Latviešu mākslinieks, scenogrāfs un grafiķis, mītiskais domātājs Ilmārs Blumbergs (1943 – 2016) ir Latvijas mākslā hrestomātiski pierādāms jēdziens, ja analizē viņa radīto scenogrāfijā, plakātu mākslā, glezniecībā, multimedijos. Taču personība – Blumbergs – ir mainīga un netverama matērija, kas visam viņa radītajam piešķir virsvērtību, brīnumainību, intimitāti, ko viņa mākslas un pasaules uztveres izzinātājs pazīst itin kā no aizlaikiem, taču nespēj kataloģizēt, iegrāmatot un, par laimi, arī patērēt.
Savos darbos Blumbergs jo īpaši pievēršas dzīves un nāves izpētei kā mākslas objektam, filmā sakot: "...Tu domā, protams, mēs visi nomirsim, …nāve, pieskaršanās, bet tu negribi, lai tevi tur sakaltē zārkā. Tu saki: mani sadedzinās! Te tu sadedzini sevi, un, uzzīmējot to notikumu, tu tiec no tā vaļā. Un tu to uzzīmē un tu vairs par to nedomā. Tu it kā pārej tai nāvei pāri, uzzīmējot to nāvi. Tu sevi sadedzini un kļūsti nesadedzināms.”
Filmas režisore Dzintra Geka atceras: “2013. gada vasarā Ilmārs Blumbergs veidoja izstādi Es nemiršu. Viņš lūdza atvest zemi no Tjuhtetas Sibīrijā, kur izsūtījumā atradās tēvs – Valters Blumbergs. Mēs satikāmies, atdevu atvesto zemi, un Blumbergs pirms atvēršanas uzaicināja mūs apskatīt izstādi. Viņa stāstījums un mūsu pārdzīvojums bija tik spilgts un emocionāls, ka lūdzu iespēju filmēt. Tā sākās filmas Ilmārs Blumbergs uzņemšana. Aicināju rakstnieci Gundegu Repši uzrakstīt scenārija pieteikumu. Sniedzām projekta pieteikumus, meklējām finansējumu un filmējām. ...Ilmāra Blumberga veselība pasliktinājās. 2015. gada oktobrī filmējām pēdējo reizi... Ilmārs teicās, ka brauks uz Vāciju, atgriezīsies un turpināsim. Tā nenotika. 2016. gada februārī Ilmārs Blumbergs devās mūžībā. Arī mēs nespējām uzreiz turpināt, montēt, piefilmēt. 2018. gadā sākām filmas montāžu un tagad Ilmārs dzīvo filmā Ilmārs Blumbergs...”
4. maijā filmu būs iespējams redzēt arī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors, kā arī kinoteātrī Forum Cinemas, savukārt no 5. maija filmas seansi notiks arī Madonā, Cēsīs, Talsos un Daugavpilī.
Filma tapusi studijā Sibīrijas bērni. To filmējuši operatori Viktors Grībermans un Aivars Lubānietis, savukārt mūziku veidojuši komponisti Pēteris Vasks, Erkki Salmenhaara, Helena Tulve un Platons Buravickis. Filmas uzņemšana norisinājās gan Rīgā, gan Venēcijā, Andalūzijā un Izraēlā. Tās tapšanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un SIA Alfor.