Rakstniece Andra Manfelde atzīst, ka savu jaunāko romānu Vilcēni sākumā gribējusi nodēvēt par poēmu prozā. Kaut gan taustāmajā izdevumā šis apzīmējums zudis, tomēr sajūta lasīšanas laikā ir nemaldīga: teksta viļņi nes piesātinātas, smalkas un liriskas poēzijas virzienā. Tas ir gaužām savādi, jo runājam par romānu, kas veltīts no pirmā acu uzmetiena absolūti nepoētiskai tēmai – 90. gadu sākumam Latvijā, kad pēc padomju kāršu namiņa sabrukuma valda gan ārējs, gan iekšējs haoss, vieni vērtību mēri zūd un jauni vēl nav uztaustīti, un jaunveidotā valsts, meklējot savu identitāti, metaforiski raustās pusaudziskās hormonu vētrās.
Tieši šim augšanas grūtību procesam par ietilpīgu ilustrāciju autore izvēlējusies romāna sižeta līniju – jauniešu bandas dzīvi desmitgades sākuma Jūrmalā –, caur kuru gluži kā palielināmo stiklu ir aplūkojams tas, ko ierasti varētu saukt par laikmeta ainu. No vienas puses, savāda tēma poētiskam stāstījumam, no otras – kā apjaušam lasot, pilnīgi loģiska.
Uzreiz nevar apturēt
Vilcēns ir bandas neformālā vadoņa Jāņa uzvārds, taču vienlaikus par vilcēniem dēvējas viņi visi – Andžejs, Zīmulis, Saņka, Ričards Sarkans, Būda Vilks un citi. Tie, kuri kaut kā nebūt kuļas cauri vidusskolai, bet kuru īstā dzīve norit ielās – izkaujoties ar konkurējošajām bandām, zviedzot, ieraujot pa aliņam, nopeldoties jūrā, vecos šķūnīšos izmīlējot ļāvīgas meitenes, skaitot santīmus cigaretēm un nemitīgi viļņojoties izmisīgās alkās dzīvot, kas tos triec cauri visai pelēcīgajai ikdienai ar aizvien pieaugošu ātrumu kā caur mežu skrienošu vilku baru.
"Vilcēnus uzreiz nevar apturēt," pārfrāzējot Rīgas pasažieru vilciena braucienos elektroniskas balss skandināto brīdinājumu, rakstniece visa teksta garumā atkārto kā refrēnu. Nē, nevar, jo ātrums ir viņu stihija. Jānis Vilcēns ir grupas dievība – viņa klusums ir draudīgāks par skaļiem lamuvārdiem, viņa pagātne ir noslēpums, viņa savaldība un teju pārcilvēciskais miers, ar kādu viņš eksistē šī mutuļa vidū, notur visu "vilku baru" uz robežas ar pilnīgu haosu. Taču patiesais romāna varonis ir Andžejs – blonds, smalks, gluži parastas ģimenes atvase, kura pusaudziskās dvēseles vilciskumam Vilcēns ir vienlaikus gan katalizators, gan pretinde.
Viņi abi tekstā staigā līdzās kā gaišais un tumšais dvīnis, kā Junga ceļinieks un tā ēna, un varbūt varētu pieļaut iespēju, ka rakstniece apzināti vienu dvēseli sašķēlusi divos pretējos aspektos, ja vien nebūtu zināms, ka Vilcēnos iekļauts daudz dokumentāla un biogrāfiska materiāla.
Starppasauļu telpa
Taču nenoliedzami tekstā ir arī kāda dimensija, kas plīvo augstāk par bandu dalīto Jomas ielu un tīņu izbradāto liedagu, un tā tekstam cauri izvijas cauri ne tikai kā vilku bara arhetipiskā atēna. Paralēli vilcēnu stāstam nodaļas caurvij nedaudz gaišākā drukā iespiests stāsts no šķietami pavisam cita laika un telpas. Pa Lielupi, kurā plunčājas un laivās savas sirdsdāmas vadā jaunieši, nemitīgi un krastā nepiestājot, iras sirms laivinieks, kura vēstījums skan no teju gadsimtu senas pagātnes. Tāpat kā leģendā pirms piecsimt gadiem dzīvojušais priesteris Vasilijs, pēc sievas nonāvēšanas notiesāts irties vienā laivā ar savu upuri, līdz no tā palikuši tikai kauli, arī mistiskais Lielupes airētājs vadā sev līdzi vienlaikus mīlestību un nāvi.
Šī stāsta vizuālais blāvums kā veļa gaistošais apveids kontrastē ar dzīvajo melni balto pasauli, taču noslēpumainā kārtā šo Stiksas pārcēlāju redz un dzird arī "vilcēni" – iespējams, tāpēc, ka arī paši nemitīgi dzīvo starppasauļu telpā. Kā jebkurš jauns cilvēks, arī viņi īsti netic nāves esamībai, tāpēc katra satikšanās ar to uz mirkli ietin smagā klusumā viņu skaļo bravūru. 90. gadu laikmeta fons šādas iespējas autorei dod papilnam – no bandītu sarīkotajām apšaudēm komerckioskos un sprādzieniem "biezo" villās līdz sešgadniekam, kurš metas zem automašīnas, jo pēc reliģisku tekstu saklausīšanās alkst drīzāk nonākt debesīs (jāpiebilst – šis romānā iekļautais gadījums ir dokumentāls). Un turpat līdzās trakulīgu atvaru griež alkas pēc siltas dzīvības, pēc meiteņu miesas, pēc tā, ko viņi vēl neprot nosaukt par mīlestību un varbūt nekad arī nepratīs.
Pat savu trauslo pirmās mīlestības objektu Kaiju meiteņu mīlulis Andžejs izdzer tikpat familiāri kā kārtējo alus pudeli, un tas, kas paliek pāri, ir ilūzija vienam un to sabrukums otram. (Taču tikpat nenoliedzami ir tas, ka salkani nopulēts mīlasstāsts šeit būtu nevietā.) Vienlaikus mīlestība un nāve joprojām balansē tai pašā laivā, kurai garām pairas grēku izpircējs Harons, mēmi brīdinot par to, ka brīvības vētra var arī pārnest pāri bortam.
Sitienā vai mīlas aktā
Savādi intriģējoši vērot, kā šo laikmeta prozu – nodedzinātu ēku pelnus un asinis no pārsistiem deguniem, izspļautas saulespuķu sēkliņu čaulas un lēta alus putas, zivju ķesku un sviedru smaku – autore pārtulko pārlaicīgā dzejas valodā, vienlaikus spējot pilnībā distancēties no jebkādas moralizēšanas un personāžu tiesāšanas. Paradoksāli, ka šo ilūziju par dzejas plūdumu nespēj izjaukt pat jauniešu dialogos organiski mītošā nenormatīvā leksika.
Viss, itin viss veido daļu no tā, ko negribas pseidoezoteriskā garā nodēvēt par dvēseles mācību, bet kam grūti izdomāt precīzāku apzīmējumu. Ne jau līdz apnikumam novalkātās mazasinīgās klišejas par mūžību un likteni, ko literatūras stundās garlaikotajiem jauniešiem apnicīgi borē skolotāja Inna Fričmeita, šūdina "vilcēnu" dvēseles, bet gan tas viss brutāli fiziskais, kas notiek "uz ielas" – kur tukšas frāzes aizstāj īstas miesas pieskaršanās īstai miesai, un "vilcēniem" pat ir vienalga, vai tas notiek sitienā vai mīlas aktā. Jo viņu bads ir pēc īstuma, ne labsajūtas.
Šīs alkas graiza viņus pašus, graiza viņu tuvos, bet visu atsver dievišķais pietuvinājums: laiks, kad jaunatklāsme pat visraupjākajā izpausmē katapultē kosmosā tos, kurus jau tikai dažus gadus vēlāk ar zemes svaru nospiedīs ikdiena, atbildība, pienākumi. Poēziju noēdīs proza. Bet vēl ne. Vēl ne.
Alku, cerību un dumpīguma pilns ir Vilcēnu laiks – tiklab viņu pašu, kā viņu pasaules laiks. Jauns, spurains un grūti paciešams laiks. To otrreiz nevar atkārtot. Un arī nevajag.