, kamēr mums blakus notiek tik nežēlīgs, nevajadzīgs, necilvēcīgs karš? Sapratu – pagaidi, bet tā jau arī ir teātra būtība. Mēs esam tas Alunāna teātra spīģelis. Rādām greizo, sašķobīto spoguli daudz groteskāk. Tas ir mans politkorektums, kas man traucē, bet noliekam to malā! Cilvēki tagad mirst. Mēs nedrīkstam vairs būt politkorekti. Mums ir jārunā tieši. Teātrim ir jābūt tiešam un galējam. Jebkura jūtināšanās un melodrāma šodien ir lieka. Tas manī salūza un mainījās. Ar savu radošo komandu daudz pārrunājām šīs lietas. Mēs nedrīkstam aizrauties ar jūtināšanos. Ja skatāmies mīlas trīsstūra mokas, tās šobrīd kļūst jau absurdas. Pēc liktenīgā datuma ne tikai māksliniekiem, bet visiem cilvēkiem, kas kaut ko rada un mēģina šo pasauli padarīt labāku, bija totāla vilšanās un trūka vārdu. Tev nav ko teikt. Pazūd motivācija un mērķis. Šī sajūta, ka man nav ko teikt teātrī, atsauca atmiņā dadaistus. Veidojot šo izrādi, dadaisms man bija atslēgas vārds.

No dadaisma impulss nevalodai?

Jā. Mēs runājam un nesaprotam, ko runā, ir nemotivēta darbība un rīcība. Mani tas tā nomierināja! Sapratu – yes, esmu trāpījis! Ideja par nevalodu nāca pirms tam, bet, iedomājoties par dadaistiem, atradu sev attaisnojumu. Mūsu izrādē ieskanas arī pirmskara laikā aktuālie kabarē motīvi – svinības mēra, kara laikā. Es daudz domāju par nāves tēmu. Izsecināju, ka man nav bail no nāves. Man ir bail no nežēlības. Bail no pašām bailēm. Man bail no agresijas, pazemošanas. Un tad jau es varu rādīt nāvi, jo nāve atbrīvo. Mani nenormāli aizkustināja kādas pazīstamas ukrainietes stāsts – ziniet, mēs sēžam bunkurā, un tās šausmas ir tik lielas, ka gribas, lai tas beigtos. Tāpēc manā izrādē nāve ir personāžs. Viņa ir mierīga, nav šausmīga. Viņa ir atbruņojoša. Varbūt tas ir par sentimentālu (smejas).

Pastāstiet, lūdzu, par savu sadarbību ar aktieri Matīsu Budovski. Kāda ir viņa loma Grimmu radīšanā?

Ar Matīsu mēs saprotamies no pusvārda. Viņš ir brīnišķīgs domubiedrs, kurš spēj manas domas materializēt tekstā. Es nemāku rakstīt tekstus. Matīss palīdz veidot teksta struktūru un dramaturģiju. Palīdz arī darbā ar aktieriem. Būdams pats aktieris, Matīss palīdz viņiem atrast kodolu, kā to nospēlēt. Aktierim no malas vienmēr labāk redzams. Viņam ir tiesības dalīties un palīdzēt. Līdz ar to man ir vieglāk domāt par inscenējumu un idejām. Matīsam ir lieliska, ciniska humora izjūta. Tas ir retums, ka satiec cilvēku, kurš izrādi redz vienādi vai līdzīgi. Mums nekad nerodas konflikti. Esam divi, kas visu laiku kontaktā viens otru papildinām. Tas ir brīnišķīgs un viegls darbs.

Pasakām – pat Grimmu – parasti ir laimīgas beigas. Ko jūs ar to saprotat? Kā notikumiem būtu jābeidzas vai jāturpinās laimīgi?

Arī šodienas kontekstā, kad ir bezspēks un neticība, vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ir laimīgas beigas. Jo tā mums ir stāstīts. Ticēt, ka labais uzvarēs ļauno. Es pilnā pārliecībā ticu, ka tā ir. Protams, lai mēs tiktu līdz tam, varoņiem ir jāiziet ārprātīgs iniciācijas process. Lai nonāktu līdz laimei, ir jābūt ļoti lielām ciešanām. Tā pasaules kārtībā laikam ir iekārtots. Ļaunums būs vienmēr. Pasakās tas ir arhetipisks modelis. Tādēļ bērniem stāsta pasakas, lai viņi apzinātos, ka ir ļaunums. Ja iesi mežā, tu vari apmaldīties. Ar ļaunumu ir jāsadzīvo, tas ir jāapzinās un jāuzvar. Ļaunumu vari uzvarēt, ja tu nevis no tā baidies, bet apzinies. Man vienmēr ir bijusi pārliecība – apzināties savu ienaidnieku. Turi to tuvāk nekā labāko draugu. Tāpat ar nāvi. Mans uzdevums ir skatītāju nomierināt un pateikt – nevajag no tās baidīties. Nebaidies!

To arī dara visi pasaku varoņi. Nocērt vienu pūķa galvu un nebaidās no nākamajām divpadsmit, kas izaugs vietā. Vai jūsu izrādē arī būs drosminieki?

Ļaunums tik viegli neatkāpsies. No mums tas prasīs ļoti lielu enerģiju. Lai cik tas dīvaini šķistu, nebaidās muļķis. Kā pasakās. Viņš nav idiots, muļķis ir bērns, kurš iet uz priekšu. Arī pasakās bērni nebaidās un ir gatavi iziet iniciāciju, jo viņi ir totāli gaiši. Es aktieriem saku – tev ir jāspēlē, ka tevi pazemo, bet tu to nesaproti, tu esi muļķis. Viņi nesaprot un iet līdz galam, jo bērni ir radīti gaiši. Nevar cīnīties tumsa pret tumsu. Tikai gaisma. Varbūt patētiski skan, bet šajā situācijā ir jārunā tieši tik vienkārši. Mēs ar savu politkorektumu sev nodarām tikai pāri, velkot laiku, nodarbojoties ar demagoģiju – kurš ir labais, kurš – sliktais – vai mēģinot cits citam likt sprunguļus. Man tas liekas nožēlojami, ka pat tad, kad mums visiem kopā būtu jācīnās pret lielo ļaunumu, spējam vēl likt sprunguļus cits citam. Kāpēc mēs risinām citu problēmas un nerisinām savējās? Tas ir tik raksturīgi mūsu sociālajā vidē. Tāpēc nekad nepiedalos sociālajās diskusijās internetā, jo man liekas, ka tā ir lieka laika tērēšana. Vislabāk to, ko tu domā, pierāda tas, ko tu dari.

Es sociālos tīklus lietoju pat visai aktīvi, lasu, lai redzētu, ko cilvēki runā, kas viņiem ir svarīgi, kāda atmosfēra valda. Citreiz pārņem niknums – tā, jāraksta komentārs! Bet tad es sev saku: Elmār, ko tu ar to iegūsi? Kam tieši es tērēju savu enerģiju? Labāk es to ielieku darbos, nevis mēģinu publiski atskaitīties, cik protestos esmu bijis. Pilnīgi piekrītu, ka mums ir jāietur stingra pozīcija, bet tā jāpārvērš darbībā, nevis muldēšanā. Mākslinieku atskaitīšanās man derdzas.

2020. gada pavasarī jūs ar 11 dažādu Latvijas teātru aktieriem virtuālajā vidē iestudējāt Ivana Viripajeva lugu Irānas konference. Daudzi pandēmijas laikā, šķiet, atrada tajā atbalsi savām domām un sajūtām. Kāpēc, jūsuprāt?

Tāpēc, ka pandēmija atkal bija pārbaudījums mūsu demokrātiskajai sabiedrībai. Viripajevam vienmēr ir bijis interesanti paspēlēties ar lieliem jēdzieniem – liberālisms, demokrātija u. c. Kā mēs smējāmies – Viripajevs virpina un spēlējas. Tas bija brīdis, kad mēs apstājāmies. Katrs sēdējām savā mazajā zonā un sākām uzdot lielos jautājumus: kas es esmu, ko es gribu un kas ir mana dzīve. Viripajevam tas ir raksturīgi. Tāpēc šis materiāls tajā brīdī ļoti spēcīgi rezonēja, jo uz šiem jautājumiem daudzi sev gribēja atbildēt. Turklāt vēl absurdā ņemšanās ar vakcinācijas procesu, nevajadzīga un lieka šķelšanās. Tas ļoti labi pārbaudīja gan mūsu demokrātijas, gan liberālisma vērtības. Izrādās, mēs katrs šo jēdzienu saprotam savādāk. Tas bija interesanti un svarīgi. Tas bija vienīgais vērtīgais, ko ieguvām no šī laika. Viripajevs uzdeva arī jautājumus, kas ir īsts un kas – mākslīgs. Irānas konference bija brīnišķīgs veids, kā katrs savās mājās varēja noklausīties šos tekstus. Izrādās, tas, ko es runāju un kam ticēju, – es meloju pats sev. Nākamais atkal to apgāž – nē, es domāju kā šis tēls! Saproti, ka īstenībā tev nav savu domu. Un tad no jauna sāc domāt, kā tad tu patiesībā domā, kuras ir tavas īstās vērtības. Kad tu pa īstam atbildi uz šiem jautājumiem, īstenībā kļūst baigi neomulīgi. Tāpēc, ka nav ļoti patīkamas atbildes. Mēs socializējamies un integrējamies sabiedrībā, un mums kā bērniem ir ļoti viegli visu ko iestāstīt.

Pirmkārt sapratu, ka vienu lomu var nospēlēt tikai Artūrs Skrastiņš. Zināju, ja Artūrs nepiekritīs, es to netaisīšu. Skrastiņš pateica – jā. Tālāk saliku, kurš kādas lomas varētu spēlēt, un zvanīju visiem pēc kārtas. Aizsūtīju materiālu, un visi bez šaubām teica – jā, darām! Process bija diezgan ātrs, Irānas konference bija jāuztaisa trijās nedēļās. Pateicoties aktieru profesionalitātei un patstāvīgajam darbam, to varēja izdarīt. Teicu, ja nevienam tas nebūs vajadzīgs, vismaz mēs sevi būsim piefiksējuši šajā laikā. Mēs trāpījām – nebiju gaidījis, ka šim darbam būs tik liela atsaucība un rezonanse.

Visa mēģināšana notika zūmā?

Jā, zūmā. Tā bija vēsturiski pirmā izrāde, kurā mēs ne reizi nesatikāmies. Paralēli ar aktieriem paspējām daudz diskutēt par to, vai tas ir teātris vai ne. Domas dalījās. Ja tas būtu radīts tagad, mēs noteikti visi teiktu, ka tas nav īsts teātris. Bet tanī brīdī, kad teātra nebija, Irānas konference varēja būt teātris. Ir telpa, ir aktieris, ir dramaturģija, ir režija, ir gaisma – ir visi komponenti, vienīgā atšķirība, ka klāt nāca jauna opcija, kuras teātrī vispār nav, – izrādi varēja apstādināt. Skatītājiem bija iespēja to apstādināt, izdarīt savas privātās lietas, padzert kafiju un turpināt šo izrādi. Vienīgi nebija dzīvās enerģijas. Visi teica – teātris tomēr ir dzīva māksla. Tam es arī piekrītu. Irānas konference bija viens īsts starpdisciplinārs projekts.

2020. gada 15. janvārī Dirty Deal Teatro paziņojāt par jaunu teātra apvienību esARTE, ko izveidojāt kopā ar Leļļu teātra kursa absolventiem. Tālāk jau visas ieceres apstājās, gluži kā pa nakti ziedošam ķirsim būtu uznācis sals. Kā aktieri ir izgājuši cauri pandēmijas laikam, kas teātrī notiek tagad?

Pandēmija mūs negaidīti ietekmēja un tiešām pa īstam apstādināja. Iemesli bija ļoti praktiski. Pirmkārt – finansiāli. Jaunie cilvēki tikko bija beiguši skolu. Mēs katrs mēģinājām izdzīvot, kā mākam. Pieņēmu lēmumu un teicu – izmantojiet jebkuru iespēju, kur varat kaut ko darīt. Kolektīvs principā pašķīda. Aktieri iesaistījās citos projektos. Tālāk jau bija grūti fiziski sanākt kopā. Tas mūs visus atsvešināja. Sapratu, ka nav ko cīnīties, jāļaujas laikam un visam jānotiek organiski. Atstājām esARTE kā brīvu un neatkarīgu platformu, kurā esam neatkarīgi arī no finansiālā aspekta. Neatkarīgs teātris nevar būt īsti neatkarīgs, ja tas visu laiku ir atkarīgs no Valsts kultūrkapitāla fonda finansēm. Tas, protams, ir brīnišķīgs atbalsts, bet negribu rēķināties tikai ar to. Īsts neatkarīgs teātris ir tad, ja cilvēki ļoti grib kaut ko kopā uztaisīt. Apvienība esARTE ir mirklīga platforma, kas īstajā brīdī var ātri noreaģēt. Mēs nevis plānojam, bet esam tad, kad esam nepieciešami vai jūtam, ka gribam kaut ko ātri radīt. Līdzīgi kā tas bija, piemēram, ar Irānas konferenci vai Medībām. Es nevaru vairs rēķināties ar šo pasauli un negribu iejūgt sevi sistēmā. Ja mums nav telpu, mēs neesam arī piesaistīti cilvēku ziņā.

Teātris kā ideja?

Tieši tā. Esam neatkarīgi no laika, telpas un cilvēkiem. Tas pašreiz ir vieglāk, jo pasaule ir neprognozējama. Pandēmija man radīja lielu traumu, jo sapratu, ka nevar vairs rēķināties ar pasauli.

Medības paguvāt pārlikt kino versijā. Kāpēc radās šāda vēlme?

Medības man bija tik mīļa izrāde, bet finansiāli to nebija izdevīgi rādīt. Nevienam teātrim šī izrāde īsti nebija nepieciešama. Gribēju ierakstīt, lai Medības mums paliktu par piemiņu. Arī tādēļ, lai eksperimentētu – kā var radīt televīzijas teātri vai kino, kā pārlikt teātri, izmantojot kino paņēmienus. Tas bija starpdisciplinārs projekts – ne kino, ne teātris. Piefiksējām jaunos cilvēkus. Šis darbs, manuprāt, joprojām ir aktuāls. Esmu ļoti lepns, ka Medības radījām arī šādā veidā. Otrs variants gan neieguva lielu rezonansi, jo daudzi salīdzināja un teica, ka izrāde bija labāka un kino variants esot konservs. Tam es īsti negribu piekrist. Liene Linde brīnišķīgi fiksēja un izveidoja materiālu, ticu, ka īstajā laikā tas parādīsies un izšaus pilnīgi citā kvalitātē un līmenī. Izrāde būs aizmirsta.

Kas jūs uzrunāja Vampilova 1970. gadā sarakstītajā lugā, ko bijāt pārcēlis uz kādu mūsdienu jauno daudzdzīvokļu namu masīvu ar šodienas ziloviem.

Atradu tik daudz paralēļu ar šo pasauli! Nevaru salīdzināt ar padomju laikiem, bet cilvēciskā plāksnē Vampilovs ģeniāli ir aprakstījis cilvēka organisko pretreakciju uz meliem. Un arī šobrīd tie pastāv. Arī dzīšanās pēc kaut kā. Vai tad mēs nedzenamies pēc varas, atzinības? Tāpēc man medības ir kā maratons. Noskriet un dabūt medaļu. Galvenais ir tas, ka mums visiem vajag medaļu. Arī labklājīgas dzīves veidošana. Man liekas, tas ir jaunākās paaudzes raksturojošs darbs. Ja man 30 gados nav iekārtots dzīvoklis ar IKEA mēbelēm, tad es neesmu kaut ko pareizi darījis. Bet tās ir muļķības. Kas ir teicis, ka tev tam ir jābūt? Tas ļoti daudzus jaunus cilvēkus ieved strupceļā, jo viņi ļoti ātri to var dabūt. Varam ātri dabūt kredītus un pārāk ātri kļūstam pieauguši. Man likās, ka Medības ir par pieaugšanu. Bet varbūt tev nevajag ātri pieaugt.

Kas tomēr ir tas minimums, ko vajag?

Minimums ir tas, ka mēs domājam par ģimenes pieaugumu.

Tas ir tik skaisti, ka mēs spējam radīt jaunus cilvēkus. Tas ir jādara. Bet nevajag pakļauties spiedienam, ko jūtam no sabiedrības. Protams, vīrietis grib sevi apliecināt. Man ir tāds piemērs. Kad nopirku dzīvokli, ne jau nopirku, paņēmu līzingā... Iegāju tajā dzīvoklī, un mani pārņēma šausmas – iespējams, es tur visu mūžu dzīvošu. Nē, es to negribu (smejas)! Tev liekas, ka viss ir pabeigts.

Kā ieiet krātiņā?

Jā, ka tu pats sevi dzen krātiņā. Ar Medību galveno varoni bija līdzīgi. Pēc tam viņš pats laužas ārā, un neviens viņu nesaprot, un viņš arī pats neprot noformulēt, kas par vainu, un atrast risinājumu. Tāpēc viņš arī cīnās.

Jūsu kolēģim Tomam Treinim Valmieras teātrī ir lieliska izrāde Nākošpavasar. Viņš, līdzīgi kā jūs Vampilova lugu, Stumbres darbu ir pārcēlis uz mūsdienām. Jaunieši, pilsētas inteliģenti, nolemj dzīvot laukos, bet nekā diži jau viņiem tur neiet. Vai jums kādreiz ir bijusi doma pārcelties uz laukiem?

Jā. Ir bijusi. Man ir lauku mājas pierobežā, tieši pie Krievijas. Baisi. Tas laikam ir mans briedums, ka man patīk rušināties pa zemi, bet sieva mani vienmēr apstādina un saka – tas ir tikai mirkļa vājums. Tu nevari un ilgi nenosēdēsi laukos. Viņai taisnība. Bet tās domas iezogas. Kuram tad neiezogas – pēkšņi kaut kur izlauzties, pazust un dzīvot dzīvi tuvāk dabai. Tad viņa ironiski pasmaida un saka – Elmār, tu taču esi darbaholiķis, tu bez teātra neizdzīvosi –, un viņai ir taisnība. Ar to es laikam esmu parakstījis savu likteņa līgumu. Ar to nodarbošos, kamēr man ļaus. Mēs visi vienā brīdī sāksim taisīt sliktu mākslu, bet es izrādes iestudēšu, cik man būs radošās un fiziskās enerģijas.

Kas būs triloģijas trešā daļa?

Grieķi. Traģēdijas vai mīti. Skatīsimies, kāda pēc diviem gadiem būs pasaule.

Martā jums bija pagodinošs notikums, kad Lietuvā Klaipēdas teātrī iestudētā izrāde Dzinēji tika nominēta nacionālajai teātra balvai Zelta krusts.

Tas bija tik brīnišķīgs notikums manā profesionālajā dzīvē – ka otrreiz tiku nominēts Lietuvas augstākajam apbalvojumam. Neviens tevi nepazīst, un saproti, ka tiešām novērtē tavu darbu. Reizēm mēs savā sulā zemapziņā negribot ietekmējamies. Vai nostrādā kaut kāda iekšējā tolerantā attieksme, ka vajag kādu teātri pabalstīt. Bet tur tu esi viens režisors no Latvijas, kurš uztaisa darbu un kuru neviens nepazīst. Nominācija man bija kā balva.

Ar ko atšķiras vai ir iezīmīga šīs izrādes estētika jūsu Latvijas iestudējumu kontekstā?

Latviešu teātra estētika ir ļoti savdabīga. Kā lai to pareizi formulē, lai neviens mani nepārprastu... Tāpat pārpratīs.

Jūs taču teicāt, ka jārunā tieši.

Jā, taisnība (smejas). Man estētikas ziņā teātrī sāk apnikt dekoratīvisms. Man patīk skaisti, tīri nostrādāti darbi, bet tas šobrīd ir par maz. Es pats, iespējams, mūžīgi meklēšu un neatradīšu to citu estētiku. Arī par saviem darbiem to varu pateikt – cik garlaicīgs, tīrs, nostrādāts darbs. Viss ir labi, bet gribas paņemt tomātu un iemest, un kļūst interesantāk, jo tas tomāts, lēni pielipis pie sienas, lēni tek lejā. Citas mākslas attīstās, un ir sajūta, ka teātra māksla tipina nopakaļ. Kāda šobrīd ir laikmetīgā mūzika? Kāda ir vizuālā māksla? Teātrī joprojām cenšamies būt konvencionāli un disciplināri.

Kāds tam ir iemesls?

Iespējams, mūsu tradīcijas. Un man tās patīk. Man patīk pirms Jāņiem noskatīties Skroderdienas Silmačos, nav ne vainas. Mēs tomēr joprojām pieķeramies stāstiem. Mūsu skatītājs joprojām grib naratīvu, kas joprojām mums ir godā. Kāpēc mēs neieraugām vairāk? Kāpēc teātra mākslā tā baidāmies? Teātri var arī nesaprast. Teātris var būt arī mīklains, neizskaidrojams. Bet mēs ejam drošus ceļus. Meklējam Londonā labu dramaturģiju ar domu to pārdot. Kāpēc mēs, Latvijas teātris, nestāstām savas sajūtas šeit un tagad? Es pats arī esmu ņēmis pamatā klasiku. Bet kur ir mūsu dramaturgi? Kāpēc nerakstām savus stāstus? Man labāk patīk slikts teātris, kas varbūt nav izaudzis līdz galam, bet iet eksperimenta ceļu. Tas ir daudz vērtīgāk, jo tur dzimst kaut kas jauns. Esmu par teātri, kas ir nepabeigts, kas nav noapaļots visos stūros. Esmu par teātri, kas, ja mānās, mānās godīgi. Kāpēc man ir jāiztēlojas, ka mēs atrodamies kaut kādā telpā? Ir pilnīgi skaidrs, ka tas taču ir teātris! Joprojām neesam izlīduši ārā no šiem autiņiem, citi to jau ir izdarījuši pirms nezin cik gadsimtiem. Šekspīrs taču neizlikās, ka tā ir kaut kāda realitāte, – gāja uz tirgus laukumu un spēlēja.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja