Domājot par Ivetas Vecenānes gobelēnu izstādi Dieva dārza puķītes, kas ir aplūkojama Vecrīgas galerijā Bastejs (Alksnāja ielā 7), vispirms gribētos iezīmēt vēsturisko vidi, jo galerijas nosaukumā ietvertais toponīms, kas atceļojis no iepriekšējās atrašanās vietas, varētu maldināt. Galerija atrodas namā, kas tika uzcelts XVI gadsimta vidū kā viens no lielākajiem spīķeriem pie Rīdzenes upes ostas. Tā fasādes emblēmā ir redzams balodis, kas pieķēries zaram. Emblēmas spīķeru (kamielis, zilonis) un aptieku (briedis, ērglis, lācis) fasādēs lietoja laikā, pirms tika ieviestas adreses. Iespējams, emblēma atsaucas uz balodi, kas ar olīvlapu knābī pavēstīja Noasam par dievišķo izlīgumu, kad grēku plūdi atkāpās un parādījās sauszeme. Drošs patvērums. Spīķera biezās sienas un smagnējās koka sijas pat vasaras karstumā saglabā patīkamu vēsumu un tik ļoti piestāv gobelēniem, kurus ar telpu vieno senatnīgums.
Izstādes nosaukumu iedvesmojusi Aulejā dzimušās rakstnieces Naaizmērstules krājums Dīva dōrza pučeites (1943), viņas stāsti par dzīvi un myužeigo laimi. Bet paliksim pagaidām tepat, nav jau nekādas steigas. Florālie motīvi, ziedošās dabas pārbagātība, kuru ieraugām Ivetas Vecenānes gobelēnos, liek atgriezties pirmsākumā pie Dieva gribas: "Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu" (Pirmā Mozus, 1: 11).
Zeme saviļņoja Ivetu, kad vīramāte viņai, pilsētniecei, uzdāvināja pļavu. Violetu smerdeļu vecvīru bārdiņu jeb mārsila pļavu, kas plešas Latgalē, Cirmas ezera krastā. Latviešu ticējums vēsta, ka nevajag teikt par puķēm – cik skaistas! Var nobrīnīt. Un tad auglis neienākas. Atburt, atcirst apbrīnu vajag ar šerpumu. Pļavas, kā liecina lietvārds, tika iekoptas, pļaujot zāli vai ganot lopus. Tās radās saimniekošanas rezultātā. Ja Latvijā nekas netiktu darīts, te būtu meži, purvi un pie upēm – palieņu pļavas, kas uzzied pēc tam, kad noskrējuši pali. Dabiskās pļavas, mītiskās Ēdenes mantinieces, uzrodas un pastāv pašas par sevi kā retums, jo augu daudzveidība ir atkāpusies vienkultūru pārspēka priekšā.
Vasaras sapnis
Iveta Vecenāne dzīvo Rīgā, Ziemeļblāzmā, un savos gobelēnos viņa ir ietvērusi gan atmiņas par Latgali, gan citviet Latvijā gūtos vasaras iespaidus. Aizsākums bija 1991. gadā, kad kādā gobelēnā viņa noauda zāles stiebru virmojumu un uzķēra pļavas kustību. Izstādē redzamie gobelēni ir tapuši no 2016. līdz 2021. gadam. Divos šķīrienos uzrodas vasaras sapnis ar maģisku pievilcību. Vienreiz nītis paceļ vienus diegus, otrreiz nītis paceļ nākamos diegus. "Es aužu ar vienu gaišu pavedienu, otru tumšu, mijot tos savā ritmā," saka māksliniece. "Pavedienu gaišumu, tumšumu, siltumu, vēsumu nosaka mana izjūta." Savukārt steļļu platums noteicis, ka viena no gobelēnu dimensijām ir 160 cm, otra variējas, pastiprinot monumentalitāti.
Gobelēnos ir divu veidu skatījumi. Viens uzrauj putna lidojumā. Novakarē (I, II) zilganā debess mēļo ar dzelteno pļavas mirdzumu. Mitrummīles Vīgriezes putojas krēmbaltos ziedos, savukārt Ugunspuķu tumšās alejas izzied, verot ziedus pakāpeniski no apakšas līdz pat stublāja smailei. Rieta rozīgumā tās saglabā kopkora spēku, līdz izskan ar vējā kaisītām pelnu pelēkām pūkām. Ugunspuķes piebaldzēni vēverīši sauca par kazrozēm, bet krievi, norādot uz pielietojumu, tās dēvē par Ivana tēju.
Otru skatījumu, tādu kā bērna acīm, dod auga palielinājums. Saudzējot dūmakaini zilos, diskrēti maigos ziediņus, kas satupušies uz stublājiem kā tauriņi, Cigoriņi atklājas tikai rīta stundās un dienās, kad saule ir nomākusies. Kaisles dvingā plaukst Naktssveces ar spilgti dzelteniem ziediem. Zirgskābenes zaudē struktūru un izkūst okerā, apsūbējuša zelta krāsā, kāda piemīt šī auga sēklām. Nu, tur tiešām jābūt rūdītam koloristam, lai augā, kas slejas debesīs ar nezāles jaudu un ko neviens lops neēd, uztvertu toņu bagātību, virknējot variācijas no blāvi dzeltenā līdz brūnganam.
Tūkstoš ziedu tradīcija
Nevar nepamanīt, ka Ivetas Vecenānes ziedu izvēle, ja neskaita praktisko izmantojumu pārtikā un homeopātijā, ir ārpus kultūras iecienītajiem augiem, ārpus noteiktām zīmēm. Taču šī flora labi ierakstās mille-fleurs – tūkstoš ziedu – tradīcijā un to paplašina. Ziedu kults sākās Francijā XV gadsimta beigās un XVI gadsimta sākumā. Visslavenākais paraugs ir Luāras ielejā tapušais cikls Dāma ar vienradzi. Klinī muzejā Parīzē glabājas cikls ar sarkanu fonu, savukārt Ņujorkā Metropoles muzeja filiālē Klosteri var redzēt ciklu uz zaļa fona. Audēji tikai auda kompozīcijas, bet pasūtītāji, kas sacerēja vienradža šķīstības mīklu, atminējumu paņēma līdzi nebūtībā. Joprojām varam domāt, kas slēpjas uzrakstā À mon seul désir/"Mana vienīgā vēlēšanās", kuru lasām sērijas noslēguma darbā. Gobelēnu izsmalcinātība kopā ar pilnībā neizdibināmo mistisko kāzu vēstījumu nebeidz rosināt skatītājus.
Par Parīzē redzēto Rainers Marija Rilke Maltas Laurida Briges piezīmēs rakstīja: "Kāds miers dveš no tiem, vai ne? Maz tie atšķiras cits no cita. Visos redzama ovālā, gaiši zilā sala, kas viegli peld uz atturīgi sarkanā pamata, kurš nosēts ar puķēm un kuru apdzīvo sīki, paši ar sevi aizņemti dzīvnieciņi." Dzejnieka skatiens pamanīja rozes un neļķes. Tās, kurās arhitekts Georgs Barkāns neaizķērās, kad savos vienradzim veltītajos gobelēnos ieauda darbīgas figūras. Toreiz aušana Latvijā bija sasniegusi apogeju, un 1989. gadā izdevniecība Liesma izdeva apjomīgu albumu Latvju tekstilmāksla ar mākslas zinātnieces Sandras Kalnietes tekstu.
Amata gods
Laiki mainījās. Gobelēns palika bez pasūtītāja un finansiālās atdeves. Iveta Vecenāne turpināja aust un veidot personālizstādes. 2018. gadā viņa saņēma godalgu Sjiaņas Beiliņas Universitātes rīkotajā inovatīvā dizaina konkursā. Par skolotājiem viņa uzskata tekstilmākslinieci Irisu Blumati, kura Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēknes uzņēma savā dzīvoklī un dalījās ar amata gudrībām pie stellēm, kā arī gleznotāju Ritu Valneri. Viņa Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas tekstilnodaļas studentiem pasniedza gleznošanu un sarunās par mākslu ievija dzīvi. Kā kompozīcijas pasniedzēju Iveta izceļ tekstilnodaļas dibinātāju leģendāro Rūdolfu Heimrātu. Viņš mācīja izprast gleznotāja Paula Klē abstrakcijas.
Par amata godu runājot, jāmin, ka vilnas pavedienus no rūpnieciski ražotām babīnām jeb spolēm māksliniece, pirms ķeras klāt to krāsošanai, vispirms mazgā ar rokām, lai iegūtu mīkstāku, vijīgāku pavediena struktūru. To Ivetai iemācīja mamma. Krāsošanai viņa izmanto rūpnieciski ražotas anilīna krāsas. Vienā katlā tiek sakrāsota dzija no dzelteniem līdz ziliem toņiem tā, ka ūdens saglabā dzidrumu, visa krāsa pieķeras klāt matērijai. Izmantotā vilna ir gan balināta, gan dabīgi pelēcīga ar baltpelēkmelnu akotu. Iegūtās dzijas krāsas atbilst skicēm, kas tiek izmantotas par pamatu gobelēniem. Krāsas ir noturīgas, un gobelēnus vēlāk ir iespējams arī mazgāt – krāsas zied. Gars lido turp, kur vēlas.
Iveta Vecenāne
Izstāde Dieva dārza puķītes
Galerijā Bastejs līdz 28.VIII
