Šodienas starptautiski zināmākā rakstnieka Sjouna darbs izdevniecībām šķitis laikam jau par krēslainu, lai riskētu ar reitingiem. "Neviens nepirks," tulkotājs atceras, kā izdevniecības raisījušās vaļā no viņa piedāvājuma. Jā, līksms šis darbs nav, bet meistarīga proza – gan. Noapaļoti, lakoniski teikumi (starp dzeju un mūziku) vilina pa lapām uz priekšu kā mednieku nojausma par kaut kur tuvumā esošajām pēdām. 2005. gadā romāns Skugabaldrs. Ēnu lapsa ieguva Latvijas Ziemeļvalstu padomes literatūras balvu. Iespējams, tieši tagad ir gada īstākais brīdis, lai romānu lasītu, atvāžoties novembra tumsā un ēnās kā ērtā šūpuļkrēslā. Protams, šī līdzība nederēs tiem, kuri nesajūt vēlā rudens nedaudz biedīgo, bet arī iedvesmojošo valdzinājumu, kas tik ļoti piestāv Sjouna rakstītajam.
Lasīs 2114. gadā
Islandiešu rakstnieks Sjouns dzimis 1962. gadā Reikjavīkā. Savu pirmo dzejas krājumu izdevis pats par saviem līdzekļiem 15 gadu vecumā. "Es uzskatīju, ka tikai dzeja ir rakstīšanas vērta," piedaloties grāmatas atvēršanas svētkos Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā telpās, kur viņu izvaicāja Laura Brokāne no laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnāla Punctum, teica rakstnieks. Kopš tā laika Sjouns sarakstījis duci romānu, vairākus dzejoļu krājumus un četrus operas libretus, viņa darbi tulkoti 35 valodās.
2001. gadā Sjouns izpelnījās Oskara nomināciju par dziesmu tekstiem Larsa fon Trīra filmai Dejotāja tumsā ar islandiešu dīvu Bjorku galvenajā lomā. 2016. gadā Sjouns izvēlēts par trešo no simts pasaules rakstniekiem projektā Nākotnes bibliotēka/The Future Library, viņa manuskripts nākamos simts gadus glabāsies Deichmanske – Oslo publiskajā bibliotēkā. Projektā Nākotnes bibliotēka/The Future Library 100 gadu laikā 100 autoru Oslo publiskajā bibliotēkā nodos glabāšanā savus manuskriptus, kas pirmoreiz tiks lasīti un publicēti tikai 2114. gadā, kad būs izaudzis mežs, kuru pirms pāris gadiem iestādīja Oslo pievārtē.
Cilvēcības pārbaudījums
1883. gada ziemā mācītājs Baldrs dodas dzeltenbrūnas lapsas medībās, jo ir iekārojis tās kažoku, bet lapsa dara visu, lai paliktu dzīva, tajā skaitā vairākkārt pārdzimst no jauna. Tikmēr Fridriks domā, ko darīt ar viņam mantojumā atstāto lauku māju, un pilsētā nejauši sastop Abu, meiteni, kas uztver pasauli pavisam savādāk nekā mēs. Aiz sniegotās ainavas slēpjas kāds tumšs noslēpums, kuru autors noteikti izstāstīs, tiklīdz būsiet noticējuši mītam par lapsu.
"Darbība notiek XIX gadsimta pēdējās desmitgadēs, kas Islandes kultūrā ir uzplaukuma laiks. Jāpiemin romantiskās dzejas tradīcija, kas ļoti uzplauka. Arī neatkarības pamatlicējs un virzītājs Jons Sigurdsons. Grāmatas skatījums gan vairāk ir no cilvēku redzesleņķa, kuri nepiedalījās šajos progresīvajos procesos. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kas dzīvo izolācijā, nomalē. Par mācītāju, kas pakļauj savā varā veselu ciemu, kurā viņš valda ar aizspriedumu un varmācības palīdzību," tematiku iezīmē rakstnieks. Sjouns uzsver, ka, lasot romānu, svarīgi ir ņemt vērā vēsturisko kontekstu, jo daudzus gadsimtus Islande ir bijusi ārkārtīgi nabadzīga. "Mūsdienu terminoloģijā mēs bijām trešā pasaules valsts. Tas tā bija un palika pat līdz XX gadsimta 20.–30. gadiem. Pa pusei jokojot, mēdz teikt, ka ritenis, kas ir viens no civilizācijas pamatizgudrojumiem, Islandē nonāca tikai ap 1890. gadu. Līdz pat XX gadsimta sākumam nekas nenotika uz riteņiem. Cilvēki prasa – kā tad jūs dzīvojāt? Vienkārši vilka lietas pa zemi. Grāmatas sižets noris šādos apstākļos," ar patriotisko pašironiju Sjounam viss ir kārtībā.
Romānā rakstnieks ir apvērsis otrādi parastos pieņēmumus: "Parasti domājam, ka mācītājs ir žēlsirdīgs un labs, bet zinātnieks – tas, kurš iziet no aukstiem faktiem, racionāls aprēķinātājs, bet es to savā vēstījumā pagriežu otrādi. Labais personāžs ir students, kurš lasa franču dzeju un lieto opiju." Diskusijas vadītāja Laura Brokāne vērsa uzmanību, ka grāmatā ir vēl trešais personāžs – meitene –, kas ir slima un ir sabiedrības neredzamā daļa. Rakstnieks viņai piekrita, ka ar šo motīvu ieskanas Islandē vēlu aktualizētais cilvēktiesību jautājums.
"Abiem vīrišķajiem personāžiem romānā ir jākārto cilvēcības pārbaudījums. Trešais personāžs ir jauna meitene ar Dauna sindromu. Redzam, kā uz eksistenciālo situāciju reaģē priesteris un kā – dabaszinātnieks. Runa ir par sabiedrības attieksmi pret vājākajiem – fiziski vai garīgi slimajiem cilvēkiem. Tas parāda diezgan drūmu ainu. Ir bēdīgi un vājprātīgi par to domāt. Šī attieksme ir apliecināta avotos, kurus pētīju. Tas nav nekas izdomāts. Sabiedrība bērnus, kuriem bija Dauna sindroms, likvidēja dzimšanas brīdī," stāsta Sjouns.
2. un 3. novembrī Sjouns un Dens Dimiņš tikās ar lasītājiem Gulbenes bibliotēkā un vidusskolēniem Lizuma vidusskolā. Prieks par skolas iniciatīvu, kura nav nobijusies no pozitīvā varoņa – biologa –, kurš lasa franču dzeju un lieto opiju. Un izglābj meiteni. Vienīgais.