Manā dzīvē ir bijis daudz grāmatplauktu. No tādiem, kuros satilpst pārdesmit tūkstošu sējumu, līdz tādiem, kuros vieta tikai pašām, pašām mīļākajām grāmatām. Taču viens izdevums man ir ceļojis līdzi ne tikai no vienas dzīvesvietas uz nākamo – tas ir ņemts līdzi ceļojumos un mazliet riskantās avantūrās, ņurcīts zem spilvena un, ko tur liegties, šad tad noraudāts. 1995. gadā izdots mīkstvāku sējums, nopirkts 11. klases latviešu literatūras profilkursa vajadzībām. Uz nepretencioza dzeltenraiba vāciņa pieci vārdi. "Knuts Skujenieks. Līdz kailai rokai." Šī grāmata joprojām ir manas mājas bibliotēkas visvieglāk aizsniedzamajā plauktā. Protams, divdesmit septiņu gadu laikā mazliet zaudējusi gludo izskatu. Taču tam nav nozīmes. Šī grāmata ir mans latviešu valodas dzīvības eliksīrs. Un iepriekšējā teikuma vidū es tikpat labi varēju likt arī komatu.
Knuta Skujenieka dzeja ienāca manā, sešpadsmitgadīgas vidusskolnieces, dzīvē ar kalnu gaisa efektu. Bija lasīta klasika, protams, un jau no pamatskolas dievināju lielo trijnieku – Vācieti, Ziedoni, Čaklo. Taču Knuts bija citāds. Viņa tekstu muzikalitātē, perfektajā valodas ritmikā jautās kaut kas teju šamanisks. Viņa vārdu izvēles precizitātē – skaudrums, kas sita pa atkailinātiem nervu galiem. Viņa mīlestībā pret sievieti un dzimteni – kaut kas pārlaicīgs un vienlaikus tik tuvs, ka aizrāva elpu. Kalnu gaiss. Virsotnes gaiss. Spirgts, retināts un teju spokaini dzidrs. No svaiguma gandrīz dzirksteļojošs. Tāds, kurā ieraugi sevi un nevis nokaunies par savu mazumu līdzās milzīgajam, bet smaidot pastiepies uz pirkstgaliem, jo zini, ka patiesā lielumā nav pāridarījuma. Ja nu vien tik, cik pašas dzejas dzeloņos un atskabargās mīt. Bezgalīgas dzīles, kurām pāri pārlikts ziedu viegluma valodas tilts. Ik zilbe savā vietā, tāpēc tu ej pāri kā dejojot. Zem tevis plešas nojaušams dziļums – sāpes, pārestības, ilgas, vēstures smagās nastas, neatbildami jautājumi sev un Dievam un citi akmeņi – klintsbluķis uz klintsbluķa. Bet pāri ved ziedošu vārdu tilts.
Sešpadsmitgadīgā vidusskolniece, kura varēja (un joprojām var) lappusēm no galvas runāt Knuta dzeju, kurai šie vārdi bija mīlestības valoda, ir izaugusi. Jau daudz vēlāk uzzināju par Knuta trauksmaino personisko dzīvi, sirdsapziņas cietumnieka likteni, par izsūtījumu (par kuru gan visai ekspresīvi runāja arī gana daudzas lappuses dzejas izlasē), par mūža draudzību ar sievu Intu, par vēstulēm, kuras ceļoja no Latvijas uz Mordovijas lēģeriem un atpakaļ, par Franču grupu, par tulkojumiem un atdzejojumiem, par brīvo dzīvošanu daudzās valodās un mājvietas rašanu tikai savējā. Toreiz, 1995. gadā, man nebija ne jausmas, ka daudzus gadus vēlāk būs iespēja gan līdzdarboties vairāku Knuta dzejas izlašu sagatavošanā, gan iepazīt dzejnieku personiski un pat viesoties viņa mājās. Taču arī klātienē klinšu milzis atstāja tikpat siltu iespaidu kā lappusēs. Spoža un dziļa erudīcija, kas tomēr daudz mazāk zinošu sarunbiedru nedzina zemē, atstājot vietu, kur būt un elpot. Humora izjūta, kas ļāva pat mulsinošas ķibeles nogludināt par jokiem. Smaids un smējīgums. Un domas skaidrums, kas pirms dažiem gadiem lika dzejniekam publiski paziņot – es vairs nerakstīšu. Bez koķetērijas un vēlmes tikt pierunātam uz pretējo. Zināt, kad viss pateikts.
Nerakstījis prozu, viņš tomēr kļuva par pasauļu radītāju. Tādu, kur saplūst cilvēki un koki, kur debesīs Greizie Rati un tieši zem tiem – ievu pudurs pie kūts, putni vārdo cilvēku valodā un krāsas saņirb kā impresionistu gleznās, kur karā uzvar vistrauslākais šķēps un Eiridike ved Orfeju no zemzemes, nevis otrādi. Kur latviešu dainu ritmi un grieķu pantmērs, psalmu atbalss un islandiešu valodas skanējums savijas vienā līganā valodas tiltā, kurā ieķerties abām rokām un pāriet, apzināt, izdziedāt. Tas, kas izdziedāts, nepazūd, bet kļūst par tavu daļu. Pieradināt sāpi, silti pārelpot bezcerību, iegavilēties ikdienībai sejā. Un viss kļūst par tavu pasauli, viss par vienu.
Nē, man nebija gods viņu satikt bieži. Tikai pēc daudziem gadiem uz redakciju pienāca personiski adresēta aploksne ar vizītkarti, kuras otrā pusē bija sirsnīgi izteikts kompliments par kādiem kautrīgiem dzejas mēģinājumiem. Mēģinājumiem, kuru saknē bija mīlestība uz viņa dzeju. Vizītkarte joprojām tiek nēsāta līdzi makā, bet paldies – piedod, Knut! – es tā arī nekad nepateicu.
Un šovakar es atkal atšķiršu nobružāto brošūru un pārlasīšu:
"ir tava elpa kā virsotnes gaiss/ var būt ka šis kalns man būs pēdējais
es augstu cēlies man ilgi slāpt/ man palikt šai kalnā un nenokāpt."