Pēdējo gadu izstādēs Juris Petraškevičs atklājas daudzveidīgā zīmējumā, formā, faktūrā, žestā un līniju pinumos, materialitātē. Jaunākajā izstādē Nenoteikti žesti zīmējumam tiek piešķirta trešā dimensija. Nelielā formāta darbi uz zīdpapīra piedzīvo izmaiņas, smalki kombinējoties papīra materialitātei ar grafītu, pigmentiem, pasteli, akrilu un vasku, pārtopot skulpturālās trīsdimensiju virsmās, kur vienas līnijas ceļš, līniju struktūra, krāsu laukums pats par sevi ir pašvērtība un var būt stāsts. "Zīmējumiem nav nosaukumu, jo vēlējos tos radīt līdzīgus mūzikai bez programmatiskas ievirzes. Skatītāju atklāsmes, tostarp, arī var tikt uzskatītas par pilntiesīgām šo darbu versijām," Juris Petraškevičs, 2024.
Juris Petraškevičs (1953) – Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs un profesors. Pēdējos desmit gados piedalījies vairāk kā divdesmit starptautiskās grupu izstādēs Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Darbojas dažādās mākslas nozarēs – grafikā, glezniecībā, grāmatu ilustrācijā un dizainā, Latvijas Bankas monētu mākslinieks (monētu sērija Pamati; Barikāžu piemiņai). Saņēmis vairākas atzinības un diplomus starptautiskās grafikas mākslas izstādēs. Ieguvis apbalvojumus par grāmatu ilustrācijām un animācijas darbiem Latvijā un ārzemēs.
Savukārt Lučānas Marianu personālizstāde Atrodot mājas ir otrā brazīliešu gleznotājas personālizstāde Māksla XO galerijā, Rīgā. Gleznotāja iedziļinās imigrācijas un dažādu pārrāvuma formu tēmās, attēlojot izaicinājumus un centienus, kas pavada jauna sākuma, māju un piederības sajūtu atrašanu.
"Gleznu sērija Atrodot mājas atspoguļo, cik grūti ir sakārtot dzīvi, saglabāt dārgo un mīļo, un paturēt atmiņas, kad jāuzsāk dzīve jaunā vietā. Darbi atklāj psiholoģiskās grūtības, ko prasa izkļūšana no saviem sociālajiem ierobežojumiem un robežām, iziešanu no komforta zonas un iekļaušanos jaunā sabiedrībā. Māju atrašana ir vairāk nekā tikai fiziskā pārvietošanās, tas ir emocionāls ceļojums. Mantu izkravāšana, birokrātija un bailes zaudēt identitāti padara šo procesu sarežģītu. Tas izraisa reiboņa sajūtu, tomēr veido jaunas atmiņas, un, tikai pieņemot pārmaiņas ar labsirdību, ir iespējams pārvarēt emocionālo attālumu. Kamēr pagātne vēl uzkavējas, mierinājuma atrašana tagadnē prasa neatlaidību, ticību, pacietību un mīlestību. Mājas nav tikai vieta, tā ir sajūta ˗ pakāpenisks process, kurā jāmācās atrast piederību," ˗ Lučāna Marianu, 2024.
Lučānas Marianu divpadsmit gleznu sērija Atrodot mājas tapušas rezidences laikā Serlachius Museot, Mente-Vilpulā, Somijā, 2023. gadā. Vienlaikus ar personālizstādi Atrodot mājas Rīgā no 2024. gada 16. janvāra Lučānas Marianu personālizstāde Svešās krāsas skatāma Jakobi galerijā, Tartu, Igaunijā.
"Gleznu sērijas 7. darbs ir par grūtībām, pārvietojoties no vienas vietas uz otru pat pēc pārcelšanās. Ceļš var šķist viegls, taču nekas nav viegls, ja jūtamies neaizsargāti un vāji. Durvis atrodas vienā telpā, taču vienkāršais ceļš no vienas vietas uz otru var likt izjust bailes un radīt briesmas, kuras prāts pārāk labi zina, lai tās ignorētu. Mentālajai noturībai visā šajā procesā ir izsķiroša loma. Lēmums sākt jaunu dzīvi ir piepildīts ar bailēm un nedrošību. Ir vajadzīga liela drosme ne tikai uzdrīkstēties aiziet, bet arī ierasties un apzināti izvēlēties sev labāko iespējamo ceļu. Pagātnes rēgus var noturēt drošā attālumā, radot labas atmiņas un ielaižot savā dzīvē jaunus draugus. Nav viegli izvēlēties un izlemt būt laimīgam, atstājot aiz sevis visus gruvešus, brūces un zilumus, bet tas ir nepieciešams, lai gan tas var šķist neiespējami. Bet tas ir tā vērts, neskatoties uz izaicinājumiem. Esmu pateicīga draugiem, kuri palīdzēja man radīt jaunas atmiņas, mazināt bailes un radīt drošu pajumti ar plašākiem, skaistākiem logiem un skatiem," ˗ Lučāna Marianu.
Lučāna Marianu ir itāļu un portugāļu izcelsmes brazīliešu gleznotāja, naivisma pārstāve trešajā paaudzē. Pēdējo 14 gadu laikā piedalījusies naivisma mākslai veltītās izstādēs un projektos galerijās un muzejos visā pasaulē. Lučāna Marianu (1971) dzimusi un uzaugusi Sanpaulu, Brazīlijā. Šobrīd dzīvo un strādā Pirkalā, Somijā. Kopš 2018. gada piedalījusies 36 grupu izstādēs un organizējusi 14 personālizstādes visā pasaulē. 2010. gadā viņa tika izvirzīta kā naivās mākslas pārstāve Govju parādē (Cow Parade) Sanpaulu, Brazīlijā. 2012. gadā Seneca Project ietvaros māksliniece uzgleznoja murāli Pasaule ir mūsu mājas (The World is our Home) Vemblijā, Lielbritānijā.