Pasaulē slavenākais pilsētu pētnieks dānis Jans Gēls (1936) parasti ar sevi iepazīstina, sakot, ka viņš arhitektūru studējis modernisma ziedu laikos, bet pēc augstskolas beigšanas apprecējies ar psiholoģi un tas būtiski mainījis viņa uzskatus. Jaunās ģimenes mājās pulcējušies citi tikko augstskolu beigušie arhitekti un psihologi, kuri uzturējuši spraigas diskusijas. Uz sievas kolēģu jautājumiem, kāpēc modernā arhitektūra ir tik neiejūtīga pret cilvēku, Jans Gēls nav varējis rast atbildi, bet nolēmis šo attieksmi mainīt. Turpmāk viņu interesējis nevis no putna lidojuma glīts daudzstāvu ēku izvietojums, bet gan cilvēki pilsētā un telpa starp šīm ēkām.
Jans Gēls kļuvis par vienu no neatlaidīgākajiem modernisma pilsētplānošanas principu kritizētājiem. Viņš aktīvi iestājas, lai pilsētas būtu ērtas un patīkamas kājāmgājējiem, nevis automašīnu vadītājiem. Jana Gēla ideālā pilsēta ir ar ātrumu 5 km/h – tieši tik ātri parasti cilvēki pārvietojas. Turklāt pilsētai ir jābūt ērtai ne tikai gados jauniem un spēcīgiem cilvēkiem, bet arī senioriem un maziem bērniem. Janu Gēlu interesē cilvēka uzvedības īpatnības un pilsētu pielāgošana tām, nevis ēku formas un materiāli. Savulaik pat Dānijā, kuras pilsētas, šķiet, ir vistuvāk Jana Gēla ideāliem, viņa uzskatus centās ignorēt. Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā, kurā Jans Gēls strādāja par pasniedzēju un pētnieku, akadēmiskās vides kolēģi centās viņu marginalizēt un uzskatīja, ka Jana Gēla idejas ar uzsvaru uz arhitektūras sociālo aspektu var kaitēt dāņu arhitektūras tradīcijām, kurās nozīmīga loma ir ēku materialitātei.
Mūsdienās pilsētu pētnieks tiek respektēts vairāk nekā jebkad agrāk un viņa idejas ir īpaši populāras jauno arhitektu vidū. Jana Gēla pirmā un populārākā grāmata Dzīve starp ēkām dāņu valodā tika sarakstīta 1971. gadā, angliski tā publicēta tikai 1987. gadā. Grāmatas tulkojums tiek uzskatīts par Gēla starptautiskās slavas sākumu. Pēc tās pilsētu pētnieks ir sarakstījis vēl vairākas grāmatas. Jaunākā no tām – Pilsēta cilvēkiem – ir viņa vairāk nekā 50 gadu pieredzes apkopojums. Pēc aiziešanas pensijā Jans Gēls nodibināja savu biroju un konsultē pilsētu vadītājus un plānotājus visā pasaulē, kā Ņujorku, Melburnu, Maskavu, Londonu un daudzas citas pilsētas padarīt draudzīgas un ērtas iedzīvotājiem. Jans Gēls savulaik arī Rīgai ir izstrādājis ieteikumus pilsētvides uzlabošanā.
Tagad, vairāk nekā pēc desmit gadiem, Jans Gēls Rīgā ieradās pēc Dānijas Kultūras institūta aicinājuma, lai atklātu savām idejām veltīto izstādi Mainot domāšanas veidus Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un pēc arhitektu biroja Outofbox iniciatīvas uzstātos pārpildītā publiskajā lekcijā Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē. Tiek gaidīts arī Jana Gēla grāmatas Pilsēta cilvēkiem tulkojums latviešu valodā.
Jūs modernismu esat daudz kritizējis, bet vai modernisti pilsētās ir izdarījuši arī kaut ko labu?
Daudzas XX gadsimta sākuma modernisma idejas bija labas. Industrializācijas perioda sākumā strādniekiem pilsētās dzīves apstākļi bija ļoti slikti, un modernisti ar savu sociālo entuziasmu centās mainīt situāciju. Pateicoties viņu idejām, strādniekiem tika būvēti saulaināki dzīvokļi, jauno dzīvojamo namu rajoni bija zaļāki. Modernistiem, piedāvājot iedzīvotājiem vairāk saules, svaiga gaisa un koku, izdevās apkarot tuberkulozi. Piemēram, šādi strādnieku rajoni tika izbūvēti Vīnē, Berlīnē, Mančestrā un Amsterdamā. Kad modernisms bija jauns, tas galvenokārt izpaudās nelielos projektos, kuru apbūvi veidoja divu un triju stāvu ēkas.
Jā, modernisms sākās kā sociāla kustība un beidzās kā kaut kas pilnīgi antisociāls. Es kritizēju vēlīno modernismu, kad pēc Otrā pasaules kara masveidā ražoja betona paneļus un no tiem cēla dzīvojamās augstceltnes. Jūs taču zināt, kā Padomju Savienībā masveidā būvēja dzīvojamās mājas strādnieku šķirai. Labi, ja iedzīvotāji tajās nedabūja tuberkulozi, bet nekā cita laba daudz tur nebija. Dažkārt par vēlīno modernismu saku, ka cilvēki varbūt ieguva labāk izsauļotu dzīvokli, bet zaudēja skatu no tā, zaudēja telpu starp mājām. To saucu par ekstrēmo modernismu.
Arhitekti bija sociāli aktīvi XX gadsimta 20. un 30. gados, bet mūsdienās viņi lielākoties aktīvismu ir zaudējuši. Kas notika ar arhitektiem?
XX gadsimta 80. un 90. gados radās uz sevi orientētā japiju kultūra un arhitekti kļuva par tās daļu. Tā radās tā sauktie stārhitekti, kuri ceļo no vienas pasaules vietas uz citu un visur atstāj kādu savas stārhitektūras paraugu (Jans Gēls vārdus "stārhitekti" un "stārhitektūra" izrunā ar lielu nicinājumu – K. B.). Katra projekta priekšplānā būtu jābūt sabiedrībai, taču arhitekti arvien vairāk priekšplānā izceļ sevi. Tas sākās 80. un 90. gados un, manuprāt, turpinās arī mūsdienās. Ceru un novēroju, ka pamazām atgriežas arī uz sabiedrības vajadzībām orientēta arhitektūra un plānošana, tomēr lielākoties joprojām galvenais ir privātais un individuālais, nevis sabiedrības kopīgais labums.
Dāņu arhitektūras kritiķis un filozofs Kristofers Veiss ir norādījis, ka mūsdienu arhitekti izliekas par upuriem un vājākiem, nekā viņi patiesībā ir, ka arhitektiem ir vairāk varas, nekā viņi to liek lietā, lai mainītu sociālos apstākļus, lai virzītu sabiedrībai svarīgas idejas. Viņš arī minēja jūs kā izņēmumu mūsdienu arhitektu vidū – jums ir spēcīgas idejas, un jūs par tām cīnāties, aizraujot sev līdzi sabiedrību.
Protams, arhitektiem ir vara. Man ir 80 gadu, un es varu atskatīties vismaz uz 57 gadiem arhitektūrā, kuros esmu bijis pilnas slodzes arhitekts un esmu strādājis, lai pilsētas padarītu humānākas. Es redzu, ka manis paveiktais ir atstājis iespaidu un cilvēki saprot, kā fiziskā vide ietekmē viņu domāšanu un uzvedību. Viens ceļš, kā mainīt sabiedrībā ierasto, ir pētījumi un komunikācija, dažkārt arī nākas iejusties Hansa Kristiana Andersena pasakas varoņa mazā zēna lomā, kurš uzdrošinās norādīt uz karali un teikt, ka valdnieks patiesībā ir pliks.
Esmu bieži pieņēmis šī mazā puisēna lomu, norādot, ka modernisma idejas ir jaukas, bet praksē tās nestrādā un ka vēlīnais modernisms bija īpaši antihumāns. Tagad krietnā vecumā, kad esmu šeit, Latvijā, un redzu, ka uz manu publisko lekciju ir sanākuši tik daudz cilvēku, ka viņi ieklausās manās domās, esmu nešaubīgi pārliecināts, ka mēs, arhitekti, varam būtiski mainīt pasauli. Mūsu ietekmes līdzekļi ir grāmatas, domas un var būt arī projekti un uzceltās ēkas. Esmu pasniedzis Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā vairāk nekā 40 gadu, esmu nolasījis varbūt miljonu lekciju visā pasaulē, piedalījies dažādās konferencēs, esmu vadījis doktorantūras studentu pētnieciskos darbus un uzrakstījis sešas grāmatas. Man ir arhitektu birojs, kura 70 darbinieku darbojas dažādās pasaules malās un izstrādā projektus, lai glābtu Sidneju, Maskavu un Londonu.
Labi, man jāatzīst, ka Londonā mums nav izdevies kaut ko ievērojami mainīt. Taču esmu strādājis ļoti daudzās un dažādās pasaules pilsētās. Tagad, uz to visu atskatoties, varu teikt, ka svarīgākais, ko esmu paveicis, ir manas grāmatas. Tās ir publicētas gandrīz visās pasaules malās. Varbūt tas, ko esam darījuši Ņujorkā, Rīgā nav aktuāli, taču manas domas, kas publicētas grāmatās, ir svarīgas visā pasaulē, arī Rīgā. Jā, grāmatām ir ļoti liela ietekme, tāpēc es cenšos, lai tās būtu pēc iespējas pieejamākas cilvēkiem. Es tās atļauju izdot bez autoratlīdzības maksas. Grāmatas esmu sarakstījis cilvēcei, un cilvēce tās var lietot.
Taču jūsu panākumi nenāca nemaz tik viegli. Bija laiks, kad dāņu vietējā akadēmiskā vide pret jūsu idejām izturējās rezervēti.
Jā, tā bija. Mani pētījumi bija vairāk par cilvēkiem nekā ēkām, un daudzi kolēģi Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas Arhitektūras skolā uzskatīja, ka es velti tērēju un pat izšķiežu savu laiku. Vēlāk mani apsūdzēja, ka es kavējot pilsētu attīstību. Toreiz uzskatīja: jo vairāk un lielākas pilsētas būs, jo straujāk attīstīsies pasaule. Tagad, atskatoties uz to laiku, saprotu šo neizpratni. Es darbojos jaunā arhitektūras jomā, kas bija nākamais solis nozares attīstībā. Sākumā mēs domājām par atsevišķu dzīvokļu izsauļošanu, tad spērām nākamo soli un domājām par visas ēkas kvalitāti. Tagad mums šķiet pašsaprotami, ka izsauļošana ir svarīgs parametrs jebkurā projektā: vienalga, vai tā būtu atsevišķa privātmāja, dzīvojamo daudzstāvu namu rajons vai pilsēta. Ir nepieciešams laiks, lai kādu ideju pieņemtu. Fakts, ka mana jaunākā grāmata Pilsēta cilvēkiem iznākusi 34 valodās, ir laba zīme, ka manas idejas par arhitektūras humanizāciju ir pieņemtas.
Vai jums pašam ir bijuši brīži, kad esat gandrīz zaudējis cerību, ka kādreiz jūsu idejas akceptēs un realizēs?
Ziniet, man nekad nav bijusi misijas apziņa vai sajūta, ka esmu vai ka man ir jākļūst par kaut kādu guru, kura idejas visiem ir jāpieņem. Es vienkārši pētīju to, kas mani interesēja, un savus secinājumus pierakstīju nelielās grāmatiņās. Tas viss aizvēlās kā sniega bumba, bet tā nebija mana apzināta iecere. Vienkārši man patīk dalīties ar savām domām un idejām, tāpēc visi pētījumi ir pārauguši grāmatās. Pārsteigums, ka tās grāmatiņas kļuva arvien populārākas. Viens no manu ideju popularitātes iemesliem ir arī fakts, ka cilvēki paši kļuva arvien neapmierinātāki ar pilsētām, kādas viņi redzēja sev apkārt. Cilvēki vēlējās pilsētas zaļākas un draudzīgākas. Atbalsi savām vēlmēm viņi rada manās grāmatās. Viss sakrita – bija liela vēlme un nepieciešamība pilsētas mainīt.
Man patīk, ka Kopenhāgenas galvenā arhitekte Tīna Sobija stāsta, ka viņai ārzemju viesi bieži jautā parādīt, ko tas Jans Gēls pilsētā tādu ir paveicis. Tīna vienmēr atbildot, ka viņa nevar neko parādīt, jo lielākās pārmaiņas Gēls esot izdarījis mūsu prātos, nevis pilsētā. Turklāt šīs pārmaiņas ir notikušas visu pilsētnieku galvās, sākot no jauniem studentiem līdz premjerministram, ka es esot iemācījis uz pilsētvidi skatīties cilvēku acīm. Esmu lepns, ka nevar parādīt, ka esmu uzcēlis kādu māju vai tiltu, toties esmu mainījis veidu, kā tiek celts, ka esmu ieviesis daudzas līdz tam nenovērtētas kvalitātes, kas jāņem vērā.
Vai jūs redzat mūsdienās kādu personību, kas būtu tik sociāli aktīva un ietekmīga kā savulaik Džeina Džeikobsa Ņujorkā (amerikāņu žurnāliste un aktīviste, kura iestājās un organizēja pilsētnieku protestus pret vērienīgiem un arogantiem Ņujorkas pārbūves un jaunu lielceļu izbūves projektiem XX gadsimta 50. un 60. gados – K. B.)? Kas ir mūsdienu Džeina Džeikobsa?
Šo jautājumu jums nevajadzētu man uzdot. (Jans Gēls liek saprast, ka pats ir mūsdienu Džeina Džeikobsa – K. B.) Tajā laikā, kad Džeina protestēja Ņujorkā, Kopenhāgenas pašvaldība izveidoja pirmo gājēju ielu pilsētas centrā, jo uzskatīja, ka tā panāks, lai cilvēki vairāk uzturas Kopenhāgenas centrā un vairāk iepērkas centra veikalos. Jā, tas bija patiesais gājēju ielas tapšanas iemesls. Šādas idejas tolaik bija gaisā, bet Džeina Džeikobsa bija pirmā, kura par to runāja un rakstīja presē.
Viņa nāca no žurnālistu vidus, bet es esmu no arhitektūras profesijas iekšpuses. Es esmu arhitekts un pazīstu arhitektu vidi. Es ne tikai varu noformulēt idejas, bet arī zinu, kā tās ieviest dzīvē. Džeikobsa nekad nenonāca tik tālu – viņa norādīja uz pilsētā notiekošo, bet nespēja formulēt, ko mums vajadzētu darīt, lai situāciju mainītu. Mana privilēģija ir būt profesionālim, kas spēj idejas īstenot, turklāt tagad visā pasaulē.
Vai arī jums, dāņiem, ir kādas labas idejas, kas nogājušas greizi?
Jā, manuprāt, Kopenhāgenas jaunais Ērestādes rajons (Ērestāde ir viens no Kopenhāgenas jaunajiem rajoniem, kura izbūve sākās XX gadsimta 90. gados. To dēvē arī par dāņu arhitektūras jaunā viļņa spilgtāko izpausmi. Ērestādē atrodas izteiksmīgākie dāņu slavenākā arhitektu biroja BIG projekti, kuru dēļ Ērestāde ir kļuvusi arī par arhitektūras interesentu galamērķi – K. B.) ir kļūda.
Mums bija zināšanas, kas ļāva Ērestādi izveidot par daudz labāku rajonu, patiesībā pat par ļoti labu pilsētas daļu. Taču pilsēta jau sākumā neizvirzīja mērķi uzbūvēt kvalitatīvu XXI gadsimta pilsētas daļu, bet gan domāja, kā šajā rajonā pēc iespējas vairāk nopelnīt, lai uzceltu jauno pilsētas metro līniju. Tātad problēma bija pašā saknē, ka pirmā doma bija nevis par labu pilsētu, bet peļņu.
Manuprāt, Ērestādes rajons iemieso vēlīnā modernisma pāriešanu jaunā stadijā, ko es sauktu pat par kriminālu un katrā ziņā ļoti muļķīgu rīcību. Šķiet, pilsēta ir mācījusies, un jauno rajonu attīstība, piemēram, Karlsbergas plāni, vismaz izskatās labāk. Taču esmu piesardzīgs pret šiem plāniem. Jāraugās, kā tie īstenosies dzīvē. Ērestādes būvniecības sākumā arī bija daudz labu solījumu, bet tie visi palika uz papīra.
Kādas, jūsuprāt, ir lielākās pārmaiņas, kas skārušas pilsētas?
Mēs esam kļuvuši par brīvā laika sabiedrību, un pilsētās arvien vairāk pievērš uzmanību, lai tajās būtu patīkami pavadīt brīvo laiku. Kad biju jauns, visiem bija skaidrs, ka laikā, kad veikali ir slēgti, pilsētas centrs ir tukšs. Ja pat pirms 25 gadiem kādam pajautātu, ko viņš dara pilsētas centrā, cilvēks atbildētu, ka viņš šeit iepērkas. Taču mūsdienās cilvēki uz centru dodas, lai vienkārši pabūtu pilsētā.
Būtiskākās pārmaiņas ir tas, ka pilsēta pati par sevi ir kļuvusi par galamērķi. Mēs iedzīvotāju atpūtu – viņu satikšanos ar citiem pilsētniekiem – dēvējam par urbāno rekreāciju. Pilsētā ir cilvēki un sabiedrība. Tā visa nav dabā. Tur varam lūkoties uz putnu dzīvi, un tas arī, protams, ir jauki, bet citi cilvēki tomēr ir interesantāki. Agrāk mums bija mazāka interese par citiem, ielas izmantojām, lai pirktu un pārdotu, bet socializāciju atradām ģimenē vai slēgtā draugu un paziņu lokā. Mums toreiz bija lielākas ģimenes, bet mūsdienās Kopenhāgenā katrā otrajā mājsaimniecībā ir tikai viens cilvēks, tāpēc tagad, lai sastaptu citus, ir jādodas ārā. Nu nevar dzīvot pilnvērtīgi tikai internetā.
Pētījumi uzrāda, ka dzīvosim arvien mazākos dzīvoklīšos. Pat Kopenhāgenā pirmo reizi kopš XX gadsimta sākuma vidējā platība uz iedzīvotāju ir nevis augusi, bet samazinājusies.
Ja pareizi atceros, XX gadsimta sākumā Kopenhāgenā vidējā platība uz vienu iedzīvotāju bija 10 kvadrātmetru, bet mūsdienās ir 56 kvadrātmetri. Arvien lielāki mājokļi ir mūsu labo ekonomisko apstākļu sekas, bet no ilgtspējas viedokļa lielas mājas nav nemaz tik pareizi. To uzturēšanai jātērē daudz enerģijas un dabas resursu. Cilvēku skaits mājsaimniecībās samazinās, bet lielās platības ir jāuztur un jātīra. Tendencē samazināties mājokļu platībai neko satraucošu neredzu.
Kas jums šķiet pasauli satraucošākās problēmas? Āfrikas pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits pieaug ekstrēmā ātrumā?
Jā, salīdzinājumā ar to, ka Āzijas un Āfrikas pilsētām katru gadu jāizmitina miljoniem jaunu iedzīvotāju, kas uz pilsētām pārceļas labākas dzīves meklējumos, ikviena mūsu problēma Rīgā, Ņujorkā vai Maskavā ir pupu mizas. Āfrikā un Āzijā pilsētas aug patiesi ekstrēmā ātrumā, un dzīves apstākļi tur ir šausmīgi.
Es domāju, ka mūsdienu cilvēcei sarežģītākais uzdevums ir spēt atrisināt šo pilsētu augšanu humānākā veidā. Jaunie rajoni ir tik šausmīgā kvalitātē, bet es zinu, ka par to naudu, kas tajos ieguldīta, varētu uzcelt daudz labāk. Manā grāmatā Pilsēta cilvēkiem ir piemēri arī no Dienvidamerikas pilsētām, kas pieticīgos ekonomiskajos apstākļos spēj izdarīt labas un interesantas lietas. Šīs pilsētas, piemēram, Bogotu, izmantoju kā piemērus, sakot, ka izveidot cilvēkiem draudzīgas pilsētas, kurās varētu ērti strādāt un staigāt, bet mazāk brauktu ar automašīnām, nav dārgi. Esmu pārliecināts, ka birokrātiskais aparāts nerada pionierus. Viņi uzrodas kā atsevišķas personības Bogotā vai Eiropā. Es jums, rīdziniekiem, saku – jums vairs nav nepieciešams būt pionieriem. Ir tik daudz labu piemēru pasaulē, ko var atdarināt. Nav nekāda riska, vienkārši ņemiet un dariet!
lasītājs