Tātad bija jāpaiet gandrīz 20 gadiem, lai Latvijas filmu nozare atgūtos no visām krīzēm un saņemtu drosmi daudz intensīvākam un varbūt arī neglaimojošākam sevis izvērtēšanas režīmam. Jo, protams, ja rīko nozares galveno "salīdzināšanos" reizi divos gados, kopējā aina vienmēr izskatīsies bagātīgāka, virsotnes – augstākas un konkurence – spēcīgāka, turpretim ikgadēja filmu vērtēšana neizbēgami vēl arī turpmākajos gados draud ar risku, ka kādā filmu veidā (visbiežāk jau pilnmetrāžas spēlfilmu lauciņā) vienkārši nav pietiekami daudz gatavu darbu un konkurss neiznāk, kā tas notika 2015. gadā. Toties šogad spēlfilmu konkurence augusi ne pa jokam, un kas vēl sagaidāms tuvākajā nākotnē, īpaši 2018. gadā, kad uz ekrāniem nonāks programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei darbi!
Adekvāta att īstības izvērtēšana
Taču nesteigsimies notikumiem pa priekšu, atgriezīsimies šodienā, kad tiek atklāts 2016. gada Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps. Šogad Kristaps lepojas, ka ieguvis nacionālās balvas statusu, un ļoti ticams, ka šo Kultūras ministrijas lēmumu stimulējusi tieši formāta maiņa, jo ikgadējs festivāls var daudz adekvātāk izvērtēt nacionālās kinomākslas attīstību.
Ārēji gan festivāla norisēs jaunais statuss neko uzkrītoši un radikāli nemaina, tad jau drīzāk publika pamanīs atšķirību no pagājušā gada mehānismiem, kad festivāls notika mēneša garumā kinoteātrī Forum Cinemas un par balvām balsoja tā sauktā kinoprofesionāļu "akadēmija". Šogad festivāls atgriežas pie iepriekšējo gadu formāta, nedēļas garumā (no 6. līdz 12. oktobrim) kinoteātrī Splendid Palace koncentrējot uzmanību uz konkursa skates filmām, kas nominētas Lielā Kristapa balvām, – tātad uz labāko, kas pašlaik Latvijas filmu nozarē vispār ir.
Tieši šogad kā nekad agrāk ir sajūtama distance, kas šķir mūsdienu Latvijas filmu nozari no juceklīgajiem 90. gadiem un XXI gadsimta sākuma, – Lielais Kristaps vairs nav vienīgā izmisīgā iespēja Latvijas filmām nonākt pie skatītāja un autoriem vienīgais iemesls sarīkot filmas pirmizrādi. Liela daļa festivāla filmu ir kārtīgi nodzīvojušas savu repertuāra dzīvi, dažas bez liekām spazmām šobrīd sasniegušas skatītājam rādāmu gatavību, un festivāla izlase kinoteātrī ir mierīga iespēja noskatīties vislabāko.
Pievienotā vērtība
Tam, ka liela daļa Kristapa filmu skatītājiem jau pazīstamas, ir vairākas pozitīvas blaknes – piemēram, var prognozēt daudz lielāku skatītāju interesi par balvu sadalījumu, jo ir taču daudz saprotamāk turēt īkšķi par "to foršo Raju no filmas, kuru nesen rādīja mūsu kultūras namā" nekā interesēties par kaut kādiem nepazīstamiem uzvārdiem un neredzētu filmu nosaukumiem.
Vēl šogad Lielais Kristaps intensīvi strādā ar "pievienoto vērtību" katram atsevišķam seansam, tiks rīkotas tikšanās ar filmu autoriem un diskusijas par filmu rosinātām tēmām – šādas diskusijas plānotas gan pirms katras lielās spēlfilmas, gan dokumentālajām, gan arī jau tradicionāli populārajām studentu filmām, kuras šāgada festivālā veido ļoti spēcīgu konkursu.
Jā, par spēcīgu konkursu šogad atkal var runāt bez piepušķošanas. Vēl interesantākus rezultātus sola fakts, ka festivālā strādās starptautiska žūrija – blakus četriem Latvijas kino nozares profesionāļiem būs četri viņu kolēģi no dažādām filmu nozares institūcijām un organizācijām ārvalstīs. Šajā situācijā pozitīvais ir ne tikai tas, ka filmu vērtēšanā būs jūtams skats no malas, bet arī nākotnē paredzamais ieguvums, žūrijas locekļiem kļūstot par Latvijas kino vēstniekiem ārvalstīs.
Jaunu un vecu filmu pirmizrādes
Protams, katrs sevi cienošs festivāls cenšas sarūpēt programmai arī vairāku filmu pirmizrādes, un arī tādas Lielajā Kristapā paredzamas, turklāt divas no tām perfekti atbilst tēmai, kuru mēģināts cilāt jau agrāk, – Baltijas valstu sadarbība kopražojumos. Šogad festivālā pirmizrādi piedzīvos divas spēlfilmas, kuru radošais kodols pamatā nāk no Lietuvas, taču arī Latvijas filmu studijas kā minoritārie kopproducenti piedalījušās šo filmu tapšanā; turklāt viena no šīm filmām – Kristijona Vildžūna Senekas diena – ir Lietuvas šāgada pretendente Oskaru sacensībā par labākās ārzemju filmas titulu. Latvijas izvirzītā Lailas Pakalniņas Ausma būs skatāma dienu vēlāk.
Oficiālu Rīgas pirmizrādi Lielajā Kristapā pēc vasaras mūzikas festivālu tūres piedzīvos dokumentālā filma Kvanta kods par atraktīvo zinātnieku Vjačeslavu Kaščejevu, un šai filmai pēc festivāla jau ieplānoti seansi ar diskusijām vairāk nekā 100 Latvijas skolās, tiks ņemta līdzi interaktīva spēle un metodiskais materiāls – tas viss arī pieskaitāms pievienotajai vērtībai, ar kuru šogad apaudzētas Lielā Kristapa filmas.
Personiski man ārkārtīgu interesi izraisa solījums pirmizrādīt dokumentālo filmu Visu laiku snieg – par to, kā Viesturs Kairišs uzņem spēlfilmu Melānijas hronika, kuru kinoteātros redzēsim novembrī.
Par pirmizrādēm runājot – pavisam īpašs filmas demonstrējums paredzams Lielā Kristapa atklāšanas vakarā, kad ar balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā tiks godināts Jānis Streičs. Pirmizrādi goda seansā piedzīvos meistara 1983. gada filma Svešās kaislības, kas restaurēta Studijā Lokomotīve, tāpat kā filma Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), kurai plānoti divi seansi, viens no tiem – ar pretimnākšanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps sauklis šogad ir – "Ieskaties!". Īsti piemēroti mūsdienu laikmetam, kad reti kurš ir gatavs ilgi sēdēt un skatīties, drīzāk tikai ieskatīties un skriet tālāk. Tomēr Nacionālā filmu festivāla laikā jau nu gan varētu skrējienu piebremzēt, apsēsties tumšā kinoteātra zālē un izbaudīt kādu jaunu, bet varbūt arī jau krietni vecu filmu.
Lielais Kristaps
Kinoteātrī Splendid Palace no 6. līdz 12. oktobrim