Andris Akmentiņš intervijā 5. jūlija Dienā saka: "Mēs jau esam vairāk summa no saviem cilvēkiem un izlasītā, nekā mēs to saprotam." Tas liek aizdomāties par ieguvumiem, ko mūsdienu cilvēkam dod lasīšana un draudzēšanās ar grāmatām.
Aizspriedumi
Apziņas dziļums – mēs joprojām nezinām, kas tas ir, kaut gan saprotam, ka apziņa ir pats svarīgākais. Smadzeņu šūnu ir vairāk nekā zvaigžņu debesīs, un dedukcijas slēdziens ir, ka būtu ideāli, ja smadzenēs būtu supergudrā šūna, ko iedēstīt un par ko rūpēties, bet neviens šādu neironu nav atradis. Izrādās, visas smadzeņu šūnas ir vienādas, nozīme ir kontaktu daudzumam starp neironiem, kas savukārt atspoguļojas katra Homo sapiens apziņas dziļumā. Kā mums rūpēties par šo savu zvaigznāju un tā bezgalīgo tīklojumu? Lai peld mūsu jēgas kodols Visumā, un gan jau Dievišķā providence parūpēsies par nepieciešamajiem stimuliem?
Jūtu dzīvi, attieksmi, to, kas cilvēku tālāk dzīvē sagaida, lielā mērā nosaka izlasītais. Tas veido miljoniem neironu kontaktu un virzību, ko ne līdzcilvēki, ne ikdienas dzīve nenodrošina.
Te nu sākas grūtākais uzdevums – atrast grāmatas, kas bērniem patīk. Mums pieejamie vērtīgāko grāmatu saraksti galvenokārt ir pieaugušo veidoti. Tās ir lielo balvu nominācijas – Latvijas Literatūras gada balva, Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva, grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele pretendenti bērnu literatūras nominācijā… Bet ir taču vēl daudzas sarakstos neiekļuvušas labas grāmatas! Bibliotekāri ir prasmīgi grāmatu ieteicēji, tikai par viņu talantiem daudzi nezina. Viņi pārsvarā sastopas un cenšas atspēkot aizspriedumus:
*Bērni jau nelasa!
*Organizētā lasīšana nav vajadzīga. Ja ģimenē nelasa, nelasīs arī bērns!
*Nav iespējams noteikt, kas konkrētam vecumposmam vai dzimumam būtu piemērotāks!
*Crossover literatūra (uzrunā dažādas paaudzes) manam bērnam ir visnoderīgākā!
*Kāpēc vispār vajadzīgas bērnu grāmatas, lai neiznieko laiku un ķeras klāt Džekam Londonam!
Attiecībā uz šāda veida pieaugušo cilvēku radītiem stereotipiem atkal Nīls Geimens palīdz rast zināmu skaidrību: "Nepastāv slikti bērnu grāmatu autori, ja bērni vēlas lasīt šo autoru grāmatas un meklē tās, jo bērni ir dažādi. Viņi atrod sev nepieciešamos stāstus un tajos iedziļinās. (..) Nenovērsiet bērnus no lasīšanas tikai tāpēc, ka jums šķiet, ka viņi lasa nepareizos stāstus."
Skolotāji uzticas
Pārējiem, visvairāk jau kūtruma radītiem iebildumiem, ka lasītprieks nav jāatbalsta, noder Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 17 gadu pieredze. Katru gadu bibliotēkās, kas pieteikušās programmai (pēdējos gados to skaits sasniedzis 700), gada laikā lielāka uzmanība tiek pievērsta 28 lasītprieku veicinošām, aktuālām grāmatām. Tās paredzētas jaunajiem lasītājiem no piecu līdz 18 gadu vecumam, bet, sākot no 2012. gada, arī pusotram tūkstotim Vecāku žūrijas ekspertu, kuriem ir savs īpašs grāmatu saraksts. Bibliotēkās nonāk plakāts Lasi un vērtē!, skolotāji uzticas mūsu ieteikumam un iekļauj izvēlēto kolekciju vasaras lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstos. Programmas statistika liecina, ka 20 tūkstoši lasītāju iesaistās tā sauktajā organizētajā lasīšanā, tātad viņiem tā patīk un šķiet interesanta. Vecāku žūrijā lasa daudz jauno vecāku, kuri savulaik kā skolēni bija iesaistījušies Bērnu žūrijā. Daudzi plakātā labprāt redzētu vismaz 100 grāmatu, jo katru gadu Latvijas grāmatu tirgū nonāk 300–400 jaunu bērnu un jauniešu literatūras izdevumu, taču galvenokārt ekonomisku iemeslu dēļ tas nav iespējams. Visām plakātā redzamajām grāmatām jābūt pieejamām, ieteicams, vairākos eksemplāros. Ja vecākiem trūkst padoma, ko bērns vai pusaudzis gribētu lasīt, iesakām apmeklēt LNB mājaslapas saskarni bērniem Lasāmkoks, kur ir iespējams iepazīties ar populārākajām grāmatām, ko tūkstošiem lasītāju nominējuši kā pašas interesantākās: https://lasamkoks.lv/jauniesi/lat/bernu_un_jauniesu_zurija/rezultati/.
Programmas pamatfinansējums nāk no Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta, jo vairāk nekā 50 latviešu diasporas centru un ap 30 mazākumtautību un divplūsmu skolu arī iesaistās kopīgā lasīšanā un grāmatu vērtēšanā.
Lasošie – pašapzinīgāki
Šogad Londonas Grāmatu tirgū Latvijas Nacionālā bibliotēka saņēma Gada bibliotēkas titulu. Viens no iemesliem bija pamatojumā minētās lasīšanas veicināšanas programmas sabiedrībai, kas ir unikāls pakalpojums nacionālo bibliotēku vidū.
Pirms dažiem gadiem man bija iespēja tikties ar Turku Universitātes pētniekiem. Somu kolēģi bija konstatējuši, ka pastāv spēcīga korelācija starp attieksmi pret lasīšanu, pašapziņu un motivāciju mācīties. Bērni, kuri ir izveicīgi lasītāji, ir laimīgāki un pārliecināti par sevi, viņi mācās ar prieku. Tādēļ būtu vairāk jāinteresējas, ko bērni domā par lasītprieku un kā to veicināt.
2017. gada septembrī LNB uzsāka vēl vienu iniciatīvu – Nacionālo skaļās lasīšanas sacensību. Ideju patapinājām no Nīderlandes kolēģiem, kur šāda lasīšanas kampaņa notiek jau 25 gadus, ik gadu iesaistot ap miljonu skolēnu. Arī pie mums piedalījās necerēti liels dalībnieku skaits – vairāk nekā septiņi tūkstoši piekto un sesto klašu skolēnu, kuriem ļoti patīk lasīt un uzstāties. Finālā Rīgā piedalījās 30 reģionālie lasīšanas čempioni no visas Latvijas – 17 zēni un 13 meitenes. Klātienē viņus atbalstīja visa klase, bet videotiešraidē līdzi juta vēl daudzi simti lasīšanas entuziastu. Par pirmo Latvijas lasīšanas čempionu kļuva Roberts Ozoliņš, Dobeles vidusskolas piektās klases skolnieks, kurš gadu būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu direktors. Viņš ieguva ceļojošo balvu savai skolai, ko veidojis stikla mākslinieks Ernests Vītiņš, kā arī apgāda Zvaigzne ABC un SIA Jānis Roze dāvanu kartes grāmatu iegādei. Bērnu direktora pienākumos ietilpst ne vien reprezentācijas pasākumu apmeklēšana, tādu kā bērnu kultūrai veltītu izstāžu atklāšana, bet arī bibliotēkas pakalpojumu vērtēšana, sava viedokļa paušana medijiem, kā arī iespēja šovasar kopā ar savu klasi iesaistīties Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas sarīkojumos 24. jūlijā un iegūt pilnu grāmatu kolekciju savai skolai LNB lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2018/2019 posmam.
Cieņa bērna izvēlei
Nacionālā skaļās lasīšanas sacensība ir lieliska iespēja, lai mazinātu skolēniem Latvijā raksturīgo neadekvāti zemo lasīšanas prasmju pašnovērtējumu. Kā liecina PIRLS (Progress in International Reading Literacy Study – Starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums) 2016. gada pētījums, Latvijas skolēni sevi ierindo ceturtajā vietā no beigām 50 valstu konkurencē, pārāk kritiski vērtējot savu lasītprasmi, lai gan objektīvie rādītāji ir vidēji. Skaļās lasīšanas sacensība varētu celt pašapziņu un veicināt lasītprasmi, kā arī noderētu zēnu un meiteņu lasīšanas līmeņu izlīdzināšanai.
Interesanti, ka skaļajai lasīšanai bērni bija izvēlējušies ļoti atšķirīgas grāmatas – gan klasisko literatūru, piemēram, Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumus, Džanni Rodari Sīpoliņa piedzīvojumus, Andreja Upīša Sūnu ciema zēnus, gan pasaulē populāras grāmatas – Džefa Kinnija Grega dienasgrāmatu, Enidas Blaitones Piedzīvojumu sēriju –, gan arī latviešu mūsdienu autoru darbus, piemēram, Māra Runguļa grāmatu Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti. Viens no galvenajiem sacensību mērķiem ir izrādīt cieņu bērnu izvēlei un veicināt tikai pozitīvas emocijas, kas saistītas ar lasīšanu.
Noteikti ir daudz iemeslu, kāpēc rakstnieki raksta bērniem. Strādājot bibliotēkā, esam novērojuši, ka tie autori, kuri uzrunā savu lasītāju kā līdzvērtīgu sarunu partneri, bērniem patīk vislabāk, piemēram, pagājušā gada Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas laureāte vācu rakstniece Anete Mīrsva ar savu eksistenciālajiem jautājumiem veltīto grāmatu Samsona ceļojums ir tam labs apliecinājums.
1978. gadā savā Nobela prēmijas laureāta runā Īzaks Baševiss Zingers nosauca iemeslus, kāpēc viņš raksta bērniem. Prātā palikuši vairāki spilgti izteikumi:
*Bērni lasa grāmatas, nevis to apskatus. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ko saka kritika;
*Bērni nelasa tāpēc, lai atrastu grāmatās paši sevi;
*Viņi nelasa tālab, lai atbrīvotos no atbildības, sažmiegtu dūres uz sacelšanos vai arī domās aizietu no īstenības;
*Psiholoģija bērniem bijusi nebijusi;
*Viņi aizvien vēl tic Dievam, ģimenei, eņģeļiem, velniem, burvjiem, gariem un rūķīšiem, loģikai, skaidrībai, interpunkcijai un tamlīdzīgām novecojušām būšanām;
*Bērniem patīk aizraujoši stāsti, nevis komentāri, skaidrojoši ceļveži un zemsvītras piezīmes;
*Ja grāmata garlaicīga, viņi atklāti žāvājas, nekautrējoties un nebaidoties no autoritātēm.
Rezumējot Zingera motivāciju rakstīt mazajiem lasītājiem, saprotam, ka laikam balvas un nominācijas šai auditorijai nav tik svarīgas. Īstās grāmatas pie viņiem nonāk pa noslēpumainiem ceļiem, un šķiet, ka katram tie ir citi.
Tomēr, kam noder mūsu ieguldītais darbs bērnu grāmatu izvērtēšanā un rekomendāciju izstrādē? Nominācijas palīdz pieaugušajiem orientēties literatūras klāstā, savukārt apbalvojumi gandarī autoru, dara labāku pašu sabiedrību, kas mācās novērtēt un izcelt radoša darba nozīmi. Var arī teikt, ka apbalvojumi un atsevišķu grāmatu izcēlumi veicina diskusiju par grāmatu kvalitāti, jo žūrijā ir cilvēki ar atšķirīgu lasīšanas gaumi, pieredzi un zināšanām. Katrai balvai ir savs nolikums, kur vārds "labs" iegūst konkrētāku skaidrojumu. Piemēram, Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva tiek piešķirta par "teksta literāro un ilustrāciju estētisko kvalitāti, autora spēju redzēt pasauli no bērna skatupunkta, spēju rosināt bērna zinātkāri un radošo iztēli, mākslinieciski estētiskās kultūras savdabību, kas vairo daudzveidību bērnu grāmatu izvēlē, svaigumu un novatorismu, tuvību Jāņa Baltvilka tradīcijai un garam, ko raksturo drosmīga valodas spēle, gudrs dabas vērojums, ētiski jūtīgs pasaules redzējums". Manuprāt, sabiedrībai liels ieguvums ir arī tas, ka "nopietnie" pieaugušie rūpīgi izlasa bērnu grāmatas, tādā veidā vairojas ieinteresēto skaits, kas spēj spriest par literatūru profesionāli. Vairāk zinātnieku, vairāk skolotāju, vairāk māmiņu, vairāk tēvu, kuriem rodas idejas par to, kas jādara, lai pavērtu plašāku ceļu literatūrai pie bērniem.