Dailes teātra Lielajā zālē režisore Laura Groza-Ķibere iestudē identitātes drāmu divos cēlienos Talantīgais misters Riplijs pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem Filisas Nādžas dramatizējumā. Galveno varoni atveidos Gints Grāvelis. Tas ir stāsts par Tomu Ripliju, kuram bagātais Herberts Grīnlīfs uztic atvilināt uz mājām savu aizklīdušo dēlu Ričardu Grīnlīfu (Andris Bulis). Viņu piesaista šī izšķērdīgā, brīvā pasaule, kurā viņš satiekas ar Andra Buļa spēlēto varoni. Brīdī, kad Toms Riplijs iekāro viņa dzīvesstilu un identitāti, spēle kļūst nāvējoši bīstama. Pirmizrāde notiks 31. janvārī.
Vai esat redzējis Entonija Mingelas filmu Talantīgais misters Riplijs (1999) ar Metu Deimonu galvenajā lomā?
Gatavojoties izrādei, noskatījos gan Entonija Mingelas filmu, gan Renē Klemāna versiju Karstajā saulē/Plein Soleil (1960) ar Alēnu Delonu galvenajā lomā.
Vai šie iespaidi netraucē?
Filmu scenāriji un Patrīcijas Haismitas romāna dramatizējums ir diezgan atšķirīgi darbi ar citādiem varoņiem un risinājumiem, taču Talantīgajā misterā Riplijā un Karstajā saulē ir daudz labu lietu, kuras var paskatīties no brīnumainajiem meistariem, kāpēc ne? No labām lietām nevajag kautrēties.
Kas ir tās labās lietas?
Tas, ar kādu vieglumu un nepiespiestību var darīt to, ko dara Toms Riplijs. Tikai mūsu iztēlē un multenēs šādi cilvēki ir izteikti neglīteņi, bet dzīvē un filmās tie bieži vien ir skaistuļi un šķietamas laipnības iemiesojums, kas slēpj sevī daudz kā nezināma. Šajā stāstā ir daudz par viņa bērnību, ko var izlobīt no dažādām sadzīves ainām un citiem tekstiem. Tajā ir bijis daudz nepiepildītu lietu, pēc kurām alkt un ilgoties, un tas atstājis iespaidu uz viņa turpmāko rīcību.
Kāds viņš ir?
Toms Riplijs ir kā plēsējs, kurš jūt citu cilvēku vājās vietas un prot tās izmantot savā labā, sējot viņos vainas apziņu, greizsirdību un tamlīdzīgas sajūtas. Viņš manipulē ar cilvēkiem, lai iegūtu to, kā viņam ir pietrūcis dzīvē. Viņš ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka citiem ir, bet viņam nav. Man pienākas! Viņa dzīvē izkrīt vidusposms, kad tu ej mācīties un mēģini to sasniegt citādā veidā.
Vēl viena Tomam Riplijam un daudziem mūsdienu cilvēkiem raksturīga lieta ir tas, ka viņiem nekad nepietiek. Viņiem vienmēr ir par maz. Ja viņiem ir miljons, viņiem vajag triljonu. Viņiem nav sāta sajūtas. Toms Riplijs prot brīnišķīgi pielāgoties un izlikties, tāpat kā daudzi mūsdienu cilvēki sociālajā vidē mēģina izlikties labāki vai vispār par kaut ko citu.
Vai jums ir jāizliekas par Andri Buli, kurš šajā iestudējumā atveidos Ričardu Grīnlīfu?
Gan vizuāli, gan arī citādi mēs mēģinām viens otram arvien vairāk līdzināties. Man ir jāatzīst, ka es ik pa laikam vēroju Andri Buli, viņam to nezinot, un mēģinu saprast, kā viņš runā, kā viņš uzvedas, kādas ir viņa raksturīgākās iezīmes. Viena lieta ir Andris Bulis bufetē, otra – Andris Bulis Ričarda Grīnlīfa lomā šajā izrādē. Man ir daudz ko pētīt, un man ir ļoti interesanti.
Pavisam cita lieta ir Andris Bulis savā nedēļas informatīvi izklaidējošajā sporta raidījumā Ģenerāļa un Buļa naglas kopā ar Valdi Valteru.
Vai raidījumā Dzīvīte brīvdienās!
Pavisam cita.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies (smejas).
Vai režisore Laura Groza-Ķibere teica, kāpēc viņa ir izvēlējusies tieši jūs Toma Riplija lomai?
Es neprasīju. Esmu priecīgs un pagodināts, ka man ir dota šāda iespēja, un tagad tā ir jāizmanto pilnībā. Domāju, ka veiksmīgi ir sakrituši gan cilvēciskie, gan arī profesionālie faktori, kad noteiktā brīdī pie aktiera atnāk noteiktas lomas.
Režisors Regnārs Vaivars par mūziklu Purva bridējs ugunī teica, ka viņam ir bijuši vajadzīgi dziedoši dzīvnieki (šajā Liepājas teātra iestudējumā pēc Rūdolfa Blaumaņa darba motīviem Gints Grāvelis atveido Edgaru – I. A.). Savukārt Talantīgā mistera Riplija pirmajā lasījumā mēs visi sasēdāmies pie galda un režisore Laura Groza-Ķibere iepazīstināja ar savu koncepciju un nolasīja brīnišķīgu galvenā varoņa aprakstu: talantīgs, bezkaunīgs, šarmants psihopāts. Ceru, ka man ir pienācis īstais laiks lielām, skaistām lomām un Toms Riplijs ir viens no sākuma turpinājumiem.
Vai šis sākums ir saistīts ar kādu konkrētu izrādi?
Vienā brīdī saproti, ka vairāk nevari skriet tā kā divdesmit piecu gadu vecumā, bet nevis tāpēc, ka būtu kļuvis vecs un nevarīgs, bet tāpēc, ka vairāk gribi pieslēgties izrādes tapšanas procesam nekā iepriekš. Agrāk tas bija daudz vieglprātīgāk un nepiespiestāk. Uzskatu, ka šajā sezonā man ir iedots milzīgs uzticības kredīts no teātra puses un man tas ir jāattaisno.
Kas jūs gaida pēc Talantīgā mistera Riplija?
Tas vēl nav beidzies, kad Mihails Gruzdovs jau stāv un smaida: tūlīt sāksim! (Režisors Mihails Gruzdovs iestudēs izrādi Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta pēc Nikolaja Ļeskova stāsta motīviem Jaroslavas Pulinovičas dramatizējumā; Gintam Grāvelim ir uzticēta izmeklētāja Terentjeva Pavloviča Koņeva loma – I. A.) Pēc tam būs Regnārs Vaivars ar Ēriha Marijas Remarka romānu Trīs draugi. Es būšu Oto.
Jūs teicāt: "Vienā brīdī saproti..." Jūs sapratāt tad, kad uzzinājāt Dailes teātra jaunās sezonas plānus vai arī jau iepriekš?
Ja neesi gatavs, tu vari sabrukt zem šādas nastas. Vismaz es tā domāju, jo man nav ar ko salīdzināt – man nav bijušas tik jaudīgas sezonas kā tagad. Ceru, ka tam par pamatu ir bijuši vairāki priekšnoteikumi, kas ir izrietējuši no manas uzvedības un attieksmes maiņas, un režisori ir sapratuši, ka ar mani var rēķināties, nevis uzticējuši man šīs lomas tikai tāpēc, ka nav bijis neviena cita, kam tās nospēlēt.
Kas jūsos ir mainījies?
Esmu kļuvis pieaugušāks un sācis vērtēt lietas citādi. Man gribas izdarīt ļoti daudz un izdarīt to labi.
Tikpat labi pēc divdesmit gadiem teātrī viss varēja būt līdz kaklam.
Pirms kāda laika es par to neviļus un diezgan skaļi aizdomājos, jo šķita, ka vēl ir laiks kaut ko mainīt. Zinu, ka es nekur nepazustu, jo pa šiem gadiem ir ielikti nepieciešamie pamati, lai tas nenotiktu. Pat ja tas notiktu, man nebūtu nekādu problēmu aizbraukt lasīt zemenes. Tieši šādā brīdī ir jāizdara pareizie secinājumi par savu profesiju: uz plika entuziasma vai suņa prieka – cik ilgi un tālu?
Gribas rakt dziļāk?
Es gribu, bet arī ne tā, ka tu atver acis ar lugas eksemplāru rokās un aizver acis ar lugas eksemplāru rokās. Tā nevar ilgi izturēt.
Vai jums ir bijusi tāda loma, kurā ir bijusi vēlme uzturēties ilgāk?
Ja izrāde ir laba, tu to ilgi spēlē – dzīvo, baudi, meklē jaunas nianses un vēro, kā tā turpina augt un krāsoties tālāk.
Vai ir bijusi kāda loma, pēc kuras nav gribējies atgriezties pie sevis paša?
Man tā nekad nav bijis, bet tā ir manam varonim Tomam Riplijam, kurš saskaras ar Ričarda Grīnlīfa pievilcīgo un kārdinošo pasauli ar neskaitāmām iespējām un nevēlas vairs lēkt atpakaļ savā pelēkajā ikdienā.
Savukārt Andra Buļa varonis šīs neskaitāmās iespējas neizmanto.
Tomu Ripliju tas sadusmo: kā tu vari dzīvot tik slikti, ja tev ir dots tik daudz iespēju. Ja man būtu tādas! Paga, man ir tādas iespējas! Viņš tās izmanto par visiem simt, divsimt un trīssimt procentiem.
Vai izrādes darbība tāpat kā Entonija Mingelas filmā risinās uz Itālijas un džeza mūzikas klasikas fona?
Mums būs komponista Kārļa Auzāna oriģinālmūzika. Viņš ir iededzies par šo darbu un nepārtraukti ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi apmainās ar dažādām idejām. Ap šo izrādi visriņķī notiek ļoti radošs process, it kā visi iesaistītie sēdētu pie kristāla bumbas un burtos. Man ļoti patīk!
Vai paralēli savam skatuves darbam arī filmējaties?
Esmu nofilmējies pie Andreja Ēķa komēdijā Klases salidojums 2 un Dāvja Sīmaņa topošajā filmā Gads pirms kara, kurā spēlēju Ļevu Trocki. Gribētos vairāk.
Varbūt vajag vairāk gozēties sociālajos tīklos un atgādināt par sevi?
Gribētu, lai par mani runā kā par cilvēku, kurš kaut ko ir izdarījis, nevis kā par cilvēku, kurš ir publicējis piecdesmit septiņus ierakstus sociālajā tīklā Instagram un Facebook nedēļas laikā. Neesmu pārāk aktīvs šajā vidē, kurā ik pa laikam publicēju kādu bildi. Nofotografējos ar zivi, un pietiek.
Veidojot šo identitātes drāmu par talantīgo misteru Ripliju, noteikti daudz sanāca domāt par interneta un sociālo tīklu nozīmi mūsdienu sabiedrībā.
Šajā informācijas gūzmā esam pārstājuši iedziļināties apkārt notiekošajā un cits citā. Liela daļa no mums izlasa tikai virsrakstus un izdara secinājumus.
Viltus ziņas...
...un siera izstrādājumi. Mana vecmāmiņa, lai viņai vieglas smiltis, noteikti teiktu: ko jūs ākstāties?! Kādi izstrādājumi! Mēs dzenam sevi pilnīgā strupceļā. Taču neviens nejūtas vainīgs. Es ne, citi! Kādi citi? Nav nekādu citu! Mēs paši esam sačakarējuši visu, ko vien esam varējuši sačakarēt. Šitāda ziema. Man raudāt gribas. Tikko ar kolēģiem pārrunājām gadījumu, kad pie maziem bērniem atnāk rūķis un stāsta pasaku, un piesauc pikošanos. Viņi jautā: kas tas ir – pikoties? Man pašam vēl izdevās piedzīvot to brīdi, kad es pie sava vectēva mājas grāvī varēju rakt alas un izveidot veselu zemsniega pilsētu.
Vai teātrim ir jāliek aizdomāties par šīm lietām?
Teātrim ir jārosina aizdomāties par dažādām tēmām, un tajā pašā laikā tam ir jāpiedāvā iespēja atslēgties no ikdienas, kurā ir pietiekami daudz negāciju un šausmu. Teātrim ir jābūt vietai, kur skatītāji var nākt pēc dažādām emocijām.
Talantīgais misters Riplijs
Dailes teātrī 31.I plkst. 19, 1.II plkst. 18, 2.II plkst. 15, 11., 26.II, 6.III plkst. 19, 7.III plkst. 18, 17.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22