Tomēr šis klusums bija pavisam mānīgs. Mājeļu iekšpusē gaiši mirdzēja uguns un notika īstena rosība. Šis bija neparastu rūķu ciems. Viņi vāca un aprūpēja senas un jaunākas grāmatas. Pavasaris, vasara un rudens bija īstais laiks rūķu nenogurstošajām ekspedīcijām. Viņi sadalījās lielākās un mazākās grupiņās, taisnības labad jāpiebilst, ka bija arī nesatricināmi individuālisti, kuri nebaidījās meklējumu ceļā doties vieni. Jā, tātad viņi devās ceļā un meklēja grāmatas. Jūs būsit pārsteigti, kur tikai tās neatradās. Meža atkritumu izgāztuvēs, pilsētas miskastēs, pagrabos sapelējušas un bēniņos peļu apgrauztas. Citreiz rūķiem tās izdevās paglābt, piemēram, tirgus gaņģos, kur nereti tās izmantoja ietinamā papīra vietā. Un kur tad vēl vecās lauku tualetes un krāsnis, un pirtis ar grāmatu groziem iekuram. Sākoties ziemai, rūķu ciemā bija sastiepti grāmatu kalni, un tad sākās jaukākais un mierīgākais laiks. Rūķi grāmatas atjaunoja, līmēja, spodrināja un brīvajos brīžos lasīja.
Ziemassvētkos rūķi ar tām iepriecēja daudz zemes ļaužu. Bērni dabūja pasakas, mīlnieki – mīlas stāstus, gudrajie – pasaules rēbusu grāmatas, vecļauži – jaunības atmiņas. Vai tālos nostūros, vai pilsētas ņirboņā katram tika pa grāmatai. Viss tiktāl būtu labi un jauki kā īstenā Ziemassvētku pasakā. Ja ne liktenis sliktenis, kas rūķu ciemam sūtīja īstenu pārbaudījumu. Zeme ar visu rūķu ciemu uz laiku nokļuva Ledenes pārvaldījumā. Viņa bija slavena ar savu košumu un saldo pasaules uzskatu, taču viņas smadzenes bija krietni atsaldētas. Ledene atteicās saprast rūķu nodarbošanos un paģērēja viņiem ķerties pie kārtīga darba. Un, kā jau tas daždien gadās ne vien pasakās, bet arīdzan dzīvē, radās daudz pakalpiņu, kas vienā mutē brēca, ka rūķi ir dienderi, grāmatiņu lāpītāji, sliņķi, kas saucami pie kārtības un jūdzami zemei noderīga darba ilksīs.
Tomēr rūķi spītīgi atteicās paklausīt. Turpināja savu grāmatu darbu, jo tuvojās taču Ziemassvētki un ļaudis nevarēja atstāt bez viņu iemīļotajiem stāstiem un brīnumiem.
Ledene nolēma nepaklausīgos pavalstniekus sodīt. Tomēr bija jārīkojas viltīgi un jāpārdomā katrs solis. Pasaku zemē vairs nebija tie laiki, kad ar pavalstniekiem varēja izrēķināties tieši un aci pret aci. Viņa nolēma cīņā ar rūķu spītību sūtīt bezvāržu barus. Bezvārži bija uzticama armija, neredzami un vārdā nenosaukti viņi spindzēja pa gaisu, melnu spļaudami, un neviens viņus nevarēja noķert. Kur vajadzēja, pār pavalstnieku galvām nolija viņu piķis un zēvele, un prom viņi bija. Ja vajadzēja, atgriezās un lēja atkal.
Pār rūķu ciemu nu tika sūtīts uzbrukums pēc uzbrukuma. Putni pazuda, gaiss satumsa, un bezvārži bombardēja rūķu mājas ar savām melnajām sniega pikām. Rūķi glābās kā prazdami. Glāba savas grāmatiņas, turpināja tās atjaunot un glabāt nu jau īstena kara apstākļos. Tuvojās taču Ziemassvētki. Vai tad patiesi kāds debesu brīnums nenolaidīsies uz zemes, lai Ledenes prāts apskaidrotos, bezvārži rimtos un rūķi mierīgi varētu tālāk darīt savu sirdij un viņu ļaudīm tuvo darbu.
Tomēr nekas neliecināja par brīnuma tuvošanos. Reti vairs rūķi varēja atvērt savu mājeļu durvis, lai papriecātos par saviem draugiem – lielajiem un mazajiem putniem. Lai arī bezvārži savos uzbrukumos rūķu ikdienas darba ritenī meta sprunguli pēc sprunguļa, rūķi neatlaidās. Grāmatas rindojās, stāsti tajās dīžājās, lai tiktu beidzot pie tiem, kas tos gaidīja un novērtēja.
Tuvojās taču Ziemassvētki. Rūķi, kuri cieši ticēja grāmatu brīnumiem, izlēma rīkoties paši. No saviem bagātīgajiem apcirkņiem viņi izvēlējās vienu vienīgu grāmatu. Tā bija pietiekami liela un smaga, lai rūķiem plecu pie pleca vajadzētu to lēni nocelt no plaukta un ievietot lielajās grāmatu ragavās. Viņi bija nolēmuši doties ceļā pie Ledenes. Nebija taču vairs ko zaudēt. Bija jānogaida klusa nakts stunda, kad no piķa liešanas apkusušie bezvārži bija atkrituši īsā snaudā starp skursteņiem un putnu barotavām.
Klusiņām un teciņus pa gurkstošo sniegu rūķi devās ceļā uz Ledenes pili. Citi vilka ragavas pa dziļo sniegu, citi tās stūma, palīdzēdami vilcējiem. Citi tīrīja sniegpārslas no grāmatas vāka, lai tas paliktu mitruma neskarts. Milzīgā sniegotā laukā apaļais mēness rādīja rūķiem ceļu un laipnīgi noraudzījās un sparīgajiem, nenogurdināmajiem ceļiniekiem. Tā jau nebija, ka netrūktu spēka, – pa brīsniņam viņi apstājās, ievilkdami elpu un cits citu uzmundrinādami.
Ledenes pils bija tukša un klusa. Visi bezvārži bija nosūtīti savos melnajos darbos. Rūķi klusītēm atvēra vārtus, cēla plecos grāmatu un pa stāvajām trepēm devās uz augšu. Tas bija varen grūts kāpiens. Ik brīdi draudēja kritiens atpakaļ. Tomēr rūķi nepadevās.
Sveču un lākturu apgaismotajā zālē Ledene gulēja saldā miegā. Rūķi novietoja grāmatu uz greznā galdiņa viņas acu augstumā. Un, saņēmuši pēdējos spēkus, vēra to vaļā. Maiga, dziedinoša gaisma, kas nāca no grāmatas lappusēm, pamodināja Ledeni. Vispirms viņa, kā jau nelaikā modies cilvēks, bija apmulsusi. Ieraudzījusi rūķus, viņa ievilka elpu skaļam kliedzienam, bet tūlīt pat apklusa. Viņas acis bija kā piekaltas maigajai gaismai, kas nāca no grāmatas. Pamazām tās pierada un vairs nežilba. Viņa skaidri saskatīja graciozo burtu vijumu, kas aizlīkumoja baltā stāsta ceļā. Tas bija tik neparasti, ka skāra viņu tieši sirdī. Kaut kas notika viņas galvā, ledus kusa, un liela, silta asara noritēja pār Ledenes vaigu.
Rūķi negribēja traucēt šo atklāsmes brīdi. Viņi klusiņām atstāja pils telpas un atpakaļceļā devās, priecīgi mezdami kūleņus un veldami sniega bumbas.
Tikai pret rītu viņi bija mājās. Bezvārži bija nozuduši. Bija beidzies ļaunais murgs. Lieli un mazi putni cēli tekāja gar barotavām un ziņkārīgi ieskatījās mājeļu logos. Tikai īsas dienas gaišās stundas bija atlikušas līdz Ziemassvētku vakaram. Rūķi sarosījās. Vēl bija daudz darāmā. Tik daudzās mājās šovakar gaidīja grāmatas un brīnumainus stāstus.