No 12. līdz 21. septembrim Rīgas Kongresu namā, kinoteātros Splendid Palace un Forum Cinemas notiks kinofestivāls Baltijas pērle. Vairāk nekā 60 filmu piedāvājumā ir gan nezūdošas klasikas vērtības, gan īpaši kinematogrāfiski retumi, gan plaša aktuālā kinoprocesa panorāma un prestižos forumos – Kannās, Venēcijā un citur – godalgotas filmas.
Pilna programma un seansu saraksts – www.balticpearl.lv.
Ida ****
Režisors Pavels Pavlikovskis
Šķiet, šī ir viena no skaistākajām Baltijas pērles filmām – melnbalta, ārkārtīgi jutekliska elēģija par jaunu katoļu klostera māsu bāreni Annu, kura pirms kļūšanas par mūķeni nolemj sameklēt savu vienīgo radinieci Vandu un kopā ar viņu izzināt savas dzimtas saknes. Atklāsme ir vairāk nekā dramatiska – ebreju meitenes vecāki nogalināti holokostā, taču ar to Annas sāpju ceļi nebeidzas. Annas/Idas un viņas tuvinieces ticība augstākajam jāpārbauda tiešā konfrontācijā ar skarbo realitāti, vārdā mīlestība pret savu tuvāko… Un tikai vienai no meitenēm ticība sniegs atpestīšanu. Londonā strādājošā poļu dokumentālā kino režisora Pavlikovska spēlfilma uzņemta tagad modīgajā melnbaltā kino formā, taču šoreiz paņēmiens ir īsti vietā un lieliski raksturo 60. gadu nostalģisko retroatmosfēru, kuras estētiskos, atmosfēriskos smalkumus kopā ar emocionālo stāstu un galveno lomu tēlotāju jūtīgo aktierdarbu novērtējušas Toronto un Londonas kinofestivāla žūrijas. Ida saņēmusi Polijas nacionālā kinematogrāfa augstāko suminājumu – gada labākās filmas titulu.
Karte uz zvaigznēm/Maps to the Stars ****
Režisors Deivids Kronenbergs
Kanādiešu režisors pēc vairākiem ne sevišķi veiksmīgiem flirtēšanas mēģinājumiem iekļauties Holivudas meinstrīma kino, kā smejies, ķēries vērsim pie rīkles, uzņemot nesaudzīgu satīru, kuru būtu ērti ierakstīt ailītē "Holivudas neveiksminieka saldā atriebība", ja vien Kronenberga talants šo stāstu par sapņu fabrikas aizkulisēm un guļamistabām nebūtu sacerējis tik talantīgu! Zvaigžņu karte – Holivudā mītošo slengā ir maršrutu/adrešu saraksts, kur dzīvo visi ietekmīgākie kinoindustrijas cilvēki, sākot ar aktīvi strādājošiem producentiem un beidzot ar slavu zaudējušām zvaigznēm. Tas, ka Holivudā koncentrējas viss "pārāk cilvēcīgais" – skaudība, varaskāre, alkas pēc slavas, atzīšanas, ietekmes un naudas –, ir zināms jau kopš Holivudas zelta ērā tapušā Billija Vaildera šedevra Sanseta bulvāris (1950) – tik indīgi pašatmaskojoša Holivudas portreta, ka tēmu varētu uzskatīt par slēgtu. Tomēr Deivids Kronenbergs asprātīgi apspēlē Holivudas spožuma un posta sižetu, skumji konstatējot – mainās laiki, tikumi gan ne, vien personības kļuvušas tik sīkas, ka pat zvaigznes mirdzums izrādās bleķa kniepadatas atspulgs. Džūliana Mūra pelnīti saņēma Kannu festivāla balvu par neirotiskas ekszvaigznes tēlu – nožēlojamu, taču tik saprotamu.
Laipni lūgti Ņujorkā/Welcome to New York ***
Režisors Ābels Ferrāra
Kinoprovokatora Ābela Ferrāras filma ir vārda burtiskajā nozīmē pārbaudījums galvenās lomas tēlotāja Žerāra Depardjē drosmei – lielu filmas daļu Depardjē varonis uz ekrāna redzams, kā no mātes miesām nācis (to, vai miesās izplūdušās zvaigznes izskats sagādās jums estētisku baudījumu, nevar garantēt). Taču šoka elements filmā strādā tās idejai – jo stāsts ir par 2012. gada pretīgāko mediju skandālu, kad Ņujorkā pēc seksuālas uzmākšanās melnādainai istabenei tika pieķerts un arestēts viens no pasaules finanšu elites varenajiem – toreizējais Starptautiskā Valūtas fonda vadītājs Dominiks Stross- Kāns. Ferrāra izaicina skatītājus, pierādot, ka lielām personībām pat cūcības un nelietības ir grandiozu apmēru, ka pasaules varenajiem likumi nav rakstīti, ka šo antivaroņu cinisms un visatļautība pārsniedz jebkuras morāles normas – faktiski viņiem šādu normu elementāri nav. Pazīstama aina, vai ne? Tas, ka filmā neatradīsit morālā nosodījuma pirkstu no režisora puses, tikai pastiprina Ferrāras ideoloģijas stiprāko pusi – domā pats ar galvu, dārgais skatītāj, vai lopam līdzīgo Depardjē– Kānu tu ienīsti vai slepeni apskaud. Starp citu, ne velti seksuālā rīmas lomā filmējas Eiropas politnekorektākais huligāns, bet – joprojām fantastisks aktieris Depardjē Briesmīgais.
Zils–Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria *****
Režisors Olivjē Asajass
Mulsinoši dīvainais nosaukums – tā ir vieta Šveices Alpos, kurā izretis notiek prātam – nē, acīm – neaptverams fenomens – veidojas mākoņu čūska, kas gluži kā drakons no kalniem nolaižas ielejā, paslēpjot skatam it visu. Tomēr filma nav tikai poētiska līdzība par dabu un cilvēku. Tas ir stāsts par laiku, ko nevar griezt atpakaļ, nenodarot sāpes sev un citiem – tagadnē. Arī stāsts par mākslu, kas negaidīti kļūst par realitāti – kā filmā, kur sena teātra luga bīstami iejaucas varoņu šodienas dzīvē, līdzīgi mākoņu drakonam. Apbrīnojami smalka filma par trim sievietēm, viņu nebūt ne saulainajām attiecībām (un trim, nekautrēšos šī vārda, ģeniāliem pārmiesošanās brīnumiem lomās – Žiljetas Binošas, Hlojas Greisas Morecas un – vispārsteidzošākais – Krēslas anēmiskās drostaliņas Kristenas Stjuartes). Olivjē Asajass ir kinokritiķis, 50.–60. gados populāra franču kinorežisora Žaka Remī dēls, un ko gan var gribēt no izglītota kinodinastijas pārstāvja? Gudru filmu, kura uzrunā ar savu vārdos neformulējamu attiecību smalkumu!
Divas dzīves/Zwei Leben ***
Režisori Georgs Māss un Judīte Kaufmane
2014. gada Vācijas pretendente uz Oskaru. Jaudīga politiskā drāma par dzīvi pēc Berlīnes mūra krišanas 1990. gadā. Vienlaikus tas ir aizraujošs, kaut traģisks stāsts par dzīvi melos, par mīlošas ģimenes slepenajiem noslēpumiem, kas paralizē un izjauc Norvēģijas labklājībā dzīvojoša Otrā pasaules kara upura vācu zaldāta un norvēģu meitenes t. s. okupantu bērna Katrīnas (perfekts Jūlianes Kēleres darbs, viņas mātes lomā – norvēģu kinoleģenda Līva Ulmane), vēlāk VDR slependienesta Stasi vajātu sievietes un viņas tuvinieku dzīvi. Manuprāt, šī arī Latvijas kontekstā ir būtiska filma – jautājums par kolaboracionismu ar padomju varu/specdienestiem joprojām nav izrunāts. Patiks visiem, kas novērtēja Vācijas smalko psiholoģisko drāmu Citu dzīve (Das Leben der Anderen; 2006).