Kā pirms trim gadiem mākslas cienītāji brauca uz Kauņu – tobrīd Eiropas kultūras galvaspilsētu –, lai klātienē skatītos Marinas Abramovičas, Joko Ono un Viljama Kentridža mākslu, tā lietuviešiem šobrīd būtu pamats doties uz Rīgu. Pavasarī austriešu tēlnieka Ervīna Vurma (1954) retrospekcija bija skatāma Vīnē, savukārt līdz 14. septembrim viņa personālizstāde Kā tas ir būs redzama Rīgā mākslas centrā Zuzeum. Un tas patiešām nav ikdienišķs notikums Latvijas mākslas dzīvē. Pat ja jums nepatīk skaļi apzīmējumi, Ervīns Vurms ir pasaules klases vārds, viens no pēdēju gadu desmitu ietekmīgākajiem tēlniekiem Eiropā, un citādi viņu nemaz nevar pieteikt.
Ervīns Vurms dzīvo un strādā Vīnē un Limbergā (Austrija). Viņš tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem laikmetīgajiem māksliniekiem un ir izstādījis savus darbus daudzās pasaules valstīs. Vurms divreiz ir piedalījies Venēcijas biennālē. Viņa darbi bijuši skatāmi mākslinieka personālizstādēs dažādās pasaules malās, arī Bādišles Ķeizara villas parka Marmora kotedžā (2025), Tovadas Mākslas centrā Japānā (2025), Albertīnas Modernās mākslas muzejā Vīnē (2024–2025), Jorkšīras Skulptūru parkā Veikfīldā (2023–2024), Savanas Mākslas un dizaina koledžas (SCAD) Mākslas muzejā ASV Džordžijas štatā (2023–2024), Telavivas Mākslas muzejā (2023), Suvonas Mākslas muzejā Dienvidkorejā (2022), Taipejas Tēlotājmākslas muzejā Taivānā (2020) un Vankūveras Mākslas galerijā Kanādā (2019), kā arī Zuzeum.com.
Pirmoreiz Rīgā vienkopus būs aplūkojami Ervīna Vurma tēlniecības, glezniecības un fotogrāfijas darbi no dažādiem radošajiem periodiem.
"Hronoloģiski aptverot darbus no Fat Convertible (Resns kabriolets, 2005), Vurma slavenā komentāra par auto kultūru, līdz jaunākajam šeit pārstāvētajam ciklam Substitutes (Aizstājēji, 2024), izstāde parāda mākslinieku kā acīgu materiālās pasaules vērotāju, kurš pamana tās lomu mūsu individualitātes veidošanās procesā," izstādi piesaka kurators Mihails Ovčarenko. Izskatās, ka kabrioletam būtu celulīts.
Tukšas drēbes
Ervīns Vurms aizraujoši strādā ar formu un mērogu. Viņam patīk saspiest, izspiest, izkausēt un citādi deformēt visiem labi zināmus ikdienišķus priekšmetus un objektus: mašīnas, somiņas, desas, mājas, policistu cepures. Viņa darbos savijas humors, ironija, groteska un ideju nopietnība. "Mans darbs ir komentārs par sabiedrības stāvokli. Es izmantoju absurda un paradoksa leņķi, lai izgaismotu mūsu pasaules problēmas," intervijās teicis Ervīns Vurms, kura daiļradē skulpturālais koncepts vienmēr ir saistīts ar sociālo. Rīgā, tiekoties ar žurnālistiem, tēlnieks saka: "Pasaule šobrīd ir briesmīga, un man tas sāp. Es vēlos savos darbos par to runāt. Varbūt ne vienmēr gluži acīmredzamā veidā."
Izstāde apkopo dažādos daiļrades periodos tapušus darbus, kas sniedz unikālu ieskatu mākslinieka savdabīgajā stilā, kurā savijas figurālisms, filozofija un absurds. Ervīna Vurma skulptūras ir intelektuālas, bet arī nedaudz dauzonīgas.
Neiedomājamās kombinācijas atgādina sirreālistu pasauli. Uz izstādi var iet ar mazu bērnu vienkārši papriecāties par milzīgajām, spocīgi deformētajām krāsainajām formām, bet pēc tam mājās uzrakstīt Ervīna Vurma darbu iedvesmotu intelektuālu eseju.
"Jaunībā vēlējos studēt glezniecību, bet teju nejauši kļuvu par tēlnieku, tāpēc sāku domāt, kas šodien varētu būt tēlniecība. Tas mani noveda pie tukšuma, virtualitātes, apjoma un citu tēlniecības pamatīpašību izpētes," stāsta mākslinieks.
Iecienīts autora paņēmiens ir uzvilkt vienu vai vairākus desmitus džemperu kādam šķietami nepiemērotam objektam – tas allaž izskatās uzjautrinoši un mazliet biedējoši. Mākslinieks ir radījis somas, čemodānus, spilvenus un domu burbuļus ar kājām. Viņš ir visādi rotaļājies ar gurķiem, kurus pasludinājis par savu pašportretu, un cīsiņiem, kas, piemēram, savijas ciešā skūpstā. Izstādē tieši šis darbs gan nebūs redzams, bet cīsiņu un sardeļu tēls ir tēlnieka iecienīts, un citas tā variācijas ir aplūkojamas arī izstādē Zuzeum.
Izstādē mākslas centrā Zuzeum skatāmā skulptūra The German Couch (Vācu kušete, 2011) ir automašīnas MercedesBenz 123 atlējums alumīnijā, kura forma ir deformēta, lai atgādinātu mīkstu sēžammaisu. Vurma skulptūrām vispirms iznāk tuvoties caur jocīgo un nedaudz smieklīgo, pirms pieslēdzas viņa mākslas darbu patiesajiem ierosmes avotiem, pie kuriem jāmin absurda estētikas pārstāvji, īpaši dramaturgs Semjuels Bekets, un dižākie vācu filozofi.
Ciklā Neuroses (Neirozes, 2018–2023) Ervīns Vurms apvieno dizaina mēbeles un apģērba gabalus, kas pārklāj sēdekļus kā otra āda. Šis tekstila slānis ir atsauce uz dažādiem psiholoģiskiem stāvokļiem, piemēram, trauksmi vai kompulsīvajiem traucējumiem, taču var tikt interpretēts arī kā aizsargčaula, kas ieskauj cilvēka psihi.
Ciklā Attacks (Uzbrukumi, 2021–2022) skulptūras veidotas kā ievērojamu filozofu, arī Martina Heidegera un Ludviga Vitgenšteina, mājokļu modeļi, kas deformēti zem ikdienišķu priekšmetu sloga – balts banāns uzgāzies un iespiedis mājas jumtu, citai mājai skursteņa vietā – sardele. Šo darbu pamatiecere nav kritika, drīzāk absurda divu pretēju sistēmu – intelektuālas abstrakcijas un materiālas pārmērības – konfrontācija, tomēr dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz Martinu Heidegeru un viņa saikni ar Nacionālsociālistisko partiju un Ādolfu Hitleru, saskatāms arī kritikas elements. "Šie darbi izriet no manas bērnības klaustrofobijas 50. gadu šaurībā vecāku mājās, dažādām sabiedrībā pastāvošajām stigmām," stāsta mākslinieks.
Darbs no cikla Box People (Cilvēki kastes, 2017) rāda apģērbu kā klaustrofobiskus putnu namiņus. Šķiet, ka tie radīti cilvēkam, kurš meklē patvērumu no ārpasaules un nepieciešamības rēķināties ar tās sarežģītību. "Es agri sāku izmanot savā mākslā drēbes, tāpēc ka tas bija lēti un pieejami. Es dzīvoju virs saimniecības veikala. Sapratu, ka no tēlnieciskās perspektīvas drēbes ir kā otrā āda, aizsargčaula, kas rada telpiskas virsmas. Kad skatāmies uz romiešu un grieķu perioda skulptūrām, redzam milzīgas zirgu, atlētu, dievu un dieviešu figūras. Viņu masīvo apjomu patiesībā veido tikai plāna kārtiņa bronzas "ādas". Kā tukšs apģērba gabals. Drēbes ir arī līdzeklis, lai uzdotu aktuālus sabiedriskus un psiholoģiskus jautājumus. Tās rada universālu cilvēka tēlu – ķermeni, garu, prātu – ar identitātes problēmām un visiem elementiem, kas veido cilvēku," stāsta Ervīns Vurms.
Darbos Hurry (Steiga, 2023 ) un Director Kneeling (Direktors uz ceļiem, 2023) Ervīns Vurms papildina rokassomas, bagāto un vareno statusa simbolu un cerīgo censoņu kāroto mērķi, ar komiskām, kā no animācijas filmas patapinātām kājām.
Izstāde apkopo dažādos daiļrades periodos tapušus darbus, sniedzot unikālu ieskatu mākslinieka savdabīgajā stilā, kurā vienkopus savijas figurālisms, filozofija un absurds. Foto – Daša Trofimova
Vienas minūtes skulptūras
Interaktīvajā izstāžu telpā skatītāji ir aicināti rīkoties pēc mākslinieka instrukcijas un radīt tā sauktās Vienas minūtes skulptūras (piemēram, īpašā pozā ir jāmēģina noturēt izlietnes tīrītāju un sadzīves ķīmijas pudeles, kas ar ķermeni jāpiespiež pie sienas). Ervīns Vurms ir pārliecināts, ka skulptūra var ilgt tikai dažas minūtes vai sekundes. "Masas un apjoma maiņa ir skulpturāla darbība. Svara palielināšana vai samazināšana arī ir skulpturāla darbība," uzskata mākslinieks. 1993. gadā viņš ir radījis instrukciju, kā "astoņās dienās mainīt savu izmēru no L uz XXL".
Ervīns Vurms piešķir formu mirklim un absurda sajūtai, ko šis mirklis atklāj. Viņa daiļrades galvenā tēma ir saistīta ar atziņu, ka mēs veltīgi meklējam dzīves jēgu. Mākslinieks bieži atsaucas uz Albēru Kamī, kurš saskatījis absurdu cilvēka jēgas meklējumos bezjēdzīgā pasaulē: "Absurds var uzlēkt virsū ikvienam uz jebkura ielas stūra."
"Mākslinieks izmanto plašu mākslas mediju un materiālu spektru, apvienojot redīmeida elementus ar koku, alumīniju, tēraudu un plastmasu. Viņa māksliniecisko interešu centrā gandrīz vienmēr ir cilvēka ķermenis, spoguļojot patēriņa straumi, kas ap cilvēka personību draud uzbūvēt tukšu bezsatura čaulu. Tomēr mākslinieka ironiskā humora izjūta neļauj viņa darbiem kļūt par pasaules galu sludinošiem didaktiskiem vēstītājiem," Ervīna Vurma mākslas intonāciju raksturo izstādes kurators Mihails Ovčarenko.
Bruņojies ar moto "viss ir saistīts ar visu", Ervīns Vurms uzlūko cilvēka ķermeni kā plastisku un nepabeigtu vienojošo posmu starp organisko un cilvēka radīto pasauli, starp patērētājkultūras privilēģijām un prestiža diktētu izšķērdību.
Visbiežāk pasaule atklājas un kļūst vērtīga tikai no cilvēka skatpunkta, kontrastā ar "radības kroni", bet Vurma mākslas pa saulē cilvēks nav pretstatīts pārējai pa saulei. Tēlnieks cilvēku pazemina, bet priekšmetisko (matērijas) pasauli – paaugstina, lai tie stāvētu uz vienas zemes. Vurma cilvēks ir tāds pats pārejas posms no vienas materialitātes formas uz citu kā mazie burkāniņi, uz kuriem Vienas minūtes skulptūrās ir atbalstītas krēsla kājas.
Izstādes nosaukums aizgūts no Semjuela Beketa romāna How It Is (Kā tas ir, 1962). 2024. gadā tapusī skulptūra ar šādu nosaukumu, kas ir viens no mākslinieka visu laiku sarežģītākajiem darbiem, iekļaujas ciklā Vienas minūtes skulptūras (One Minute Sculptures), ko Vurms aizsāka 90. gadu beigās. "Beketa darbā galvenais varonis rāpo "pa dubļiem, pa tumsu", meklējot pavedienu, kas aizvestu pie citām būtnēm un tās pasaules, kuru viņš ir zaudējis. Beketa komiskais eksistenciālisms kontrastē ar nebeidzamu apveidu un formu daudzveidību, ko izmanto Vurms, kurš, šķiet, galu galā tomēr nonāk pie tā paša secinājuma – materiālā dimensija ir labirints, no kura izglābties laimējas tikai retajam," stāsta kurators.
Cikla darbi, kas aplūkojami Mazajā zālē, aicina skatītājus pašiem pārvērsties par dzīvām skulptūrām, izpildot mākslinieka dotos norādījumus, šim nolūkam jāizmanto piedāvātie ikdienas priekšmeti un nekustīgi jāsastingst uz nosaukumā minēto vienu minūti. Daļu no Vienas minūtes skulptūrām papildina virkne fotogrāfiju, kurās skulptūras skatāmas to apdzīvotajā formā, mijiedarbībā ar cilvēku.
KDi aicina ļoti nopietni izturēties pret Zuzeum aicinājumu izstādes interaktīvajā daļā uzņemties pilnu atbildību par savu lunkanību un īpaši pieskatīt bērnus. Paša mākslinieka vadītajā pastaigā izstādē va rēja redzēt, ka iemaukšanās skulptūrā un mēģināšana no tās izkļūt ir visai bīstama. Ja kaut mazliet apšaubāt savas līdzsvara spējas, vienatnē labāk nesaplūst ar Vurma skulptūrām. Lunkana un drosmīga ir izrādījusies modele Klaudija Šifere, kura 2009. gadā izvēlējās veidot Vienas minūtes skulptūras žurnāla Vogue novembra numura vākam. Fotografēja pats Ervīns Vurms.
Demonstrējot interaktīvā cikla Drinking Sculptures/Dzerošās skulptūras darbu, Ervīns Vurms pats tajā iekāpj kā jūrā. "Nesaprotu, kāpēc valda uzskats, ka, lai kaut ko radītu, vajag arī daudz dzert," saka tēlnieks. Lai vai kā – dzerošu talantu mākslas un rakstniecības pasaulē ir daudz. Tas ir veltījums viņiem. Vurms dekonstruē romantisko skatījumu uz dzerošā mākslinieka pašdestrukciju, kurš aiz bildinās ar mākslas radīšanu. Šī skulptūra nedaudz atgādina Toma Veitsa dziesmu Klavieres ir piedzērušās, ne es.
Labāk vienam un pašam
"Es nekad neattēloju kailus cilvēkus. Neskaru rases, seksuālus un politiskus jautājumus. Vienmēr mijiedarbojos ar sava vecuma cilvēkiem. Man šķistu vulgāri, ja es kā vecāks vīrietis fotografētu jaunu sievieti. Fokuss, par ko gribu runāt, tiktu pilnībā mainīts," uzsver Ervīns Vurms.
"Mans tēvs bija policists, māte – mājsaimniece. Mūsu ģimenē neinteresējās par mākslu. Palasīja kādu krimiķi, tas arī viss," Rīgā nelielā mediju pastaigā savā izstādē pie darba Policijas cepure Dānija (2011) izstāsta Ervīns Vurms. Viņš ir mēģinājis sadarboties un mehanizēt savu mākslas procesu, tomēr nonācis pie secinājuma, ka vislabāk un pārliecinātāk jūtas, strādājot viens pats savā darbnīcā ar tēlniecības tēvu tēvu metodēm. To sakot, Ervīns Vurms atdarina kalšanu ar kaltu.
Intervijās tēlnieks atsaucas uz Mikelandželo, kurš teicis, ka var izkustināt kalnu, bet bronzas skulptūra stāvēs vēl piecsimt gadu. Ervīns Vurms turpretim ir "ātrā laikmeta" tēlnieks, kad viss pastāv tikai īsu brīdi.
Nepalaidiet garām, arī šī izstāde nebūs mūžīga, tikai līdz 14. septembrim.