Kādas ir jūsu atmiņas par filmēšanos 85. gada vasarā?
Fēlikss Lefevrs. Strādāt ar Fransuā Ozonu bija lieliski – viņš deva precīzus norādījumus, taču arī ļāva mums izpaust savas idejas. Viss, ko viņš gribēja pateikt, ir ielikts scenārijā. Fransuā mums ieteica noskatīties noteiktas filmas un izlasīt noteiktas grāmatas. Piemēram, man viņš ieteica Džeroma Deivida Selindžera romānu Uz kraujas rudzu laukā.
Benžamēns Vuazēns. Man bija patīkami vērot Fransuā Ozonu filmēšanas laukumā. Viņš ir vienkāršs un jautrs. Viņš rada atmosfēru, kurā aktieris izbauda mirkli un tajā pašā laikā dara kaut ko patiešām labu un vērtīgu.
Režisors Fransuā Ozons (centrā) kopā ar aktieriem filmas 85. gada vasara uzņemšanas laukumā. Publicitātes foto
Režisors stāsta, ka 85. gada vasara Francijā iemantojusi īpašu popularitāti meiteņu vidū. Vai jums tagad ir daudz fanu?
B. V. Fēlikss vairs nevar mierīgi iziet uz lielas, jo visas meitenes ģībst: "Ak Dievs, tas taču ir Fēlikss Lefevrs!"
F. L. Uzreiz pēc filmas iznākšanas uz kinoekrāniem es noskuvu matus, jo to prasīja loma nākamajā projektā, un mani vairs neatpazina. Mēs ar 85. gada vasaras komandu piedalījāmies pirmizrādes seansos daudzviet Francijā un pārliecinājāmies, ka filma aizkustina dažādu paaudžu skatītājus. Pandēmijas dēļ mums nebija daudz iespēju klātienē komunicēt ar publiku.
Fēliks, pastāstiet par savu mūziķa karjeru.
F. L. Triju četru gadu vecumā sāku apgūt ģitārspēli, jo mans tēvs ir ģitārists un dziedātājs. Es gribēju kļūt par mūziķi, īstenībā es to joprojām gribu. Agrā jaunībā sāku profesionāli studēt aktiermākslu – ar to man veicās labāk nekā ar mūziku. Mans sapnis ir nospēlēt kādā labā mūziklā vai muzikālā filmā.
Filmas emocionālā kulminācija ir jūsu varoņa deja uz Dāvida kapa. Kā tā tapa? Cik lielā mērā tā bija iestudēta, un cik daudz tajā bija no jums paša?
F. L. Vispirms mēģināju dejot bez horeogrāfa palīdzības, un tā bija katastrofa. Es vienkārši nevarēju saprast, ko un kā darīt, – es jutos pazudis kā aktieris, kurš nezina lomas tekstu. Man ļoti palīdzēja Viržīnija Kosēna, kura dejo Anželēna Prelžokāža trupā. Viņa man parādīja, kā sevi atbrīvot, kā kustībās izpaust sava varoņa pārdzīvojumus. Pateicoties Viržīnijai, dejā jutos līdzīgi kā aktierspēlē – ir jāatrod stāvoklis, kurā ir iespējams patiesi izjust mirkli un izbaudīt to. Tā bija fantastiska sajūta, un man ļoti patika šīs ainas uzņemšana.
Cik labi pirms filmēšanas jūs bijāt informēti par 80. gadu gaisotni, modi un mūziku?
B. V. Gandrīz neko nezināju par astoņdesmitajiem. Spēlējot filmā, kuras darbība risinās kādā pagātnes periodā, aktierim ir jātēlo tā, it kā viss notiktu šodien – man ir jābūt reālam cilvēkam, kurš dzīvo mūsdienās. Kad filmējāmies, es nemaz nedomāju, ka esam astoņdesmitajos, tas mani neuztrauca. Taču man patika frizūras un tērpi. Fēlikss var vairāk pastāstīt par mūziku.
F. L. Gatavojoties filmēšanai, es kopā ar māti klausījos 80. gadu klasiskās popdziesmas. Viņa tās visas zina no galvas, viņa tās mīl, bet es nezināju gandrīz nevienu no tām. Man bija patīkami vērot mātes reakciju. Tā parāda paaudžu atšķirības.
Vai Fransuā Ozons jums stāstīja par savu jaunību? Par to, kāds viņš bija jūsu vecumā?
B. V. Mēs jutām, ka šis viņam ir ļoti personisks darbs, bet Fransuā ir diezgan kautrīgs, viņš nestāsta par sevi daudz. Viņš mums mēdza teikt: "Nospēlējiet šo ainu, un pēc tam, ja jums būs jautājumi, mēs parunāsim par personāžiem, nevis par mani." Man šķiet, ka tas ir forši, jo mēs taču zinām, ka filmā uzburta viņa jaunības gaisotne un esam tās daļa.
F. L. Kopā ar mums Fransuā atgriezās astoņdesmitajos un uzvedās tā, it kā viņam atkal būtu septiņpadsmit. Viņam bija jautri.
Vai šajā stāstā kaut kas mainītos, ja drāmas centrā būtu nevis divi puiši, bet divas meitenes vai meitene un puisis?
B. V. Man kā aktierim ir svarīgi zināt, par kādu mīlestību režisors vēlas runāt savā darbā, un dzimumam nav nozīmes. Man vienalga, vai tas ir puisis vai meitene. Es gribu zināt – cik ļoti viņi mīl viens otru, kādas ir attiecību īpašības, cik spēcīga ir viņu mīlestība un savstarpējā saikne.
F. L. Mums nav jādomā par to, ka tie ir divi puiši un tāpēc rodas problēmas. Nē, tā nav. Tās ir patiesas jūtas. Tas ir mīlasstāsts. Tā mēs to arī spēlējam. Mūsu varoņi mīl viens otru – tas ir galvenais. Skatoties filmu, to var just.
Benžamēns Vuazēns (priekšplānā) un Fēlikss Lefevrs filmā 85. gada vasara. Publicitātes foto
Vai pēc 85. gada vasaras panākumiem jūs saņemat daudz piedāvājumu no citiem režisoriem?
F. L. Jā, ar mani sazinās režisori, un pirms šīs filmas nekas tāds nebija noticis. Es saņemu piedāvājumus, kurus nebūtu saņēmis, ja manā dzīvē nebūtu lomas Fransuā Ozona filmā. Man ir lieli sapņi, taču man šķiet, ka nav pareizi domāt par sadarbību tikai ar vienu konkrētu mākslinieku. Apkārt ir tik daudz talantīgu režisoru, kuri ir spējīgi uzņemt lieliskas filmas. Mans sapnis ir sadarboties ar režisoriem, kuri savos darbos pasaka kaut ko personisku. Gribas piedalīties filmās, kuras saviļņotu mani pašu un kuras man gribētos redzēt kā skatītājam. Gribas būt daļai no tāda kino, kas man pašam patīk.
B. V. Piedalīties Fransuā Ozona filmā ir dāvana katram aktierim. Man ir sajūta, ka tas ir pamatīgs solis uz priekšu. Es gribētu filmēties režisoru debitantu filmās – pirmās filmas uzņemšanas laukumā vienmēr valda īpaša atmosfēra un entuziasms. Protams, ir patīkami satikties ar atzītiem meistariem, bet gribas strādāt ar jaunajiem māksliniekiem un zināt, kas notiek tajā vidē.
Fēliksam ir instagrama konts, bet Benžamēns nav manāms sociālajos tīklos. Kāpēc?
B. V. Man patīk cilvēki, kuri saglabā noslēpumu. Es daru savu darbu un gribu, lai publika redz manas filmas, taču nejūtu vajadzību skandēt to sociālajos tīklos.
F. L. Ja sociālie tīkli tiek izmantoti prātīgi, tie kļūst par ērtiem komunikācijas kanāliem. Patīkami saņemt vēstules no skatītājiem, kuri dalās iespaidos par redzēto. Es varu viņiem pastāstīt, kas vēl notiek manā profesionālajā dzīvē – ko daru tagad, ko darīšu turpmāk. Es domāju, ka Benžamēnam ir taisnība un viņš rīkojas pareizi.
Interviju ar režisoru Fransuā Ozonu par filmu 85. gada vasara lasiet šeit.