Īss apraksts par sevi: dzimusi 1958. gadā, Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāja, pirmais dzejoļu krājums Kailsals iznācis 2012. gadā, par to saņemta Literatūras gada balva.
Daugavpils. Cietoksnis
*
tilta apšaudes krustugunī
zirgi ar jātniekiem Daugavā lēca un slīka
slīkuši nerimās nemieru cēla
gruntsūdeņus kūdīja cietoksni nīcināt riebt
gruntsūdeņi klausīgi kambaros kāpj pāri slieksnim
kur huzāru kazaku garnizons plītē
dzērumā gūstekņus dursta
gruntsūdeņi karo irdina mūri
ar zaļām gļotām ķieģeļus apvemj
žurkām ļauj vaļu
krust
viļņos
*
trīs gadu simtus četrās klasēs
jezuīti izskolo mūs
pirmā klase – infima
gars zemzemes garozu virskārtā tausta
otrā klase – gramatika
veidoli piemēro pelavu maizi, līdzeno krustojuši
trešā klase – sintakse
daudzējais satver un krimta, zobu šķirbās sastāvas, smird
ceturtā klase – poēzija virs Daugavas miglas vijīgos mezglos
izgaro un noslēdz loku
*
nāk sētā bārdains zaldāts jērenē no krievu ķeizara pulka
kroplis bez sejas nāk sētā sejā trīskārši vainots
izkliedz sev pavēles čerkstošā balsī
tēmē ar pirkstu uz vistām un aitu
māte pārbīlī ieslēdzas uzrīda suni
tēvs nākdams no lauka klēpī ņem ļimušo stāvu
kādreiz baltgalvi zēnu baznīcas korī ar cīruļa balsi
nes kambarī mazgā steidz azaidu vīkšķīt
jēra zupai kūst krējuma pikucis vidū
biezai rudzu maizes rikai – sviests
ik nakti caurajā miegā
stobru mežs trāpa tam pierē
*
no kurienes mierīgā sveču gaisma
un svētībā paceltās rokas pār ļaudīm
kad degoši mūri līst virsū
svētajo pīšļiem
svešzemju gūstekņu vaimanām pagrabos?
es Juris Elger ar brāļiem guldīts zem ieejas kāpnēm
jezuīts mūks kalpotājs
mani laimīgie pīšļi tur ieeju vaļā un kāpnes spodras
jau ceturto gadu simtu, mans bērns
uz svētnīcu tukšajā gaisā
ir svētnīca gaiss, kuru elpojam
*
klusuma kavalērijas nodzītie meļņi klauvējot
metās ceļos pie cietokšņa vārtiem
klusums ir precīzs
klusums ir akurāts
oranži sarkanos iekšpagalmos rietā mājlopi dzer
pelēki melnajos iekšpagalmos tuneļi atbruņo sejas
desmit gadu vecs puisēns sargkareivis Marks Rotkovičs
ziemās slido pār Daugavas ūdeņiem
vasarās slīd
Birztala
smiltis un ērkšķi nobiruši
no vizuļu vainagiem sejā
smilšērkšķis izdziedēs vainas:
kad sērga mēles gļotādā
mēs čulgas noklājam ar vēsas ziedes kārtu
smilšērkšķu birztalu bērnu vizuļu vainagiem
tēvs Radziņu zemē ir dēstījis saknes noglaudot
glaudas ienākas līdzi ogām
glaudu balsis nāk dzirdamas smilšērkšķī sejās un mēlēs:
ar valdītām asarām laisti ar slāpētiem brēcieniem mēslo
tad zels
***
Daugavas plūdi izgāž zupas bļodas uz galda
mīkstās cisās šļakst
ledus blāķi šķin augļu kokus
skaidravots duļķes smeļ mutē
viļņojot izjūk mātes iesvētību bilde
baznīcas dārzā baltajā kleitā pie ziedoša maijrozes krūma
vēls kalpotājs mani
nes klēpī projām uz laivu
viņa skārieni karsti kliedz bērna balsī
Kolka
*
pārāk sekli mēs dzīvojam
neizturami daudz slīkoņu mūsu krastos
celsim bāku!
piecpadsmit gadu no Kaltenes kalvām
lauzām akmeņus vedām ar zirgiem
sēklī būvējām salu
virsotnē uguni ielaidām
acu vairs nenovērst
krāsojām sārtu kā līgavas ilgas
kuras uzlūkos kuģi pateiksies netuvosies
deviņi vīri maiņās
apkalpos bāku tur dzīvos
*
bāka kuģim ar miglas zvanu
ar ugunīm dzelzs restu pavardos
raida cik spēka
tu nenāc
pārāk sekli mēs dzīvojam
sēklī dižjūras mazjūras krustviļņos salūzīs tērauda borti
tukšā smilktī zāle neaug govis kārnas
brāzma pie kājām no dziļajiem ūdeņiem
vienīgi atlūzu šļakatas izmet:
slīkoņus eļļas traipus
*
uzraugs:
es vairs netieku krastā
ledus nogremdēs ragavas laivu
zelta lāstekās saulē
kā akmens eņģeļu taure
viņa paņem mani ar varu
no sēkļa savos kvēlgaismas augstumos
aukstums salaulā mani ar bāku
***
paisā peldējumā krasti izsīkuši nespēks reibst
skumjais jauneklis pa virsmām staigājot
pēdām skars tevi ūdenī
ja gulsies uz ūdens tik viegli
kā mati prot atrist pār pleciem pa viļņiem
sirds nelauzīs galvu kur mani mīļie
dzelmē grims senču smagās sudraba rotas
muskuļu cīniņu ragi dūņās
nenotrīsēs kad zivis skrubinās šūnas
iebelzīs garām slīdošas plankas
gulsties uz ūdens tik viegli
kā mati prot atrist pār pleciem pa viļņiem
lai mostas augšā ūdens baudkārās rokas
glābjot dāvā vēl vienu vientuļu salu ko iekopt
kura jau pamāj ar palmu vēdekļiem miņās