Arsenālā un Gētes institūtā būs skatāma fotomākslinieka Egona Spura darbu izstāde

Latvijas 20. gadsimta fotogrāfijas vēsturē ir maz personību, kuru daiļradei būtu tik liela nozīme fotogrāfijas vizuālās valodas attīstībā kā Egonam Spurim (1931-1990). Par to liecina fakts, ka Latvijas kultūras kanonā vienīgi Egona Spura melnbalto fotogrāfiju sērija Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos tika atzīta par izcilāko Latvijas fotomākslas sasniegumu. Kopumā izstādēs iecerēts eksponēt ap 350 darbu, lai vienlaikus parādītu mākslinieka daiļrades gaitu no pirmajiem darbiem līdz pat pēdējo gadu fotogrāfijām pirms Egona Spura nāves 1990. gadā. Abu izstāžu centrālais tēls – "vieta, izcila skatienam" – pilsēta, kurai tika veltīts lielākais vairums fotogrāfa darbu. Sarīkojot divas izstādes vienlaicīgi, skatītājiem būs iespēja redzēt, kā autors radīja savu tik fascinējošo skatienu, ar kura palīdzību ikviena, pat visparastākā vieta pilsētā ieguva neatkārtojamos vaibstus un pievilcību.Egona Spura daiļrades attīstība bija ļoti līdzīga citu viņa paaudzes fotogrāfu dzīves un radošajam gājumam. Mākslinieks dzimis Rīgā 1931. gada 5. oktobrī. Fotomākslai pievērsies 1950. gadu beigās, turklāt jau 1959. gadā kādā Suvorova (tagad Marijas) ielas foto piederumu veikalā tika sarīkota pirmā autora darbu skate. Egons Spuris 1962. gadā beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, iegūstot radio inženiera diplomu – ar šo faktu arī nereti tiek pamatota maksimāla precizitāte, metodiskums, racionālisms, kas piemīt viņa fotogrāfijām. Kopš 1962. gada Egons Spuris bija viens no fotokluba Rīga pirmajiem biedriem.1960. gadi un 1970. gadu pirmā puse mākslinieka biogrāfijā iezīmēja ļoti intensīvu radoša darba posmu, kad Egons Spuris aktīvi piedalījās izstādēs kā Latvijā, tā ārzemēs: meistara dzīves laikā viņa darbi tika eksponēti vairāk nekā 350 izstādēs 48 valstīs. Daudzās izstādēs ievērību un atzinību bija ieguvušas Egona Spura fotogrāfijas Inerce (1968), cikls Vibrācijas (1967–1972), Jūrmalciema zēni (1968), Līgava (1970) – darbi, kurus tagad dēvējam par Latvijas fotomākslas klasiku. Agrīniem darbiem raksturīgi spēcīgi gaismēnu kontrasti un melni balto laukumu attiecības, klasiski līdzsvarota, harmoniska kompozīcija. Tāda radoša pieeja tika atzinīgi novērtēta: Egons Spuris bija pirmais mākslinieks PSRS, kurš 1971. gadā ieguva Starptautiskās Fotomākslas federācijas FIAP (Fédération Internationale de l'Art Photographique) zelta medaļu, bet 1975. gadā viņam tika piešķirts FIAP Mākslas fotogrāfa goda nosaukums AFIAP.1975. gadā Egons Spuris uzņemas Ogres fotokluba māksliniecisko vadību. Paralēli studijas vadītāja darbam kopš 20. gadsimta 70. gadu vidus mākslinieks mērķtiecīgi sāk veidot fotogrāfiju kolekciju par Rīgas centra rajoniem, kurā viņam vispārliecinošāk iedevies parādīt "nevis raksturīgo, bet gan raksturu". Kolekcijā Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos iemūžināts mākslinieka dzīvesvietas rajons pilsētas centrā – Avotu, Matīsa, Krāsotāju ielas.Lai gan Egons Spuris fotografēja Rīgas centru, tas fiksēts kā nomale ar klusiem māju iekšpagalmiem, vientuļiem ugunsmūriem un bērnu rotaļlaukumiem. Zināmā mērā pievēršanās šiem vienkāršajiem, stipri pieticīgajiem – sākumā liekas, pat neatraktīvajiem – motīviem mākslinieka daiļradē ir likumsakarīga. Tieši šajā sērijā autors panāk vēl lielāku precizitāti, būvējot emocionāli neuzbāzīgu, taču izjūtām un noskaņām maksimāli piepildītu kadru, apliecinot "tieksmi uz skaudru, poētisku tēlainību".Egons Spuris nodrošināja savu jūtu pārtapšanu pārliecinošā vizuālā tēlā, balstoties uz sev pieejamā, reālā – uz estētiski "tukšā" pilsētvidē sastopamās, praktiski neizsmeļamās sižetu, motīvu, detaļu piedāvājuma daudzveidības. Viņš agrāk par citiem fotogrāfiem atklāja šāda redzējuma vērtību. Varbūt tāpēc arī mākslinieka iemūžinātā "proletāriskā Rīga" tika iecelta Latvijas kultūras kanona statusā un piesaista arvien lielāku speciālistu un interesentu uzmanību.