Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Sestdiena, 16. novembris
Glorija, Banga

Intervija ar amerikāņu mākslinieku Kevinu Bīsliju. Lai mākslinieki valda pār pasauli

Mākslinieki vienmēr uzdos vissarežģītākos jautājumus un skatīsies acīs vissmagākajām problēmām visaizraujošākajos veidos, uzskata amerikāņu mākslinieks Kevins Bīslijs

Līdz svētdienai, 21. janvārim, Laikmetīgās mākslas centrā kim? varēs aplūkot Kevina Bīslija (1985) pirmo personālizstādi Eiropā Novilkumi. Īpaši kim? radītos darbus veido objekti no Rīgā iegūtiem artefaktiem, instrumenti un skaļruņi. Kad apmeklētāji virzās pa neierasti vēso izstādes telpu, priekšmeti uztver apkārtējās skaņas un pa dažādās vietās novietotiem skaļruņiem raida atbalsis. Savā epoksīdsveķu skulptūru sērijā iekļaujot tautiskas zīmes un ikdienišķus objektus, kas atrasti vietējā tirgū, tautastērpu veikalā un savā dzīvesvietā Hārlemā Ņujorkā, Kevins Bīslijs slāņo kultūras un rada jaunas nozīmes ierastiem priekšmetiem.

Kevina Bīslija mākslinieciskajā praksē saplūst tēlniecības, fotogrāfijas, skaņu mākslas un performances robežas. Līdz šim mākslinieka darbi bijuši skatāmi grupas izstādēs tādos muzejos kā MoMA PS1 un Vitnijas muzejā Ņujorkā. Šogad viņam paredzētas personālizstādes Laikmetīgās mākslas institūtā Bostonā un Vitnijas muzejā.

Tā kā pēdējā brīdī izrādījās, ka Kevins aizņemtības dēļ nevarēs ierasties uz izstādes atklāšanu Rīgā, mūsu saruna notika e-pastā.

 

Kā izvēlējies objektus, kurus esi izmantojis Rīgā izstādītajās skulptūrās?

Par saviem materiāliem bieži izvēlos apģērbu un objektus, kas ir tuvi ķermenim. Tas ir labs atskaites punkts, lai sāktu domāt, kā esmu iesaistīts konkrētā vietā. Es pastāvīgi domāju par to, kā sociālās attiecības izpaužas materiālos un kultūras mantojumā, piemēram, objektos, vietās un izteiksmes veidos. Lielākā daļa šo priekšmetu atrasti Centrāltirgū un tautastērpu centrā Senā klēts. Man abas šīs vietas šķita īpašas, kad pirmoreiz biju Rīgā, jo caur apģērbu, ēdienu un kultūras rituāliem var daudz ko saprast par cilvēkiem. Daži objekti ir savienoti ar priekšmetiem, kurus atvedu no Ņujorkas, tāpēc šī izstāde manu personīgo pieredzi apvieno ar novērojumiem par Rīgu.

Vai vari pastāstīt vairāk par Rīgā atrasto objektu mijiedarbību ar tiem, kurus atvedi sev līdzi? Man šķiet, papildus dažādu kultūru un vēstures slāņojumam tavā izstādē ir arī ļoti ķermeniska pieredze instalācijā izmantoto apģērba gabalu, objektu rosinātās taktilās sajūtas un skatītāju ķermeņa kustību un balss veidotās skaņas transformācijas dēļ.

Rīgā atrastajiem objektiem ir specifiska funkcija, tos var uztvert kā konkrēto reģionu raksturojošus – vai runājam par tautas tērpiem vai siltām vilnas zeķēm. Tie ir savas lokalitātes un kopienu blakusprodukti, kuri ir svarīgi identitātes problemātikā. Tāpat ir ar galvas apsējiem (durags), kurus izmanto īsu afromatu veidošanai, – cik kultūrspecifiski tie ir, un kā tie kļuva par melnādaino kopienas stila ikonu Amerikā.

Man šķiet interesanti, ka ir daudz līdzību tajā, kā šie priekšmeti kļūst par kultūras simboliem un kā, lai gan tos pieņemam un atzīstam par svarīgiem, mēs tajā pašā laikā arī vēlamies no tiem atbrīvoties un nonākam grūtībās virzīties uz priekšu, kad indivīdi definē savu identitāti. Mani interesēja, vai es varētu panākt sava veida samierināšanos ar šiem novērojumiem, radot situāciju, kurā cilvēkiem būtu jāiesaistās ar savu ķermeni.

Kā tu sāki interesēties par mākslu, un kā tavi darbi gadu gaitā ir mainījušies?

Māksla mani ir interesējusi vienmēr, un es sevi uzskatīju par mākslinieku, pirms kļuvu par pusaudzi. Manas prasmes tika attīstītas agri, un jau divpadsmit gadu vecumā es gleznoju ar eļļas krāsām. Zīmēšana un tēlu veidošana man nāca dabiski. Kad pārcēlos uz Detroitu, studēju rūpniecisko dizainu ar cerību kļūt par automašīnu dizaineru, taču autobūves nozares apšaubāmā ētika man lika mainīt domas un es atgriezos pie vizuālās mākslas. Aicinājums būt māksliniekam un uzdot jautājumus par pasauli, kurā dzīvoju, man vienmēr bijis pirmajā vietā, un es sekoju iespējām, vai tās mani vestu uz Jeilu, Ņujorku, Londonu vai Rīgu. Mana prakse veidojās visu šo pieredžu ietekmē – dzīvojot dažādās pilsētās, satiekot citus māksliniekus un strādājot ar galerijām un lielām institūcijām.

Kā viss sākas? Kā tu aprakstītu savu darba procesu?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo atkarīgs no tā, par ko runājam. Šis projekts sākās ar Zanes Onckules (bijusī kim? programmu direktore – red.) interesi. Viņa kaut ko sajuta tajā, kā izmantoju materiālus, un domāja, ka tur varētu būt saistība. Viss sākās ar sarunu par šiem materiāliem un pilsētas vēsturi. Vienmēr ir jautājumi, kas aizņem vietu manās smadzenes, un tie nekad netiek pilnībā atbildēti. Tie ir kā milzu akmeņi, kurus var noskaldīt tikai pa drusciņai. Kad lietas sāk ieņemt savu veidolu, rodas jauni jautājumi – kādā krāsā tai lietai vajadzētu būt, kā tas norāda uz personu, kas pieredzējusi lielu traumu vai nelaimi.

Taču esmu cilvēks, kam patīk strādāt ar rokām, un mani interesē taktili objekti un materiāli. Šis process var būt gan sākums, gan pēdējais punkts, lai izkristalizētu to, par ko esmu domājis vairākus mēnešus.

Cik liela nozīme tavā darbā ir nejaušībai?

Es par to īpaši nedomāju, jo vienmēr cenšos attīstīt darba procesu. Izmantoju daudz veidņu, bet ne tradicionālajā izpratnē. Visi lēmumi un žesti tiek veikti ar nodomu. Izmantot nejaušību savā labā nozīmē nebaidīties no procesiem un darba veidiem, kam ir maz precedentu. Neriskējot tu nevari izgudrot kaut ko jaunu.

Vai uzskati savus darbus par sociālpolitiskiem?

Mana dzīve tāda ir, un savus darbus uztveru kā iespēju saprast un reflektēt par savu dzīves pieredzi.

Cik ilgi tu dzīvo Ņujorkā? Vai mākslas pasaule šajā laikā tur ir redzami mainījusies? Bieži tiek runāts, ka Ņujorka kļuvusi pārāk dārga, lai mākslinieki tur varētu dzīvot. Vai tu tam piekrīti?

Ņujorkā dzīvoju piecus gadus, un tā pastāvīgi mainās. Man ir svarīgi koncentrēties uz pārmaiņām, kas ietekmē manus vienaudžus un tos, kuriem dzīvē veicies mazāk, jo tā ir lielākā daļa iedzīvotāju. Kad runājam par Ņujorkas mākslas pasauli, tā ir tik maza daļa no faktiskajām kopienām, kuru daļa esam un no kurām esam atkarīgi. Ja tava iecienītākā veļas mazgātava tiek aizvērta, tas mani uztrauc vairāk, nekā ja tiek aizvērta galerija vai mākslinieku darbnīcu komplekss. Pilsētas ģentrifikācija ietekmē ikvienu, un māksliniekiem neklājas viegli, bet ne tik smagi kā tām strādājošajām ģimenēm, kuras cīnās ar nabadzību.

Man ir svarīgi saglabāt šo perspektīvu, lai arī es vēlos, lai mākslinieki valdītu pār pasauli. Viņi vienmēr uzdos vissarežģītākos jautājumus un skatīsies acīs vissmagākajām problēmām visaizraujošākajos veidos. Ņujorka nebūtu tāda pati bez māksliniekiem, un tikai laiks rādīs, par kādu pilsētu tā kļūs.

Kevins Bīslijs

Izstāde Novilkumi

Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 21.I

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja