Tas bija diplomātisks solis – atbilde Latvijas labajai gribai izdot Krievijai kādu "omonieti", kas Rīgā sēdēja cietumā par bruņotu uzbrukumu civiliedzīvotājiem. Protams, šo algotni nedrīkstēja salīdzināt ar nogalināto ģenerāli, bet es biju solījis ģenerāļa meitai dzejniecei Astrīdei Helēnai Ivaskai (1926–2015) gādāt par viņas tēva pēdējo mirkļu datēšanu.
Brāļi bez griešanas rokā
Astrīdes Ivaskas dzejas grāmatas mēs 70. un 80. gados (varbūt kāds arī sešdesmitajos) tikām lasījuši, kad kāds no trimdas dzejniekiem tās atveda uz Latviju. Tur bija Solis silos, Gaisma ievainoja, Līču loki, Vārdojums. Vizma Belševica un Astrīde Ivaska vēstulēs cieši sadraudzējās un izjuta garīgu radniecību. Mūsu rokās nonāca Astrīdes vīra dižā igauņu dzejnieka Ivara Ivaska (1927–1992) izdoto starptautisko literāro izdevumu Books Abroad un World Literature Today, kuru galvenais virziens bija baltiešu rakstniecības izgaismošana dzimtenē un trimdā. Ivars Ivasks bija leģendāra personība (kā tagad mēdz izteikties), Rīgā dzimis un audzis, latviešu valodu protošs, bet Astrīdi dziļāk ieraudzījis tieši bēgļu gaitās, kas sakrita ar viņu abu jaunību. Varu palielīties, ka Ivaska izdotajā žurnālā bija ievietotas recenzijas arī par manu dzejas grāmatu Priekšnojautas.
…Pienāca 1988. gads ar plēnumu un Tautas fronti, abi dzejnieki ieradās Rīgā, klausījās Dzejas dienu lasījumus. 1989. gadā, nostiprinājuši sevī pārliecību, ka abu tautās un zemēs mostas brīvības gars, atsaucās manam aicinājumam publiski uzstāties Rakstnieku savienības (Benjamiņu nama) zālē. Tāpat kā nevienam neprasīju atļauju, rīkojot profesoru Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga publisko uzstāšanos, tā arī organizējām tikšanos ar latviešu dzejnieci Astrīdi Ivasku un igauņu dzejnieku Ivaru Ivasku – turpat, Benjamiņu namā. Divi mūsu divu tautu dzejnieki, kas gadu desmitiem gluži kā viens bija dzīvojuši gan ASV, gan Īrijā un Somijā… Pēc sarīkojuma abi dzejnieki savus ziedu klēpjus nolika pie Brīvības pieminekļa.
…Iepazināmies mēs Helsinkos viesnīcā, kurā dzejnieku pāris mani uzmeklēja. Toreiz Ivars man (domāju, ka ne jau jūtu uzplūdā, bet pēc iepriekš iecerētas idejas) uzdāvināja lapu jeb Lapzemes duncīti, mazu, bet asu; dzejnieks stāstīja, ka tas esot lapu spēka duncītis, kuru viņi dāvājot cits citam, iegriež rokā līdz asinīm un tad šādi dāvinātāji kļūstot viens otram brāļi. Kā mums bija rīkoties Helsinku viesnīcā? Igaunis teica, ka bez griešanas iztiksim, jo brāļi jau mēs esot tāpat – kā visi igauņi un latvieši. Dzejnieks vēl piebilda, ka diez vai viesnīcas administrācija neizsauktu policiju, ja mēs abi te noasiņotu. Mana pateicības atbilde sekoja Rīgā, kur mūsu dzīvoklī kopā ar Annu Žīguri sēdējām un klausījāmies nepārspējamās īru anekdotes Ivara atstāstījumā. Es viņam tovakar uzdāvināju milzīgu dzintara gabalu, ko Astrīde katrreiz, kad vēl pērn trīs reizes kopā uzstājāmies dzejas lasījumos, sauca par "dzintara ķetnu". Šī ķetna tagad glabājas Turku pilsētas muzejā, kur, sagaidot un iesvētot Ziemassvētkus, Anna Žīgure tika uzaicināta kā īpašas vēsts nesēja un dāvāja "manu" dzintaru Turku muzejam. Tovakar, īru anekdošu vakarā, mēs sajutām, cik tuvu abi trimdas dzejnieki un literāro žurnālu izdevēji ir "lielajiem" – Astrīde Borhesu sauca par "tādu mīļu večuku", pie kura viņi bieži ciemojoties, savukārt Ivars, runājot par savām Baltijas elēģijām, izteicās, ka tās varētu atdzejot arī krievu valodā un to spēšot izdarīt visdrīzāk Brodskītis (elēģijas ir sarakstītas angļu valodā, un tās lieliski atdzejojis Valters Nollendorfs). Ivaski bieži uzturējās Nobela balvas akadēmiskajās aprindās, jo Ivars bija starptautiska mēroga literatūras personība.
Divas himnas
…Zenītu Latvijā abu dzejnieku ciemošanās piedzīvoja Valkā. Pa ceļam Ivars vēl gribēja satikt savu pirmskara auklīti nespējnieku namā netālu no Valmieras. To labi bija noorganizējis Kārlis Greiškalns. Bija aizkustinoši noraudzīties, kā sieviņa solīdos gados siltās adītās zeķītēs, uz pansionāta gultas malas sēdēdama, glāsta sava kādreiz auklējamā, tagad 62 gadus vecā puisīša galviņu. It kā nebūtu bijis nedz kara, nedz trimdas, nedz briesmīgās un sadistiskās cilvēku no cilvēka atsvešināšanas.
…Valkā mūs sagaidīja pārpildīta kultūras nama zāle – latvieši un igauņi. Mūsu ziemeļu kaimiņi, padzirdējuši, ka latviešu pusē ciemosies un dzejoļus lasīs tikai pasakās un pa Rietumu radio šad tad dzirdētais Ivars Ivasks, bija šurp atnākuši kājām ne tikai no Valgas, bet braukuši arī no tālākiem Ēstijas novadiem. Mūs uzrunāja jauniņais Valkas Tautas frontes vadītājs Vents Armands Krauklis. Klausījāmies dzeju divās valodās, izklājām skatuves priekšā divus, vēl pasaules mastos 50 gadu neplīvojušus karogus, dziedājām divas himnas un, protams, raudājām.
…Ivars Ivasks nomira 1992. gadā un ir apglabāts Dienvidigaunijā, Rengu kapos. Paliek viņa dzeja, kam Igaunijā ir plaša un dziļa skaņa, paliek viņa iedibinātā Neištates balva, paliek Baltijas elēģijas arī latviešu, igauņu un lietuviešu valodā. Jāteic gan un jābrīnās, kāpēc Baltijas elēģijas, kas veltītas Česlavam Milošam, mūsu t. s. patriotiskās lirikas deficīta laikā neizmanto nedz profesionāli aktieri, nedz amatieri, nedz valstsvīri savos valstiski nozīmīgajos opusos.
…Nu aizgājusi arī Astrīde Helēna Ivaska (dzimusi Hartmane). Vai Gaisma ievainoja? (Dzejas krājums, Daugava, 1982.) Viņi bija viens. Pērn decembrī dzejniece vēl paguva piedzīvot par tradīciju kļuvušo igauņu dzejnieku apbalvošanu ar Ivara Ivaska prēmiju; tikšanās laikā ar klausītājiem jāapbrīno, kādā svētā klusumā un aizkustinājumā ļaudis klausījās viņas dzeju, zālei elpu aizturot, kā mūziku dzirdot.