Pagājušā gadsimta pirmās puses valstsvīriem, kurus šodien godā celt nav labais tonis vai pat ir aizliegts, piemita izcilas oratoru spējas. Viņu emocionālās runas ne vien piesaistīja, bet arī pieprasīja uzmanību – pat īpaši neieklausoties saturā, tu jau biji viņu varā – atšķirībā no mūsdienās dominējošās iemidzinošās runas manieres. Līdzīgi ir ar sporta spēļu komentētājiem, kuru lielākais trumpis un retums mūsdienās ir spēja klātienē televīzijas vai radio reportāžās noturēt hokeja, futbola vai basketbola spēles spriedzi, un latviešu sporta komentētājam Gunāram Jākobsonam tāda piemita. Ir liela māksla no mierīga informatīva fona kāpināt tempu un balss tonalitāti, sekojot spēles gaitai un burtiski kliedzot pašos spraigākajos spēles mirkļos, bet tajā pašā laikā spēt inteliģenti sevi novaldīt, lai no dusmām vai saviļņojuma nepaspruktu kāds tiešajā ēterā neatļauts rupjš vārds, kā savulaik sanācis Jākobsona kolēģim, slavenajam padomju sporta komentētājam Nikolajam Ozerovam, par ko tautā klīda anekdotes.
Mūžs pie mikrofona
Tikko uz kinoekrāniem iznākusi Gunāram Jākobsonam veltīta studijas Deviņi un Forte Production dokumentālā filma Ētera personība. Gunārs Jākobsons. Pats varonis atceras, ka viņam savulaik pat esot aizrādīts par pārāk emocionālu ziņu lasīšanu radio ēterā, jo šim žanram tas nederot. Gunārs Jākobsons, protams, prata piemēroties arī neitrālākai runai, jo radio bija tas, ko šodien sauc par ētera personību, bet agrāk tika lietots vārds "diktors" – cilvēks, kurš klausītājiem ēterā pasniedz dažādu saturu, spējot noturēt uzmanību. Savulaik viņš ticis šajā darbā, uzvarot konkursā simt citu pretendentu. Tomēr Gunāra Jākobsona stihija bija sporta žurnālistika – viņš komentējis trīspadsmit olimpiskās spēles un vairāk nekā trīsdesmit pasaules čempionātu hokejā, kļūstot par vienu no pieredzes bagātākajiem sporta reportieriem un radio ētera cilvēkiem.
Gunārs Jākobsons ir plaši pazīstams arī kā kultūras žurnālists – sešdesmitajos gados viņš iedibināja un vadīja populāro radioraidījumu Mikrofons, kas skanēja tieši Amerikas balss laikā, lai cilvēkiem šo raidījumu gribētos klausīties, upurējot "brīvības balsi" latviešu valodā no aizokeāna. Tāpēc Mikrofona veidotājiem atlaida grožus un ļāva runāt arī par lietām, kas citur nebija ļautas. Gunāra Jākobsona ideja bija šajā raidījumā izveidot latviešu dziesmu aptauju, kas ilgus gadus bija latviešu mūzikas vienīgais popularitātes rādītājs. Viņa lolojums ir arī aptauju gada noslēguma koncerti, kas tika raidīti televīzijā, kļūstot par svarīgākajiem un visvairāk gaidītajiem notikumiem gadumijā. Klausītāju sūtītās balsojuma vēstules filmas varonis glabā joprojām. Latvijas Radio Gunārs Jākobsons ilgus gadus komentējis arī Dziesmu un deju svētkus, bijis viens no gadskārtējā sarīkojuma Sporta laureāts iedibinātājiem un vadītājiem. Šajā pasākumā piedalījās arī mūziķi, tādējādi tika apvienotas galvenās Gunāra Jākobsona intereses.
Darba instruments - balss
Filmā diemžēl nav daudz dokumentālu kadru ar aktīvajām sporta žurnālista darba gaitām sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, jo Jākobsona galvenais darba instruments bija un joprojām ir viņa balss. Režisores Ināras Kolmanes filmas tapšanas laikā uzņemtajos kadros viņš ir tāds mieramika, ka, tajos skatoties, grūti pat iztēloties, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš pratis savās radioreportāžās uzburt klausītāju acu priekšā spēles gaitu. Filmā intervētie laikabiedri atceras, ka nereti tajos gadījumos, kad televīzijas tiešraidē svarīgu hokeja spēli komentējis kāds cits, viņi labprātāk klausījušies radioreportāžu, jo tur runājis Jākobsons.
Režisore Ināra Kolmane atzīst, ka neesot bijis viegli uzņemt filmu par tik pozitīvu cilvēku, intervētās sievietes viņu slavē kā džentlmeni, kurš visām ļoti paticis, jo pieprot tādas mūsdienās jau izmirstošas manieres kā atvērt sievietēm durvis un palaist pa priekšu vai padot roku, izkāpjot no transportlīdzekļa. Mazmeitas atceras, ka viņš abām iemācījis braukt ar riteni.
Skatoties filmu, šķiet, ka Gunāra Jākobsona izcilā sporta komentētāja gaitas tajā aizēno viņa plaša profila darbošanās radio, īpaši populārās mūzikas lauciņā, kas Latvijā šodien iet roku rokā ar Latvijas Radio 2, līdz ar to filmas noskaņa veidota šīs raidstacijas neitrāli saldsērīgajā stilā, droši vien rēķinoties, ka šīs mūsu zemē joprojām iecienītākās raidstacijas klausītāji būs galvenā filmas auditorija.