Andrejs Grants ir ideāls sarunu biedrs – apgalvo Laima Slava albumā, kas izdots 2002. gadā izdevniecībā Neputns. Viņai noteikti ir pamats to teikt, jo ar Grantu sarunājusies daudzu gadu garumā. Šim apgalvojumam man jāpiekrīt arī pēc tikai pusotru stundu ilgas tikšanās ar ievērojamo fotogrāfu pirms šī raksta sagatavošanas. Inteliģents, draudzīgs, sakarīgs kungs labākajos gados! Andrejs Grants prot labi formulēt domas un pārliecinoši argumentēt – ne velti viņš ir autoritāte teju visiem jaunākajiem kolēģiem, lielākā daļa no viņiem pie Granta arī mācījušies. Starp citu, mūsu saruna notiek jauniešu kafejnīcā netālu no tehniskās jaunrades nama Annas 2, kurā Grants praktizē kā pedagogs jau kopš 1979. gada. Tomēr es vēlētos "ideālā sarunbiedra" apzīmējumu lietot arī pārnestā nozīmē – par Andreja Granta fotogrāfijām. Ja vien var pieņemt, ka attēlu skatīšanās kaut kādā veidā ir līdzīga sarunai, Granta fotogrāfijas tiešām līdzinās ideālam sarunbiedram, kura nepieciešamākā īpašība, kā zināms, ir prasme uzklausīt, nevis tikai "vārīties" vienam.
Ļauj saskatīt sevi
Andreja Granta fotogrāfijas ļauj skatītājam tajās saskatīt pašam savu noskaņojumu, iespaidus un atmiņas, tādā veidā atbilstot svarīgai prasībai, kas uzstājīgi tiek izvirzīta mākslai, lai to sauktu par laikmetīgu, – spējai būt dažādi interpretējamai. Tajā pašā laikā Granta fotogrāfijas neļaujas izšķīšanai interpreta asociācijās – tās paliek konkrēti mākslas darbi ar savu tēlu risinājumu, perfektu kompozīciju un acumirklī pazīstamu autora rokrakstu. Šajā ziņā Grants, būdams droši vien pati ietekmīgākā figūra latviešu laikmetīgās fotogrāfijas kopainā, paliek pozīcijās soli pirms nu jau par realitāti kļuvušās situācijas, kad ar gluži vienādiem panākumiem iespējams interpretēt gan mākslas darbus, gan jebkuru nejaušu bildi no nepārtrauktas vizuālās informācijas plūsmas.
Vēlme īsi raksturot Andreja Granta fotogrāfijas, jāatzīst, ne man vienam liek ķerties pie sarežģītām metaforām, lai aprakstītu to īpašās pievilcības noslēpumu. Laima Slava, piemēram, raksta par "skatiena nevainības zaudēšanas spontānā prieka procesu" (A. Grants. Fotogrāfijas, sastādījusi L. Slava, 2002, 12. lpp.). Es gan teiktu, ka autora smalkjūtība izpaužas spējā saglabāt vismaz daļēju skatītāja nevainību – viņš var ieraudzīt to pašu, ko fotogrāfs, bet reizē justies droši pasargāts aiz kameras objektīva. Zināms "stikla efekts", kas nošķir attēlā redzamo no skatītāja, ir raksturīgs visām Granta fotogrāfijām: tās nav pārāk informatīvas, pat ja portretētas reālas personas, nemēģina iluzori iesaistīt notikumos, kas norisinās acu priekšā, un visai maz liek nojaust par autora emocionālo stāvokli konkrētajā brīdī. Tikmēr visi elementi attēla taisnstūrī ir "organizējušies" tieši tā, kā nepieciešams fotogrāfam kompozicionālas perfekcijas vārdā, tāpēc skatītājam pat iztēlē grūti ieraudzīt kaut ko ārpus kadra rāmja vai pirms un pēc noteiktā mirkļa. Tas paver plašas iespējas prātot par laika neatgriezenisko plūdumu, atmiņu dabu, pārejošām attiecībām utt.
Mūsu sarunā Andrejs Grants bilst, ka cilvēka saistība ar laiku ir ne mazāk svarīga par vietu, no kuras viņš nāk. To viņš piemin saistībā ar fotogrāfiju sēriju Kolēģi, draugi, paziņas, kas ir viena no trim viņa nepārejošajām tēmām (divas citas – Iespaidi un Pa Latviju). Lai arī Grants fotografē tikai cilvēkus, kurus pazīst, viņš pieņem, ka viņam ir kas kopējs ar jebkuru cilvēku, ar ko dzīvojis vienā laikā. Gadu gaitā, saprotams, šis laika temats kļūst arvien aizpildītāks, salīdzinot ar citiem – balstītiem uz vizuālo kvalitāšu izvērtējumu vien. Turklāt Andrejs Grants ir bijis klāt nozīmīgos pavērsienos latviešu fotogrāfijas attīstībā.
Izšķirošo procesu dalībnieks
Būdams jurists pēc izglītības un sākotnējās nodarbošanās, 1979. gadā Andrejs Grants spēra izšķirošu soli savā biogrāfijā, atsakoties no visai stabilās profesijas un kļūstot par "tikai" fotogrāfu. Tas bija arī laiks, kad Grants darbojās leģendārajā fotoklubā Ogre. Leģendārajā tāpēc, ka to vadīja izcila personība – Egons Spuris (plašāk pazīstams ar sēriju Rīgas proletāriešu rajoni) – un ka klubs pozicionējās atšķirīgi no citiem, vispirms jau no vadošā fotokluba Rīga, kā jaunu fotogrāfijas estētisko un arī ētisko principu meklējumu vieta.
Tas nebija reģionāls klubs, kā varētu spriest pēc nosaukuma, bet drīzāk patvēruma vieta ārpus pamatstraumes censoņiem no galvaspilsētas. Te jāpiebilst, ka fotogrāfijas attīstība Padomju Latvijā praktisku un ideoloģisku apstākļu dēļ norisinājās nevis profesionālās mākslas koordinātās, bet amatieru klubu sistēmā, kas gan vairāk liecināja par organizatorisko modeli, nevis autoru darba kvalitātēm. Lūk, šajā vidē brieda iekšējā opozīcija, kura izauga līdz nesamierināmām uzskatu atšķirībām, kas īsti nav nogludinātas joprojām. Runa ir par t. s. mākslas foto un tikpat nedroši lietojamā apzīmējuma "dokumentālā fotogrāfija" pretstatījumu, kas kļuva aktuāls XX gs. 70. gadu nogalē un 80. sākumā.
Ap to laiku fotoklubu pionieri Gunārs Binde, Ilmārs Apkalns, Vilhelms Mihailovskis un citi, kas fotogrāfijas attīstību redzēja kā ielaušanos tēlotājas mākslas laukā, bez tā sauktās piktoriālās vai klasiskās mākslas paraugus atdarinošās pieejas lietojot arī ne mazums modernisma izteiksmes līdzekļu – kāpinātu ekspresiju, uzsvērtu grafiskumu, inscenējumus un brīžam pat sirreālu montāžu –, bija sasnieguši respektējamu popularitāti un statusu. Tas savukārt izraisīja pretestību jaunākas paaudzes fotogrāfos, kas neredzēja sev vietu šādā, viņuprāt, novecojušā estētiskā sistēmā. Egona Spura pievēršanās ikdienišķām tēmām, neizskaistinātai realitātei Proletāriešu rajonu sērijā, kā arī pedagoģiskais darbs Ogrē radīja jaunu – dokumentālās fotogrāfijas – paradigmu, kuru atsaucīgi uzņēma nākamās fotogrāfu paaudzes. Es pārjautāju Andrejam Grantam, vai tiešām Spura un Ogres fotokluba nozīme latviešu fotogrāfijas vēsturē nav pārvērtēta, un viņš apliecina, ka ne. Patiesībā – Grants pats tam ir pierādījums.
Četru grupa
Process attīstījās, radās jaunas formācijas. 1986. gadā izveidojās vēl viena latviešu fotogrāfijas leģenda – A grupa, kuru nodibināja četri jauni cilvēki – Valts Kleins, Andrejs Grants, Gvido Kajons un Mārtiņš Zelmenis. Viņus ""neparko", "nemaz", "vairs", "līdz riebumam" (..) neinteresēja skaisti fotografēt skaistas lietas", bet "interesēja atrast un rādīt skaisto tur, kur to parasti nemeklē vai neatrod", raksta M. Zelmenis publikācijā Vērojumi un piedzīvojumi astoņdesmitajos gados interneta vietnē latfoto.lv (07.04.2009.). Šajā izvērstajā atmiņu stāstā var izlasīt visas detaļas, kas attiecas uz A grupas vēsturi, arī dalībnieku sastāvu, izstādēm un konkrētiem faktiem, taču jāatzīst, ka kopumā situācija bija paradoksāla: laikā, kad citās mākslas jomās modernisma iekarojumi bija atzīti par fundamentu, uz kura plauka postmodernā nenoteiktība, fotogrāfi kā savu misiju apzinājās dokumentālu realitātes attēlojumu.
Grants atzīst, ka pasaulē un tepat kaimiņos Lietuvā dokumentālā fotogrāfija bija jau nostiprinājies koncepts, bet Latvijā, to ieviešot, nācies pildīt pat zināmu sociālo (drīzāk – apgaismojošu) misiju. Foto "mākslai" tika piemērots nievājošais salona apzīmējums, kas tika lietots arī citās mākslas jomās, lai apzīmētu salkanu, publikai izdabājošu produkciju. Andrejs Grants piebilst, ka šai parādībai atbilst arī "klubu foto" vai "kalendāru foto" apzīmējumi, – katrā ziņā A grupai bija pilnīgi skaidrs, pret kāda veida fotogrāfiju tā ir. Turpretī jaunā, dokumentālā fotogrāfija, lai gan raisīja jautājumus par sava apzīmējuma atbilstību arvien skaidrāk saskatāmajai estētiskajai motivācijai, pakāpeniski tiešām iekaroja vietu mākslas pasaulē turpmākajās desmitgadēs – ne bez Andreja Granta spožās mākslinieka un pedagoga personības iespaida. Jāatzīst, ka senais konflikts ir izrādījies auglīgs, kaut gan man personīgi šķiet, ka tā diskusiju potenciāls ir izsmelts.
90. gados Andrejs Grants, tāpat kā A grupai tuvā Inta Ruka, bija viens no fotogrāfiem, kas aktīvi iekļāvās laikmetīgās mākslas izstāžu apritē. Šajā gadsimtā tajā ir ienākuši arī viņa audzēkņi – no pašlaik pazīstamākajiem minami Arnis Balčus, Gints Bērziņš, Anda Bankovska, Iveta Vaivode. Andrejs Grants turpina sarunāties ar skatītājiem caur savām pārlaicīgajām sērijām, kas bija skatāmas arī personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2011. gadā un pēc tam izvirzītas prestižajai Purvīša balvai.