Viņas nav ne slavenības, ne vērā ņemamas teorētiķes, bet cienījamas praktizējošas arhitektes, kuras savu darbu dara neatlaidīgi, konsekventi un ilgu laiku, – tā par šī gada Venēcijas biennāles Starptautiskās arhitektūras izstādes kuratorēm Ivonnu Farelu un Šelliju Maknamaru raksta britu izdevuma The Observer arhitektūras kritiķis Rovans Mūrs. Abas īru arhitektes profesionālajā vidē galvenokārt pazīstamas ar universitāšu ēkām. Jaunākās un visvairāk godalgotās ir privātā Fernando Bokoni vārdā nosauktā universitāte Milānā un Inženierzinātņu un tehnoloģiju universitāte Limā. Tagad arhitektes projektē jaunu pilsētas bibliotēku Dublinā.
Ivonnas Farelas un Šellijas Maknamaras radītā arhitektūra ir īriski pamatīga un smagnēja. Publisko ēku plašie ātriji atgādina senu piļu cietokšņu priekštelpas jaunās tūkstošgades tehnoloģiju izpildījumā ar iespaidīgām kolonnām un asu gaismēnu dramaturģiju. Tās vairāk līdzinās XX gadsimta monumentālā modernisma ēkām, nevis XXI gadsimta vieglajai un rotaļīgajai arhitektūrai. Ivonna Farela un Šellija Maknamara ar arhitektūru nejoko. Viņu ēkas ir nopietnas un solīdas.
Vienotā pārliecībā
Ivonna Farela un Šellija Maknamara iepazinās, kad studēja Dublinas Universitātes Arhitektūras skolā. Pēc tās absolvēšanas viņas 1977. gadā nodibināja arhitektu biroju Grafton. Tā nosaukumu dāmas aizņēmās no Dublinas galvenās ielas, kurā atradās jaunais birojs. Par Ivonnas Farelas un Maknamaras ciešo sadarbību tiek teikts, ka pēc abu uzstāšanās ir grūti atcerēties, kuru domu kura no biroja partnerēm ir izteikusi. Viņu sacītais saplūst kopā vienotā pārliecībā un uzskatos par arhitektūru. Venēcijas biennāles vēsturē nav daudz gadījumu, kad galveno izstāžu kuratoru gods tiek dalīts. Parasti tas tiek tikai vienai personībai.
Pirms astoņiem gadiem līdzīga situācija bija, kad par Venēcijas galvenās izstādes kuratori bija uzaicināta japāņu arhitekte Kadzujo Sedzima, bet viņa visur uzstājās kopā ar savu partneri biroja SANAA vadībā Rjui Nisidzavu. Pirms četriem gadiem Venēcijas arhitektūras biennāles kurators bija, iespējams, asākais un noteikti ciniskākais holandiešu prāts arhitektūrā Rems Kolhāss. Viņa veidotā izstāde bija intelektuāli vislabāk izstrādātā biennāles nesenajā vēsturē. Taču tā saņēma kritiku par mūsdienu arhitektūras izslēgšanu no biennāles galvenajām izstādēm. Pirms diviem gadiem par biennāles kuratoru tika aicināts čīliešu arhitekts Alehandro Aravena, kura profesionālās uzmanības centrā ir sociālā arhitektūra. Viņš Venēcijā pierādīja, ka arhitektūra pastāv arī aiz ASV, Japānas un Eiropas robežām un ka akūtās mūsdienu arhitektūrā risināmās problēmas ir jūtamas tieši tur. Skarbāko kritiku par čīlieša kūrēto izstādi izteica radikāli labēju un izaicinošu viedokļu paudējs Zahas Hadidas partneris un viņas arhitektu biroja mantinieks Patriks Šūmahers. Viņš apgalvoja, ka sociālie projekti jaunattīstības valstīs lielākoties nav mūsdienu Rietumu arhitektu ikdienas darbu sarakstā un ka šādi liela daļa praktizējošo arhitektu ir izslēgti no biennāles aktualizēto jautājumu loka.
Praktisko un pragmatisko īriešu piegājiens arhitektūrai varētu būt pa prātam galvenokārt praktizējošiem arhitektiem. Ivonna Farela un Šellija Maknamara nav ne superintelektuāles kā Rems Kolhāss, ne altruistiskas pasaules glābējas kā Alehandro Aravena. Viņas ir «normālas» arhitektes, kas uzņemas gan komerciālus, gan publiskus pasūtījumus un piedāvā praktiskus risinājumus. Šādu kuratoru izvēle sasaucas ar politologu novērojumiem, ka arvien lielāka daļa vēlētāju negrib, lai valsts vadītāji būtu elitāri intelektuāļi, bet gan vēlas "kādu no mums", kas rīkojas gluži kā mēs visi. Un biennāles vēlētāji lielākoties ir praktizējoši arhitekti no visas pasaules, kuri uz Venēciju dodas rast iedvesmu ikdienas darbam.
Arhitektūras elite ierodas uz pirmsatklāšanas dienām, meistari draudzīgi uzsit viens otram uz pleca ar dzirkstoša vīna glāzi rokā un steidzas projām. Atlikušos sešus mēnešus izstādes aplūko tie, kas rada visu pārējo pasaulē uzbūvēto. Viņi ir tie, kuri veido simtos tūkstošu mērāmo Venēcijas biennāles publiku, kas ir tik svarīgi katras kultūras institūcijas efektivitātes pārskatos.
Ideāls – villa Maljorkā
Ivonna Farela un Šellija Maknamara par šī gada biennāles tēmu ir izvēlējušās vārdu salikumu "Brīvā telpa"/Freespace un kā tās ideālu min dāņu arhitekta Jerna Utsona ieeju villā Can Lis Maljorkā ar iebūvētu noflīzēta betona solu un pastkartes skatu uz Vidusjūru. Tā esot perfekta vieta cilvēka ķermeņa komfortam un baudai. 1966. gadā Jerns Utsons, aizvainots un sastrīdējies gan ar Sidnejas operas ēkas pasūtītājiem, gan ar jaunā opernama inženieriem, atpakaļceļā uz mājām iegriezies Maljorkā. Viņam tur tā iepaticies, ka Vidusjūras krastā kāda zvejniekciema pievārtē arhitekts nolēmis uzcelt ģimenes vasaras māju. Villai viņš deva sievas Lizas vārdu.
Villa ir atsevišķu ēnainu paviljonu kompozīcija, kas celta no vietējā kaļķakmens. Lielākā daļa smagnējo mēbeļu ir izgatavotas uz vietas un iebetonētas. Can Lis logiem ir slēģi tikai no ārpuses, tas dara jo īpašāku ēnaino interjeru un spožās Vidusjūras saules saspēli. Villa kļuva par iecienītu arhitektūras tūrisma galamērķi. XX gadsimta 90. gados Jerns Utsons nolēma Maljorkā pavadīt visu gadu. It kā pārāk mitrā klimata dēļ ziemās, it kā pārāk noguris no daudzajiem kolēģiem, kuri devās apskatīt un apbrīnot Can Lis, viņš villu novēlēja bērniem, bet pats sev uzbūvēja jaunu – arī Maljorkā, taču šoreiz tās atrašanās vietu turēja lielā slepenībā.
Pagājušās biennāles kurators Alehandro Aravena par izstādes iedvesmas avotu izvēlējās neatlaidīgo vācu matemātiķi un arheoloģi Mariju Reihi, kura pētījusi seno pirmsinku civilizāciju atstātos rakstus Naskas tuksnesī un pašaizliedzīgi cīnījusies par to saglabāšanu, šī gada biennāles kuratores – aizvainota arhitekta radītu villu savai ģimenei Maljorkā, kuru pats bijis spiests pamest pārāk daudzo tās apbrīnotāju dēļ.
Galvenie eksponāti
"Mēs neesam kuratores, bet arhitektes," atzīst Ivonna Farela un Šellija Maknamara. Viņas savu darbu Venēcijā sāka ar telpu plānu izpēti. Iespējams, to tik rūpīgi nav darījis neviens cits biennāles kurators. Biennāles centrālās izstādes katru gadu notiek vienās un tajās pašās telpās, bet tās nekad netiek kardināli mainītas. Nevar teikt, ka tā būtu noticis šogad, bet Ivonnas Farelas un Šellijas Maknamaras nelielās intervences gan Arsenāla centrālajā izstāžu zālē, gan kādreizējā Itālijas paviljonā Dārzos lika to arhitektūru novērtēt no jauna, it kā skatot pirmo reizi. Šīs pārmaiņas izstāžu telpās, nevis kuratoru teorētiskās idejas paliek atmiņā un iezīmēs 2018. gada biennāli nākotnē.
Kādreizējais Itālijas paviljons Dārzos ir ēka, kas XIX gadsimta beigās pirmā celta īpaši Venēcijas mākslas biennāles vajadzībai. Sākumā te vienkopus atradās arī visas nacionālās ekspozīcijas, līdz citas valstis uzcēla tepat Dārzos sev atsevišķus paviljonus. Kādreizējais Itālijas paviljons ir piedzīvojis daudzas pārbūves. To veidojuši gan Džo Ponti, gan Karlo Skarpa. Ivonna Farela un Šellija Maknamara plānos atradušas pasen aizbūvētās Karlo Skarpas projektētās durvis un logus, kas paver skatu uz blakus esošo kanālu, un atjaunojušas situāciju pirms aizbūvēšanas.
Arsenāls ir lielākais pirmsrūpniecības laika komplekss, kurā vienlaikus strādāja līdz 2000 cilvēkiem. Viņi būvēja Venēcijas republikas floti, kas nodrošināja tās ekonomisko, politisko un militāro varu. Kompleksa galvenā izstāžu zāle Corderie reiz bija vieta, kur vija tauvas un virves dažādām vajadzībām uz kuģiem. Ēka uzcelta XIV gadsimta sākumā, bet to ievērojami pārbūvēja XVI gadsimta beigās. Pārbūves autors Antonio da Ponte ir arī Venēcijas Rialto tilta arhitekts. Šķietami nebeidzami garās ēkas iespaidu gan būtiski mainījušas XIX gadsimtā uzmūrētās starpsienas ugunsdrošības uzlabošanai.
Arsenāla komplekss Venēcijas biennāles rīcībā nonāca 1980. gadā, kad šeit notika pirmā Venēcijas biennāles arhitektūras izstāde. Tagad izstāžu zāles tiek izmantotas arī mākslas skatēm. Ivonna Farela un Šellija Maknamara, atgādinot par Corderie sākotnējo funkciju, kā ieeju izstāžu zālē bija izvēlējušās raupjus virvju aizkarus. Viņas arī reiz par black box izstāžu zāli pārvērstajā telpā noņēma logu aizsegus, tādējādi Corderie ielaižot dienasgaismu. Biennāles kuratores uzsver, ka gan Corderie, gan kādreizējais Itālijas paviljons Dārzos ir viņu izstādes galvenie eksponāti, kas atspoguļo brīvās telpas ideju.
Soliņu biennāle
Skaidrojot brīvās telpas ideju, kuratores citē grieķu sakāmvārdu: "Ar sabiedrību viss ir kārtībā, ja veci vīri stāda kokus, kuru ēnā paši nekad nesēdēs." Brīvā telpa esot arhitektūras pievienotā vērtība, kas ir vēl klāt pasūtītāja noformulētajai ēkas programmai, tās utilitārajām funkcijām. Brīvā telpa ir arhitektu labprātīgi piedāvāts ēkas un telpas bonuss – pārkare, zem kuras lietus laikā var patverties arī garāmgājēji, skats no ēkas un uz to, ko var baudīt visi, soliņi, uz kuriem var apsēsties ikviens. Šādas telpas dāvanas kuratores piedāvāja arī Venēcijā – daudzas vietas, kur apsēsties un atpūsties starp eksponātiem. Tās devušas šī gada Venēcijas biennālei iesauku Soliņu biennāle.
Tā radās ne jau tāpēc, ka solu un atpūtas vietu būtu pārāk daudz, bet gan tāpēc, ka pietrūka citu plašāka domu vēriena ideju un koncepciju. Kuratores intervijās pievienojas mūsdienu arhitektu vaimanām par savu bezspēcību un mazo ietekmi uz valstu un pilsētu politiku. Viņas piebilst, ka arhitekts var kaut ko mainīt tikai ar mazām lietām, kas dažkārt var atstāt lielāku iespaidu. Šoreiz šīs mazās lietas – instalācijas un pārdomas – tā arī palika mazās lietas izstādēs, kas diez vai spēs atstāt kādu iespaidu ārpus Arsenāla un Itālijas paviljona Dārzos.
Atskats uz pagātni
Šī gada Venēcijas biennālē interesantākās bija nevis uzaicināto mūsdienu arhitektu radītās instalācijas un projekti, bet gan izstādītā XX gadsimta uzceltā un arī nerealizētā arhitektūra. Kuratores bija īpaši uzaicinājušas 16 īru arhitektu biroju un devušas uzdevumu interpretēt katram kādu noteiktu jau realizētu arhitektūras projektu. Lielākoties tās bija XX gadsimta vidus ēkas, taču bija arī pa kādam senākam un arī pavisam tuvu mūsdienām celtam projektam. Reti kurš mūsdienu piedāvājums spēja konkurēt ar oriģinālo ideju, tāpēc atmiņā palikuši vairāk nepastarpināti eksponētie vēsturiskie projekti.
Britu arhitekts Deivids Čiperfīlds, kurš pats atjaunojis Otrajā pasaules karā cietušo Jauno muzeju Berlīnē, kā ideālās brīvās publiskās telpas piemēru Venēcijas biennālē piedāvāja kādu citu muzeja projektu Berlīnē – Karla Frīdriha Šinkela XIX gadsimta 20. gados radīto Veco muzeju. Venēcijā tika izstādīti Šinkela zīmējumi. Šinkela telpisko plānu vērienam līdzvērtīgi šķita tikai amerikāņu arhitekta un akadēmiķa Roberta Makārtera atgādinātie četru ēku projekti Venēcijā. 1972. gadā Venēcijas arhitekts Karlo Skarpa bija izstādes Četri projekti Venēcijai kurators. Tajā bija izstādīti no 1953. līdz 1970. gadam tapuši projekti, kurus tolaik plānoja uzcelt Venēcijā. Tie bija Loida Raita iecerētais Masjēri memoriāls, Lekorbizjē Venēcijas slimnīcas projekts, Lūisa Kāna izstrādātā Kongresu pils un Isamu Noguči iecerētais parks starp jūru un lagūnu piejūras kūrortpilsētā Džesolo – četri leģendāri XX gadsimta modernisma arhitekti un viņu piedāvājums Venēcijai, kura vēriens un izstrādātās skices liek aizrauties elpai. Karlo Skarpa, veidojot izstādi, vēlējies ar šiem projektiem pierādīt, ka Venēcija ir kā radīta modernai arhitektūrai. Roberts Makārters šo domu lieliski atgādināja, no aizmirstības izceļot modernistu projektus. Venēcija nav tikai savas vēstures un tūristu nogurdināta pilsēta, kurā reizi divos gados sapulcējas visi slavenākie, drosmīgākie un labākie arhitekti.
Informācija
Raksts tapis ar VKKF atbalstu