Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Piektdiena, 8. novembris
Agra, Aleksandra

Viktors Miziano: Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ne visai tic mākslai

Kurators Viktors Miziano sola, ka Latvijas laikmetīgā māksla piesaistīs 56. Venēcijas mākslas biennāles izlepušo publiku

Ornamentālisms – lūk, kādu latviešu mākslai raksturīgu kvalitāti saskatījis itāļu izcelsmes krievu kurators Viktors Miziano. Viņš uzreiz piebilst, ka to nevajadzētu jaukt ne ar dekoratīvu, ne rotājošu funkciju, un uzsver, ka kopīgu īpašību latviešu mākslinieku darbiem nemaz neesot tik daudz. Viktors Miziano ir izveidojis izstādi Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla, kas vēl nebijušā formātā piedāvās latviešu mākslu starptautiskai auditorijai. Tā iekļauta 56. Venēcijas mākslas biennāles oficiālajā paralēlajā programmā un no 9. maija būs skatāma vienā no centrālajām šī foruma izstāžu vietām – monumentālajā un iespaidīgajā Arsenālā nepilnus 800 kvadrātmetrus lielajā un tūkstoš gadu vecajā telpā ar nosaukumu Tesa 99.

Izstādi rīko kultūras projektu aģentūra Indie un mākslas portāls Arterritory.com sadarbībā ar Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariātu. Izstādes komisāre Daiga Rudzāte neslēpj, ka Viktors Miziano kuratora lomai aicināts ne tikai iespaidīgās pieredzes un sakaru dēļ (Venēcijas biennālē viņš bijis Krievijas paviljona kurators 1995. un 2003. gadā), bet arī kā liels latviešu mākslas cienītājs – 2013. gadā viņš vadījis Purvīša balvas starptautisko žūriju. Preses konferencē tika atklāts izstādes dalībnieku sastāvs un ieskicēta kuratora koncepcija: "Ornamentālisms piedāvā astoņas individuālas pozīcijas; daudzējādā ziņā tās ir pilnīgs pretstats cita citai, tomēr pilnīgi vienisprātis vienā noteiktā aspektā. Tām visām ir kopīgs izejas punkts: jo vairāk māksla apzinās pati savu iluzoro dabu, jo vairāk tā transcendē empīrisko realitāti un atklāj būtības realitāti. Ornaments ir mākslas griba (Kunstwollen), kurai cauri spīd dzīves dvēsele."

Viktors Miziano atbildēja uz KDi jautājumiem.

Izstādē Venēcijā piedalīsies Andris Eglītis, Ieva Epnere, Miķelis Fišers, Kristaps Ģelzis, Romāns Korovins, Ģirts Muižnieks, Katrīna Neiburga un apvienība Orbīta. Kā jūs nonācāt līdz šādam komplektam?

Godīgi sakot, viens dalībnieks man jau bija absolūti skaidrs – Romāns Korovins. Viņš ir pirmais, ar kuru es sev atklāju latviešu mākslu. Atklāju tādā ziņā, ka ar Korovinu pirmo sāku sadarboties. Tas notika 2007. gadā, kad es veidoju lielu postpadomju mākslas projektu Progresīvā nostalģija, kas tika izstādīts četros muzejos: Prato muzejā Toskānā Itālijā, Kiasma Helsinkos, Kumu Tallinā un Benaka muzejā Atēnās. Tās bija četras patstāvīgas izstādes. Lai tās sagatavotu, es iepazinos ar bijušā padomju bloka valstu mākslu – arī Latvijas mākslu. Vispār redzēju diezgan daudz – Katrīnas Neiburgas videodarbus, vēl daudz ko. Man jāsaka, tāda kā Korovins otra Latvijā nav. Nav arī Krievijā! Vēlāk uzrakstīju rakstu viņa katalogam.

Tā kā izstāde top ar Purvīša balvas zīmolu, nav jābrīnās, ka dalībnieku vidū ir visi četri balvas ieguvēji: Katrīna Neiburga, Kristaps Ģelzis, Andris Eglītis un Miķelis Fišers. Tomēr es biju diezgan brīvs savā izvēlē. Gatavojot izstādi, kas tiks iekļauta Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, jārēķinās ar tās specifiku. Protams, šis pasākums ir ļoti pārsātināts, pompozs, glamūrs. Tajā ir tik daudz visa kā, ka nemaz fiziski nav iespējams apskatīt visu, kas notiek. Tāpēc katram pasākumam jācenšas būt redzamam, piesaistīt uzmanību, skatītāja aci, citādi viņš paies garām. Biennālei ir savi noteikumi, tā nav vieta, kur izstādīti mākslinieki iesācēji, eksperimenti. Venēcija nav ne Kaseles Documenta, ne ceļojoša Manifesta, kur parādās visjaunākās tendences. Tātad skaidrs, ka man jākomplektē skate no autoriem, kuri jau ir izveidojušies kā mākslinieciskas personības, atraduši savu stilu un spēj ar to piesaistīt skatītāja uzmanību. Vēl svarīgi, lai tie nedublē vienu pieeju, bet saspēlējas savā starpā, veido vienotu kopumu.

Purvīša balva ir izdarījusi lielu darbu, lai laika gaitā sekotu līdzi Latvijas mākslas procesam un izveidotu par to pārskatu. Man kā ārzemniekam tas ļoti palīdzēja iepazīt māksliniekus, izveidoja priekšstatu, kas kurš ir un ar ko nodarbojas. Citādi es to diez vai varētu iegūt – apmeklēt katru mākslinieku, iepazīties, izvēlēties… Es neesmu liels dažādu balvu piekritējs, skatos uz tām diezgan skeptiski. Es par to nolasīju lekciju konferencē muzejā Rīgas birža 2013. gadā. Mana runa bija diezgan skaudra dažādu balvu pasniegšanas mehānisma dekonstrukcija. Portāls Arterritory šo manu uzstāšanos ierakstīja un vēlāk publicēja, daži bija gandrīz apvainojušies! Taču, kā es nupat teicu jaunajam Purvīša balvas laureātam Fišeram, godalgas vienmēr ir patīkami saņemt, īpaši, ja tām nāk līdzi naudas prēmija.

Kad sāku veidot izstādi, man priekšā bija grāmata ar visu Purvīša balvai nominēto mākslinieku darbu reprodukcijām. Tas tiešām ir liels paveikts darbs – sekot visam līdzi, apkopot, sagrupēt, savākt kaudzītē. Arī tad es vēl konsultējos ar daudziem latviešu speciālistiem, katrs kaut ko ieteica, skaidroja, stāstīja, kur vēl vajag meklēt. Man bija no kā izvēlēties.

Kāpēc izstādei dots nosaukums Ornamentālisms? Gluži kā kāds noteikts virziens… Man pirmās asociācijas nebūt nav ar Latviju, bet, piemēram, turku paklājiem vai vispār kādām austrumu zemēm.

Es šo vārdu lietoju plašākā nozīmē, kā apzīmējumu noteiktam domāšanas veidam, kas raksturīgs latviešu mākslai. Tas radās, arī lasot latviešu literatūru, pievēršot uzmanību, cik liela loma tajā ierādīta valodas skaistumam, izteiksmei. Latvijas mākslu nav iespējams ierobežot kaut kādā noteiktā stilā, virzienā. Katrs ir pats par sevi, neviens nav līdzīgs otram. Nav kā, piemēram, Lietuvā, kur viss notiek ap Deimantu Narkeviču, liekas, ka viņš ir visur, kur pagriezies! Laikam Eglītim un Neiburgai tiešām vajadzēja apprecēties un bērniņu, lai izveidotu kopēju darbu, un tik un tā viņi paliek katrs par sevi, tik atšķirīgi.

Pasaulē māksla pēdējos 30 gados ir daudz darījusi, lai pierādītu, ka tā ir kopā ar dzīvi, nevis atsevišķi. Nekādas autonomijas! Viss šis politiskais aktīvisms, intervences, performances… Krievijā arī ir savas tradīcijas – peredvižņiki un tā tālāk. Latviešu mākslinieki turpretī arvien uzsver, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, ir māksla, nevis dzīve. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, Miķelis Fišers – tur taču ir stāsts, bet darbu nosaukumi it kā speciāli izceļ, ka tas ir fiction, tādi ornamentāli vārdu savijumi. Un Romāns Korovins – viņš it kā fotografē ļoti vienkārši, bet viņam ir svarīgi, lai bildes pie sienas būtu izvietotas noteiktā ritmā, parakstītas ar zīmuli rokrakstā… Es nemaz nerunāju par tādiem lieliskiem māksliniekiem kā Kristaps Ģelzis, Ģirts Muižnieks un Ieva Epnere. Es vēlējos parādīt šo īpašo domāšanas veidu, kas raksturīgs latviešu mākslai un atšķir to no citām.

Kad tikāmies pirms gada un jūs tikko bijāt sācis darbu pie izstādes, jūs jautājāt man, kāpēc latviešiem nav politiski, sociāli aktīvas mākslas. Es neatceros, ko atbildēju, bet bieži par to esmu domājis. Vai esat radis kādu atbildi?

Es neesmu antropologs vai politologs, bet man šķiet, ka tas tomēr skaidrojams ar unikālo situāciju, kad kopā dzīvo divas tautības, divas valodas. Savstarpējās attiecības it kā aizsedz sociālos jautājumus. Lai gan tie ir kopēji – tā pati solidaritāte, vienlīdzība, taisnīgums. Ārsts latvietis taču tāpat vēlas saņemt taisnīgu atalgojumu kā krievs. Gan viens, gan otrs uzskatos var būt gan labējs, gan kreiss – tas nav atkarīgs no tautības. Taču šīs problēmas it kā nav tik labi redzamas. Varbūt ir vēl kādi vēsturiski un tradicionāli cēloņi, bet man tāds iespaids ir radies.

Vai jūs kaut kā ierobežoja uzdevums izveidot izstādi – suvenīru? Es to nedomāju sliktā nozīmē, drīzāk kā funkciju – īsi un skaidri iepazīstināt starptautisko auditoriju ar vienas mazas valsts mākslu, kurā varbūt nav skaļu vārdu, taču jāparāda – tie esam mēs un tādi esam.

Man patīk jūsu doma par suvenīru! Jā, kad es iedomājos par Venēcijas biennāles kontekstu – visus tos tūristu pūļus… Protams, tas kaut kādā mērā degradē, niansēm un dziļumam nepietiek laika. Vietā, kur atradīsies mūsu izstāde, blakus būs vēl vairākas, piemēram, Swatch kolekcijas angārs. Skatītājam būs iespēja izvēlēties – nākt iekšā vai ne. Tāpēc svarīgi ir spēcīgi mākslinieki un labi darbi. Atceros, kādreiz pastaigājos pa biennāli ar ievērojamo mākslas teorētiķi Borisu Groisu. Viņš ir dzimis Rīgā, būtu labi viņu uzaicināt uz šejieni, esmu jau par to vairākkārt ieminējies. Viņš ir kustīgs un varētu būt ieinteresēts… Lūk, toreiz bijušajā kuģu rūpnīcas tauvu cehā bija izstādīti jauno mākslinieku darbi, tā kā gaitenī – pa labi un pa kreisi, viss pilns ar mākslu. Man viss likās tik interesants, bet Groiss vedināja tālāk. Es sašutu, uzskatīju to par snobismu. Tagad jāatzīst – tā ir, visu nekad neapskatīsi. Uz Venēciju jābrauc ar spēcīgu piedāvājumu.

Vai Latvijas laikmetīgajai mākslai ir cerības tikt pamanītai?

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ne visai tic mākslai. Vispār ļoti maz kam tic – mēs taču ne visai uzticamies pārstāvnieciskajai demokrātijai, lai gan balsojam vēlēšanās, ne visai uzticamies medijiem, lai gan visi tos patērējam. Tā arī mākslā ir ļoti grūti atrast kaut ko patiesu, dzīvu. Varbūt tas dzīvo kādās virtuālās kopienās, neformālos grupējumos, tīklā. Taču kā tam atrast izeju uz plašāku auditoriju, uzrunāt daudzus? Šādas kopienas turklāt ir ļoti nepastāvīgas, tās ātri vien pagaist vai…

…pārvēršas institūcijās – vēl negantākās par jau esošajām?

Ak, jā gan! Es uzskatu, ka mēs joprojām dzīvojam pārejas posmā no vienām mākslas formām uz nākamajām. 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Shēmas atceļot

Kāda būtu mana dzīve, ja es tajā nekad neuzdotu jautājumus un nemeklētu atbildes savā radošajā darbā? Es tajā brīdī iedomājos kaut ko mazliet atsvešinātu, tēlojošu, bet tomēr svarīgu. Es droši v...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja