"Staigājot pa mežu, gar jūru, pa purva takām un laukiem, uztvertais attēls ik uz soļa kadrējas gleznās, to fragmentos, kurus šķiet nevaru pagūt uzgleznot, jo tie iet tik ātri, plūst un mainās, ātrāk par mani pašu. Tāpēc ir svītras, ķekši, punkti kā pieskārieni mirklim bezgalīgā kustībā. Jūra ir tā, kas visvairāk saistās ar bezgalību, neaptveramu un visvarenu...," par izstādē redzamajiem darbiem saka māksliniece. "Izstādes gleznu sērija ir konkrētu darbu virknējums, kuros uzdodu sev uzdevumu tos veikt konkrētā laika posmā, lai sasaiste ir savstarpēji cieša. Darbi tapuši, gan gleznojot dabā, gan pārnesot no mazāka formāta uz lielāku. Gleznojot es varu dzīvot audeklā esošajā vidē. Ķekši, svītras un nejaušības paši no sevis rada stāstus, kam sekoju ar otu uz audekla vai papīra. Gleznojot domas plūst ātri, tām jāļaujas, jāpieņem lēmums, kur ļaušu savai rokai pieskarties, kur jāatsakās no liekā vienā mirklī."
Gleznas ir stāsti par kādu konkrētu un reizē absolūti nekonkrētu vietu, kas ļauj nonākt citā realitātē. Daba pārvēršas par krāsu un līniju ritmu uz audekla. Krāsu laukumi iemieso dzīvību reizē mierā un bezgalīgā mainībā.
"Mani interesē daba un apkārtne, īpaši jūrmala, kuru pati gan neuztveru šā vārda vistiešākajā nozīmē. Gleznoto jūrmalu neuztveru kā konkrētu vietu, bet gan savu sajūtu radītu pasauli. Jūrmala un jūras klātbūtne pakļauj visas maņas, uztverot skaņu, garšu, tausti un redzi. Jūrmala man ir bezgalība. Manām gleznām nav nepieciešama verbalizācija. Uzskatu, ka attēls ir teksts, kas jānolasa katram pašam, neko neuzspiežot. Attēlam zūd netveramā sajūtu burvība un brīvība katram to uztvert citādi, ja tas tiek izpreparēts un ielikts vienā noteiktā rāmī. Domāju, ka jāļauj manās gleznās pa liedagu iet pašam," stāsta Madara Neikena.