"Es neesmu nekāds upuris," kinozinātniece Valentīna Freimane kategoriski iebilda vienam no lielākajiem Vācijas televīzijas kanāliem ZDF, kad pirms vairākiem gadiem viņu intervēja, lai skatītājus iepazīstinātu ar grāmatu Adieu, Atlantis, kas nule kā bija iznākusi vācu valodā.
Dzīve, par ko nebūtu kauns
Rakstot un domājot par totalitārisma laiku Eiropā, kad Latvijā tika nogalināti visi viņas vistuvākie cilvēki un saskaņā ar tobrīd valdošajiem likumiem būtu bijis jāiet bojā arī viņai pašai, Valentīna Freimane savā grāmatā paradoksālā kārtā izgaismoja cilvēcību, kas šādos apstākļos atmodās laikabiedros. "Tieši visnecilvēciskākajā laikā manī nostiprinājās ticība labā potenciālam cilvēkā." Un vēl viena pārliecība, ko viņa paņēma sev līdz uz mūžu: "Es nekad neesmu darījusi kaut ko tikai tāpēc, ka kāds man saka, ka tā ir jādara. Es sen jau vairs nebūtu dzīva, ja es būtu klausījusi."
Pēdējos septiņus gadus Valentīna Freimane daudzu Latvijas cilvēku apziņā ienāca un palika kā grāmatas Ardievu, Atlantīda! autore, ļaujot sajust pavisam citādu Latvijas sabiedrības garu un ieraudzīt pirmās brīvvalsts cilvēkus un kultūru no neredzētiem skata leņķiem. Jeb, kā viņa pati mēdza teikt par nopietna līmeņa filmām: "Ļāva ielūkoties pasaulē, kas būtu palikusi slēgta, ja nebūtu bijis šī mākslas darba."
Bet pirms šīs grāmatas, kuras uzrakstīšanai viņa veltīja desmit gadu, bija Valentīnas Freimanes dzīve pēc Atlantīdas nogrimšanas. Piecdesmit gadu garumā padomju ideoloģijas un padomju cilvēku ieņemtajā Latvijā. Dzīve, kā viņa mēdza pati teikt, par ko viņai nebūtu bijis kauns Atlantīdas iemītnieku priekšā.
Pieprasījums ir jārada
Valentīna Freimane bija brīvs cilvēks, kurš runāja, lasīja un domāja piecās valodās, un neļāva savu garu sasaistīt nekam un nevienam. Latvijas radošo cilvēku apziņu fundamentāli paplašinošais un padziļinošais Valentīnas Freimanes kinolektorijs, kas aizsākās septiņdesmito gadu vidū un radikāli atvēra PSRS aiznaglotās durvis atpakaļ uz pasaules kultūru, radās tikai un vienīgi pēc viņas pašas iekšējā pieprasījuma. LPSR Zinātņu akadēmijas (ZA) plānos, un tā tolaik bija vecākās zinātniskās līdzstrādnieces Valentīnas Freimanes oficiālā darbavieta, šāda lektorija nebija. Vēl vairāk – tam nebija zinātniskā formāta, un pret zinātnisko terminoloģiju Valentīna Freimane tā arī sava darba ietvaros visu mūžu palika skeptiska, uzskatot, ka tā nepaskaidro mākslas darba būtību un par mākslu, lai to atvērtu līdzcilvēkiem, ir jārunā citādi. Kad tā laika ZA sektora vadītāja vairākkārt ar Valentīnu Freimani lektorija sakarā veica audzinošas pārrunas, ka esot "tomēr dzīvē jāizdara arī kaut kas paliekošs", nekas nemainījās. Un arī visjaunākajos laikos, ja Valentīnai Freimanei kāds kaut ko teica par skatītāju pieprasījumu, viņa palika pie pārliecības, ka pieprasījums ir jārada un jāveido māksliniekiem pašiem. "Tāpēc ka skatītājs nevar pieprasīt to, ko viņš nezina."
Valentīnas Freimanes kinolektorijs un viņas lekcijas studentiem Latvijas konservatorijā formēja, urdīja, rosināja radošo cilvēku apziņu trīsdesmit gadu garumā. Mudinot domāt un strādāt pasaules līmenī.
Fenomenāls, ass intelekts
Pašu viņu mākslā vienmēr interesēja tieši cilvēks. Tas, kā mākslinieks spēj ielūkoties cilvēkā, viņa iracionālajā dabā, visā cilvēka sarežģītībā un pretrunīgumā, tas, kādās perspektīvās, kādos skata leņķos spēj viņu izgaismot. Estētiskās kvalitātes vienas pašas, bez šīs iedziļināšanās cilvēkos Valentīnu Freimani bieži atstāja negandarītu. Būdama ar fenomenālu, asu un dzīvu intelektu apveltīts cilvēks, tieši viņa turējās pie pārliecības, ka visu nevar izskaidrot ar prātu un loģiku. Un bija skeptiska attiecībā pret šauri racionālu pieeju gan cilvēkattiecībās un dzīvē, gan mākslā.
Arī gadu un veselības graujošajam spiedienam Valentīna Freimane nebija ar mieru padoties. Vēl 88 gadu vecumā Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla laikā viņa katru rītu brauca skatīties filmas. Četras no vietas. Vairāk spēka nepietiekot. Šīs paaudzes giganti nepadodas. Kā Valentīnas Freimanes vistuvākais režisors, par teātra Sokratu dēvētais Pīters Bruks, kurš arī, deviņdesmit gadu slieksni pārkāpis un kļuvis pilnīgi akls, ar asistentu palīdzību Parīzē un Londonā joprojām turpina iestudēt izrādes un rakstīt grāmatas. Berlīnes lielākajā grāmatnīcā Dussmann 2015. gadā Valentīnas Freimanes Adieu, Atlantis bija novietota vitrīnā starp franču aktiermākslas ikonas Brižitas Bardo memuāriem un vācu kinoģēnija Friča Langa biogrāfiju.
Valentīnu Freimani ļoti interesēja Latvija, arī un jo īpaši tad, kad veselības dēļ pēdējos gados uz Rīgu vairs nevarēja aizbraukt. Visas šejienes neizdarības, negācijas, pat ļaunprātības gāja neaizķeroties garām viņas apziņai, taču viņa dzīvi atsaucās uz katru notikumu un parādību, kur kāds kaut ko labu un vērtīgu ir izdarījis. Un par to viņa vienmēr gribēja uzzināt vairāk un visās detaļās.
Kad reiz ar Valentīnu Freimani runājām par cilvēku kropļojošo Latvijas vēsturi daudzu gadsimtu garumā, viņa teica, ka tieši par spēju uzveikt šos neiespējamos apstākļus viņa latviešus ciena. Par to, ka viņi ir spējuši, par spīti visam tam, pastāvēt, būt un radīt vērtības. "Vienmēr atcerieties," un Valentīna Freimane to teica bieži, "jūs esat brīvs cilvēks."