Projekta autori ir telekompānijas ProfMedia TV prezidents Nikolajs Kartozija un politiskais korespondents, televīzijas kanāla Dožģ producents Antons Želnovs. Filmas televīzijas pirmizrāde notika 2015. gada maijā Krievijā, un jau mēnesi pēc tam tā saņēma TEFI prēmiju kā labākais dokumentālais projekts. Rīgā pirmo reizi filma tiks demonstrēta pilnā garumā, kā to bija iecerējuši autori.
1972. gada 4. jūnijā, kad lidmašīna ar Josifu Brodski pacēlās virs Pulkovo lidostas, beidzās viņa vispārzināmā biogrāfija un sākās dzīve, par kuru dzimtenē gandrīz nekas nebija zināms. ASV, Itālija, Zviedrija, Somija – filmas veidotāji dodas pa pēdām vienam no lielākajiem ceļotājiem starp krievu rakstniekiem. Pirmo reizi skatītāji varēs iepazīt dzejnieka Amerikas arhīvu: vairāk kā 100 privātu fotogrāfiju, iepriekš neredzētas uzstāšanās un intervijas, dzejnieka draugu uzņemtus mājas video, personīgās vēstules, Brodska nopratināšanas materiālus, slimības vēsturi, nepublicētos dzejoļus, saraksti ar Henriju Kisindžeru un Edvardu Kenediju, vecāku mēģinājumus pārcelties uz dzīvi ASV.
Antons Želnovs: "Mūsu galvenais mērķis bija atspoguļot, kā izveidojās tas Brodskis, ko pazina rietumos – viņa pārtapšanu no padomju emigranta par pasaulslavenu rakstnieku un sabiedrisko darbinieku. Dzejnieks Česlavs Milošs reiz Brodski salīdzināja ar gigantisku baroka arhitektūras ēku. Mēs tikai mēģinājām radīt labāku priekšstatu par to."
"Tas ir stāsts par cilvēku, kurš visiem apliecināja savu pasaules konstitūciju. Stāsts par Ļeņingradas zēnu, kurš vēlējās kļūt par pasaules dzejnieku. Un par tādu arī kļuva," stāsta filmas režisors Nikolajs Kartozija. "Amerika un Krievija, protams, ir nozīmīgākās Brodska valstis. Bet tikai viņa mīļajā Itālijā pēkšņi saproti, ka viņš it kā dzīvoja pirms mūsu ēras, pie saviem lasītājiem nonākot caur latīņu vārdiem. Brodskis kļuva par klasiķi vēl savas dzīves laikā."
Brodska laikabiedrs un draugs Mihails Barišņikovs intervijā KDi gan norāda, ka filma dzejnieku sāpinātu. "Uz manu izrādi nesen bija atnācis cilvēks no Krievijas Pirmā kanāla, un mums notika šāds dialogs: "Vai esat redzējis mūsu filmu Brodskis nav dzejnieks/Brodskij ņe poet?" – "Jā, man parādīja internetā." – "Jums patika?" – "Nē, nepatika. Tas nav Josifs." – "Kā tā?!". Labākais, kas šogad noticis, bija tas, ka simtiem jauniešu pretī Brodska mājai Pēterburgā runāja no galvas viņa dzeju. Ar to pietiktu. Tas bija viņš, tas bija par viņu un viņam. Viss pārējais – nē. Tas nav viņš. Es nevēlos par to runāt. Man arī sāp, taču aizstāvēt sevi var tikai pats dzejnieks, nevis kāds cits viņa vietā."