Starptautiskā Berlīnes festivāla norises šoreiz nobāl Latvijas banku trillera priekšā. Nu kas gan var būt satricinošs vai satraucošs tradicionālajā festivāla gaitā – rādām un skatāmies filmas, ieklausāmies to veidotājos, rakstām recenzijas... Tas, protams, no kritiķa skatpunkta. No ierēdņa, kino institūcijas darbinieka un producenta skatpunkta šis ritms ir krietni citāds. Filmu skatīšanās un vērtēšana kino birokrātu un pat filmu veidotāju festivāla ikdienā diemžēl ir pabērna lomā. Paradoksāli – tie, kas filmas reāli veido, un tie, kas nereti diktē kino atbalsta politiku Eiropas un lokālajā līmenī, ar filmu skatīšanos diemžēl neaizraujas – nav laika, jo ir tikšanās un pulcēšanās, un vēlreiz tikšanās un pulcēšanās. Iespējams, te arī iezīmējas daža laba problēma, piemēram, gaužām atšķirīgi priekšstati par to, kas ir un kas nav "labs kino".
Autorstila piemērs
Priekšstati par to, kas ir un kas nav labs kino, tiešām atšķiras, arī ja runājam par Berlīnes festivāla konkursa programmu. Tajā par Zelta lāci sacenšas 19 filmu. Berlīnes festivāla rīkotāji ir cītīgi un pamatīgi strādājuši, atlasot filmas un komplektējot konkursa programmu. Atteikts ir daudziem simtiem pretendentu – Berlīnes festivāla konkurss ir viena no nozīmīgākajām skatēm, un konkurence ir milzīga. Nekaisīšu sāli brūcēs – diemžēl Berlīnes festivāls šogad absolūti ir ignorējis Baltijas valstu filmas, iespējams, uzskatot tās par savām prasībām neatbilstošām, pārāk lokālām.
Vai tas, ko mēs redzam konkursā, ir satraucoši un satriecoši mākslas fakti – izcili kinodarbi? Kritiķiem, kuri uztur konkursa programmas sacensību dinamiku un ik dienu publicē filmu vērtējumus izdevumā Screen International, pagaidām tā nešķiet. Jāpiebilst, ka šie vērtējumi gan nav oficiāli saistoši un neatspoguļo festivāla žūrijas viedokli. Teju visas līdz šim demonstrētās konkursa filmas (apmēram trešā daļa) ir izpelnījušās visai vēsu attieksmi un pieticīgu punktu skaitu no kritiķu puses. Taču ir daži izņēmumi. Viens no tiem ir festivāla atklāšanas filma – amerikāņu autora Vesa Andersona pilnmetrāžas animācijas darbs antiutopija Suņu sala/ Isle of Dogs, kas ir pārliecinošs Vesa Andersona autorstila piemērs, pat ja šī filma kinoteātru pamatauditorijai šķitīs sarežģīta un depresīva. Latvijā Suņu sala būs skatāma marta beigās.
Par citu Berlīnes festivāla filmu gaitām Latvijā izsmeļošas informācijas vēl nav, kaut gan vairākas konkursa filmas jau ir nopirktas izrādīšanai Baltijas valstīs.
Par un pret konformismu
Nopietns darbs ir režisora Alekseja Germana juniora filma Dovlatovs. Vairāki Latvijas mediji jau ir pieminējuši faktu: kā gan Krievijas Kultūras ministrija un prokremliskais Pirmais kanāls ir atļāvušies finansēt šķietami tik brīvdomīgu darbu, kāds ir Dovlatovs, – filmu par to, kā cenzūra un padomijā vienīgais oficiāli akceptētais mākslinieciskās izteiksmes veids – sociālistiskais reālisms – spēja sagraut un kropļot talantīgu cilvēku likteņus.
Aleksejs Germans juniors ir apdāvinātais ģeniālā Alekseja Germana dēls, viņu, tāpat kā mūžībā jau aizgājušo tēvu, neinteresē klasiska kino valoda un perfekti strukturēta dramaturģija, bet gan iespēja radīt sen pagājuša laika noskaņu un laika plūsmas sajūtu. Tā ir kņada, norises, sejas, tipāži, šķietami nejauši cilvēki un it kā nejaušas detaļas, kas kopumā veido izzuduša laikmeta faktūru un rada dramatisko fonu, uz kura iezīmējas galveno varoņu likteņi. Aleksejam Germanam junioram lieliski izdodas radīt 70. gadu Ļeņingradas atmosfēru, kurā darbojās Sergejs Dovlatovs un Josifs Brodskis. Savulaik stilu, kuru pārstāvēja Aleksejs Germans seniors un kuru visai veiksmīgi turpina viņa dēls, dēvēja par Ļeņingradas skolu. Viens no šī virziena izcilākajiem darbiem ir Germana seniora filma Mans draugs Ivans Lapšins (1985).
Sergeja Dovlatova (1941–1990) darbus padomijā nepublicēja, viņš centās strādāt dažādos izdevumos, taču vienmēr viņa mēģinājumi ielaisties kompromisos, izpildīt redakcijas pasūtījumu un, piemēram, sacerēt optimistisku rakstiņu par darbaļaudīm beidzās ar smagu fiasko. Viņš nespēja iekļauties sistēmā, viņa ironiskie teksti neatbilda pasūtītāja vēlmēm. Dovlatova lomā filmējies serbu aktieris Milans Maričs.
Filmā Aleksejs Germans juniors rada precīzu absolūtas bezizejas sajūtu, šajos apstākļos veiksmīgas karjeras garants ir prasme ielaisties kompromisos. Tie, kuri to nespēja, bija spiesti emigrēt – kā Brodskis un Dovlatovs. Šī nav klasiski veidota biogrāfiska drāma, bet gan stāsts par laiku, tā varoņiem un disidentiem, par 70. gadu smacējošo padomijas klimatu, kurā bija jāmaksā nodevas, ja gribēji dzīvot, radīt un ēst. Dovlatovs to nespēja – daiļrunīga ir epizode, kurā viņš atzīst, ka fiziski nespēj kustēties, lai darītu to, kas tiek prasīts no padomju autora. Tā ir arī filma par paaudzi, kurai daiļrades process un nonkonformisms bija dzīves jēgas analogs. Filma par cilvēkiem, kuri nespēja pieļaut kompromisus, un laiku, kas to pieprasīja. Mēs tagad dzīvojam citā laikā, bet cik ir tādu, kuri nav gatavi pakļauties "klienta un pasūtītāja" vēlmēm? Šis ir jautājumu loks, ko uzjundī Dovlatovs, – vizuāli filigrāni veidota un laikmeta noskaņu precīzi rekonstruējoša filma.
Slaktiņš uz salas
Norvēģu filma U – July 22/U – 22. jūlijs ir viena no Berlīnes konkursa izaicinošākajām un riskantākajām filmām. Tās darbība risinās 2011. gada 22. jūlijā, kad Norvēģiju satricināja divi terorisma akti – sprādziens Oslo un tam sekojošais bruņota slepkavas uzbrukums Ūteijas salā, kur vasaras nometnē bija pulcējušies ap 500 jauniešu. Uzbrukums ilga 72 minūtes, masu slepkava tajā dienā nogalināja 77 cilvēkus un ievainoja vēl vismaz simt. Slepkavas Andersa Bēringa Breivīka vārds filmā neizskan, tas netiek minēts arī filmas paskaidrojošajos noslēguma titros, kas pavelk svītru traģēdijai Ūteijas salā. Arī filmas laikā slepkava, kas uzbrūk jauniešiem, nav redzams – skan tikai šāvienu trokšņi, un tikai tuvu filmas finālam klinšainās salas krastā tālā plānā pavīd šāvienus raidošā fanātiskā slepkavas stāvs.
Filmas vēstījums tiek veidots no jaunas meitenes, 18 gadu vecās Kajas, skatpunkta. Kopā ar viņu skatītājs iziet cauri baisai pieredzei. Tā sākas kā absolūta neizpratne – kas notiek, kas satricinājis laisko jauno cilvēku atpūtu telšu pilsētiņā –, kad atskan pirmie šāvieni. Un turpinās, meitenei mēģinot absolūtajā haosā un neizpratnē (kas šauj, kāpēc šauj) atrast veidu, kā izbēgt, paslēpties no šāvieniem, kurus raida tobrīd vēl nezināmi spēki. Filmā restaurēti tās dienas baisie notikumi, un tā uzņemta kā viens "garš kadrs": kamera seko līdzi Kajai, kura nometnē ir kopā ar māsu.
Filmas veidošana ir bijis emocionāli sarežģīts darbs arī filmēšanas grupai, scenārijā izmantoti materiāli no intervijām ar traģēdijas lieciniekiem, viņi arī konsultējuši filmas autorus. Režisors Ēriks Pope apgalvo: bez šī atbalsta filmas uzņemšana nebūtu iespējama. Pirmie filmas skatītāji ir bijuši Ūteijas traģēdijas liecinieki un viņu radinieki. Lai izvairītos no emocionāli sensitīvām paralēlēm, filmas galvenā varone Kaja – meitene, kura Ūteijas asiņainajā haosā mēģina meklēt savu pazudušo māsu, – ir scenārista radīts tēls, viņai nav konkrēta prototipa. Taču viņas pārdzīvotais summē daudzu Ūteijas traģēdijas liecinieku pieredzēto. Jāatzīmē jaunās norvēģietes Andrēas Brencenas satricinoši patiesais darbs, kameras priekšā izdzīvojot baiso 22. jūlija pieredzi un darot to vienā elpas vilcienā. Filma ilgst 90 minūšu, un šajā laika rāmējumā ir tikuši restaurēti notikumi Ūteijas salā. Lai respektētu upuru piemiņu, filma tika uzņemta Ūteijai līdzīgā klinšainā saliņā, nevis traģēdijas norises vietā.
Kāpēc mums tas jāredz
U – 22. jūlijs izsauks pretrunīgu reakciju, piemēram, pārmetumus traģēdijas ekspluatācijā, mēģinājumā izmantot pavisam svaigu traģisku pieredzi, lai to padarītu par filmas materiālu un komercializētu. Filmas uzņem, lai tās izplatītu, pārdotu un pelnītu. Ne velti arī Netflix ir pievērsies šai tēmai – top filma Norvēģija, kurā esot akcentēts arī slepkavas Breivīka tēls. Tas, ka U – 22. jūlijs polarizē publiku, bija redzams divos seansos Berlīnē – preses seansā, kurā filmas skatās kritiķi un žurnālisti, pēc fināla titriem trauslus aplausus pārbrēca skaļi "būūū", kas, manuprāt, ir vismaz neētiski. Savukārt filmas pirmizrādē kopā ar filmēšanas grupu un jaunajiem norvēģu aktieriem, precīzāk, norvēģu jauniešiem, kuri filmā iejutušies savu vienaudžu baisajā pieredzē, reakcija uz filmu bija godpilna – kā pēc emocionāli smagas, bet katarsi rosinošas pieredzes.
Kino vienmēr ir ekspluatējis traģēdijas, dramatiskus dzīvesstāstus un biogrāfijas. To dara arī vairākas Berlīnes festivāla konkursa filmas, piemēram, 3 dienas Kiberonā/3 Days in Quiberon (tā fokusējas uz slavenās austriešu aktrises Romijas Šneideres (1938–1982) drāmām), amerikāņu režisora Gasa van Santa Neuztraucies, viņš neizķepurosies/Don‘t Worry, He Won‘t Get Far on Foot (vēsta par amerikāņu karikatūrista Džona Kalahana (1951– 2010) pieredzi). Un tās nav vienīgās.
Dzīves vielu mākslas faktā var pārstrādāt dažādos žanros – melodrāmā (filma par Romiju Šneideri), drāmā (filmas par Džonu Kalahanu un Sergeju Dovlatovu). U – 22. jūlijs neglābjas žanru rāmējumā – tā imitē realitāti, veido tās rekonstrukciju un no tehniskā aspekta dara to profesionāli spēcīgi. Konceptuālajai norvēģu filmai nav ko pārmest. Uz jautājumu: "Kāpēc mums tas jāredz?" var mēģināt atbildēt, citējot filmas U – 22. jūlijs režisoru: "Lai nepieļautu šādas traģēdijas iespējamību un atkārtošanos." Vai viņa paveiktais tiks novērtēts ar Berlīnes festivāla balvām, uzzināsim nedēļas nogalē.