Pielikts punkts kārtējam Berlīnes kinofestivālam, tā sausais atlikums – daudz spēcīgu filmu, kuras, ticu, agrāk vai vēlāk sasniegs kvalitatīva Eiropas kino cienītājus Latvijā. Arī uz šo Berlīnes festivālu – gigantisku, vērienīgu kultūras notikumu, kas desmit dienās piesaistīja milzīgu interesi gan starptautiski, gan lokāli, pulcinot teju 400 000 skatītāju, – var skatīties no dažādiem rakursiem. Piemēram, no nacionāli institucionālā, uzsverot Latvijas kino aktualitātes un atgādinot par jaunās aktrises Elīnas Vaskas zvaigžņu mirkli un oficiālajā konkursā Generation Kplus rādīto animācijas filmu Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi, tirgus skatēs demonstrēto Melānijas hroniku un Atbrīvošanas dienu. Taču šoreiz cits – globālāks – fokuss un piezīmes par Berlīnes festivāla konkursa līderiem.
Aki Kaurismeki izgājiens
Šis bija somu klasiķa, autorkino ikonas Aki Kaurismeki gads Berlīnē. Viņa filma Cerības otrā puse/The Other Side of Hope bija nenoliedzama kritiķu un preses favorīte, par spīti tam, ka režisora jaunā darba anotācija tik ļoti atgādināja viņa iepriekšējās filmas – Francijā filmētās Havras/Le Havre (2011) – tematiku – imigranti Eiropā. Ja iedomājamies Aki Kaurismeki tipisko stilistiku – viņa filmu varoņus, traģikomiskos, mūžīgos zaudētājus, viņa filmu priekšmetisko vidi, kas iesprūdusi 60. gados, mizanscēnu kompozicionālo perfekciju un krāsu laukumu dekoratīvismu –, katrs kritiķis, kurš seko Kaurismeki karjerai kopš tās sākuma 80. gados, viņa jaunāko filmu Cerības otrā puse, šķiet, varēja "izdomāt" jau iepriekš. Tomēr nekas šajā darbā neliecina par mākslinieka iesprūšanu pagātnē, flirtēšanu ar politiski aktuālu tēmu un dekoratīvām stila rotaļām.
Filmā ir visas iepriekšminētās kategorijas, kas raksturo Aki Kaurismeki autorstilu, viņš ne par sprīdi nav atkāpies no sev raksturīgajiem elementiem, un tajā pašā laikā Cerības otrā puse nav pašmērķīgas rotaļas ar formu, bet gan emocionāls, humānisma piestrāvots (lai cik klamzīgi arī skanētu šī nodrillētā frāze) stāsts par bēgli no Sīrijas. Viņš ir godīgs lāga vīrs, kurš nokļuvis Somijā ar kuģi, un viņu neviens te negrasās saudzēt. Filmā ir arī otrs galvenais varonis – pusmūža soms, vārdā Vikstrems –, kurš sper principiālus soļus dzīvē – šķiras no sievas, vinnē kārtīs naudu un nopērk bezcerīgi nolaistu ūķi – restorānu. Viņiem, protams, ir lemts satikties. Filma izceļas ar bagātīgu muzikālo materiālu.
Šo darbu Aki Kaurismeki ir veltījis tuvam draugam – 2014. gadā mūžībā aizgājušajam somu kino vēsturniekam un režisoram Pēteram fon Bagam. Par filmu Cerības otrā puse Aki Kaurismeki saņēma Berlīnes festivāla Sudraba lāci par labāko režiju. Apbalvošanas ceremoniju vērojošie varēja minēt, kāpēc Aki Kaurismeki ceļā uz zāli balstījās uz divu vīru pleciem un kāpēc galu galā uz skatuves tā arī neuzkāpa. Berlināles direktors Dīters Kosliks ar draisko ceremonijas vadītāju Anki Engelki naski nometās no skatuves, piecilpoja pie somu klasiķa un pasniedza viņam Sudraba lāci zālē. Savu kompakto pateicības runu Aki Kaurismeki gan mēģināja vispirms ierunāt lācītī, nevis mikrofonā, bet viss beidzās labi. Paliksim minot, vai šādi izpaudās Aki Kaurismeki aizvainojums, jo viņam netika piešķirta festivāla galvenā balva, vai meistaram bija kādas citas problēmas. Lai nu kā – Cerības otro pusi ir vērts gaidīt Rīgā! Un tā būs!
Miesas nolemtība
Festivāla galveno balvu – Zelta lāci – saņēma ungāru filma Par ķermeni un dvēseli/ On Body and Soul – spēcīgs darbs, kas kritiķu aptaujās krietni atpalika no Aki Kaurismeki darba. Ungāru kino pēdējos gados ir lieliskā formā, to pierāda arī šis tik ilgi – 18 gadu – nefilmējušās režisores Ildiko Eņedi darbs. Iespējams, kāds mans vienaudzis atceras Ildiko Eņedi sensacionālo debiju – 1989. gada filmu Mans XX gadsimts/My Twentieth Century. Šī filma viņai atnesa Kannu festivāla balvu par labāko debiju. Par spīti spožajai debijai, turpinājums bija problemātisks, Ildiko Eņedi filmēja maz, darbojās televīzijā. Berlīnes Zelta lācis ir pelnīta ungāru režisores atgriešanās Eiropas kino elitē. Pati filma akcentē vienu no šī festivāla konkursa programmas būtiskākajām tēmām – cilvēka un dzīvnieku pasaules konfrontāciju.
Stāsts par divu noslēgtu, vientuļu pusmūža cilvēku – lopkautuves strādnieka un strādnieces – jūtām vai, precīzāk, lēnu tuvināšanos viens otram ir gana efektīgs jau pašā uzstādījumā. Brutālā, asiņainu gaļas gabalu un mehanizētas nāves piepildītā vide, kurā satiekas šie divi autsaideri, lai uzrunātu viens otra dvēseli, strādā jau kontrasta dēļ vien. Materiāls paver iespēju gan niansētai psiholoģiskai pētniecībai (labi aktieri, precīzi uzrakstīti un nospēlēti raksturi), gan poētiskam vispārinājumam, konfrontējot cilvēka un dzīvnieku apdzīvoto telpu – arī iznīcībai pakļauto miesu un dvēselisko pieredzi, kas vienīgā mūs var glābt no miesas nolemtības.
Līdzīga tēma – cilvēks un dzīvnieks – iezīmējas arī izcilās poļu režisores Agņeškas Holandas filmā Dzīvnieku pēdas/Spoor. Filmas galvenā varone ir 60 gadu veca sieviete, skolotāja, kura dzīvo nomaļā lauku mājā ar diviem suņiem un kuru arvien vairāk tracina brutālās, asiņainās medības, kas ir miesta iedzīvotāju vīriešu galvenā izklaide. Miestā sāk pazust cilvēki un notikt mīklainas slepkavības – pamatā upuri ir svarīgi ierēdņi un kaislīgi mednieki. Lūk, arī jautājums, kas filmā uztur trillera cienīgu intrigu un spriedzi, – kurš vainīgs? Vai tā ir dzīvnieku pasaules izlolotā atriebe cilvēkiem slepkavām? Vai vainīgais ir meklējams kur citur?
Filmas pamatā ir poļu bestsellers – Olgas Tokarčukas romāns. Agņeška Holanda, kura ir poļu režijas klasiķe un daudz strādā ASV (viņa uzņēmusi vairākas seriāla Kāršu nams/House of Cards sērijas), ir cieši pieturējusies pie romānā rakstītā. Rezultātā – meistarīga drāma ar trillera elementiem, kurā tiek konfrontēta cilvēku un dzīvnieku vide. Filmai Dzīvnieku pēdas ir labs potenciāls izrādīšanai kinoteātros, televīzijā un citos izplatīšanas kanālos. Par šo vitālo darbu Agņeška Holanda festivālā saņēma Alfrēda Bauera vārdā nosaukto Sudraba lāci par jaunām perspektīvām mākslā. Cienījami.
Jūtu erozijas tuvplāns
Šīs trīs tad arī bija tās konkursa filmas, kuru novērtējumā žūrijas un neformālais kritiķu viedoklis visumā sakrita. Tālab arī pēc ceremonijas Nīderlandes režisora, Holivudas klasiķa Pola Verhovena vadītā žūrija netika "gānīta", kā tas bieži notiek.
Pie mazām kļūdiņām dažs labs rakstošais pieskaitīja "ne tās balvas piešķiršanu tai vai citai filmai". Piemēram, ar skaļām urravām prese sveica filmu Fantastiskā sieviete/A Fantastic Woman, kurā galveno lomu tēlo transseksuāla aktrise Daniela Vega. Dramatiskais, vizuāli un skaniski efektīgais darbs bija viena no provokatīvākajām konkursa filmām. Nenoliedzami tā ceļos pa festivāliem (un ne tikai) daudz un intensīvi. Fantastiskā sieviete saņēma Sudraba lāci par labāko scenāriju, kaut tās lielākā veiksme ir aktierdarbs.
Līdzīgi ir ar satricinošo rumāņu filmu Ana, mana mīlestība/Ana, mon amour. Tās režisora Kelina Petera Necera kontā jau ir Berlīnes Zelta lācis, kuru viņš saņēma par savu iepriekšējo filmu Bērna poza/Child’s Pose (2013). Filmas Ana, mana mīlestība centrā ir iemīlējušies studenti, meitene un puisis, romāna jutekliskajā kulminācijā un viņu attiecību degradācija piecu sešu gadu garumā, kuru ietekmē jaunās sievietes bērnības seksuālās traumas. Filmas naratīvs ir veidots nelineāri, turklāt tajā iekļauts arī psihoanalīzes aspekts – galvenais varonis stāsta savu pieredzi, sapņus, pārdzīvojumus psihoterapeitam. Filma saņēma Sudraba lāci par izcilu montāžu, lai gan tās īpašās kvalitātes nodrošina drosmīgie aktierdarbi (filmā ir šokējoši atklātas tuvības ainas un fizioloģiskas detaļas) un režisora prasme radīt iedarbīgu jūtu erozijas tuvplānu.
Tas, ka balvas par labākajiem aktierdarbiem netika šīs filmas aktieriem, bet citiem, šķita mulsinoši. Par labāko žūrija atzina korejiešu aktrisi Kimu Minhe (Viena naktī pludmalē/On the Beach at Night Alone; šī aktrise ir redzama Parka Čanvuka filmā Jaunkundze/Handmaiden) un vācu aktieri Georgu Frīdrihu (Gaišās naktis/ Bright Nights).
Žūrija Grand Prix piešķīra filmai Felicita/ Félicité (režisors Alēns Gomī) – tas ir dokumentālā manierē veidots enerģisks, dramatisks, dāsni muzikāls stāsts par Kongo krogus dziedātājas izmisīgo cīņu, mēģinot savākt naudu negadījumā cietušā dēla operācijai. Pārliecinoša filma, kuras centrālā ass ir spēcīgs sievietes raksturs. Filma ir Francijas, Senegālas, Beļģijas, Vācijas un Libānas kopražojums.
Kā ikvienā festivālā Berlīnē bija filmas, kuras varēja saņemt balvu un nesaņēma. Piemēram, vienīgais animācijas darbs konkursā – efektīgā, asprātīgā ķīniešu filma Lai tev jauka diena!/Have a Nice Day!. Elegants gabaliņš, ja tā var dēvēt 77 minūšu animācijas filmu Tarantīno neobrutālisma noskaņās, turklāt ar atsaucēm uz politiskajām aktualitātēm, Donaldu Trampu ieskaitot. Izcila ir vācu māksliniekam Jozefam Boisam veltītā dokumentālā filma Boiss/Beuys – arī sava veida žanriskais izņēmums 18 konkursa vienību kontekstā. To gan nevar teikt par britu klasiķes Sallijas Poteres filmu Ballīte/The Party – melnbaltu traģikomēdiju par kādas svaigi izceptas politiķes iesvētīšanas ballīti ar lielisku aktieru ansambli (Kristīne Skota-Tomasa, Timotijs Spols, Kilians Mērfijs u. c.), kas šķita viena no intriģējošākajām konkursa filmām un tomēr smagi pievīla ar savu anekdotisko plānumu.
Gaidām Berlināles filmas Rīgā un ceram, ka reiz pienāks brīdis un kāda no Latvijas filmām iekļūs šā nozīmīgā festivāla pamatkonkursa programmā.