Ar Jāni Avotiņu tiekamies, kad viņš tikko iepakojis jaunākos darbus, lai sūtītu uz Vīnes mākslas gadatirgu (VIENNAFAIR The New Contemporary), kurp tos ved Laikmetīgās mākslas centrs kim?. Pēdējās nedēļas Jānis nebija runājams – viss iegrimis darbā, nenāca arī uz ABLV Bank kolekcijas izstādes ...lai gadījums kļūtu par notikumu... atklāšanu Rīgas mākslas telpā, kaut gan tur izstādītas divas viņa gleznas.
Izvēlas tāpēc, ka patīk
Nav gluži sagadīšanās, ka viena no Vīnes gadatirgus radošajām direktorēm ir Vita Zāmane, lietuviešu izcelsmes kuratore ar žilbinošu starptautisko karjeru. Tieši viņa gandrīz pirms desmit gadiem bija ieradusies Rīgā, lai tiktos ar jaunajiem latviešu māksliniekiem un nolūkotu kādu savai nesen Londonā atvērtajai galerijai IBID. Tolaik jaunā dāma, kura nolēmusi no Austrumeiropas ielauzties starptautiskajā mākslas tirgū, līdzi ņemot vēl reģiona mākslu, likās vai nu diezgan traka, vai ļoti gudra (ar laiku attaisnojās otrā versija). Latvijā viņa runāja ar daudziem, izvēlējās – Jāni Avotiņu, kuram līdz tam bija notikusi tikai viena personālizstāde paša sarūpētās telpās (2003). Tomēr izvēle nebija uz labu laimi, un Avotiņš neuzskata, ka viņam būtu vienkārši paveicies. To apliecina viss, kas ar viņu noticis vēlāk: jau pirmajā mākslas gadatirgū Ķelnē, kur Jāni Avotiņu piedāvāja IBID, viņu ievēroja arī respektablā Minhenes galerija Rüdiger Shöttle. Pastāvīga sadarbība turpinājās ar abām, parādoties ar soloizstādēm arī Berlīnes Johnen un citur Eiropā, gan grupu izstādēs, arī ASV. Nesen 2012. gadā Avotiņa pārstāvju lokam piepulcējās arī Vera Munro Hamburgā, kur priekšā jau bija viens latvietis – Ēriks Apaļais. "Manus darbus neizvēlas vārda dēļ," apgalvo Jānis. "Izvēlas tāpēc, ka patīk." To viņš attiecina arī uz kolekcijām, kurās darbi nonāk: presē jau izskanējis, ka Avotiņa darbi iekļauti latviešu ausij zināmajā Saatchi Gallery (sk. J. Jerohomoviča interviju ar Jāni Avotiņu Māksliniekam ir tiesības uz suverēnu muļķību, Kultūras Diena, 22.11.2012.). Tomēr ne mazāks panākums ir itāļu fonda Sandretto un ievērojamā kuratora Frančesko Bonāmi izvēle, darbi Vācijas Federālajā laikmetīgās mākslas kolekcijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un topošajā Laikmetīgās mākslas muzejā. Nesen Avotiņa gleznas parādījušās arī otrreizējo darījumu tirgū, par kuriem mākslinieks uzzina tikai pēc saņemtajām autoratlīdzībām.
Austrumeiropas stils?
Avotiņa jaunākie darbi būs skatāmi Vīnē Vitas Zāmanes kūrētajā projektā, jo šī prestižā mākslas tirgus fokuss šogad ir Austrumeiropa, Polija un Gruzija. Tomēr tas nenozīmē, ka Zāmane vilktu līdzi senus paziņas – abu sadarbība pat uz laiku pārtrūka, kad kuratores darbības lauks pārvietojās no Londonas IBID uz starptautiskiem plašumiem: Rietumos tiktu uzskatīts par sliktu toni, ja eksperts dotu iemeslu aizdomām par favorītismu (lieki teikt, ka Latvijā ir gluži otrādi). Tomēr īpaša ģeogrāfiskā piederība Avotiņa darbos ir pamanīta vairākkārt. Sākumā pat, skatoties uz mūsu acīm eiropeiski "kulturālajām" Avotiņa gleznām, iemesls nav saprotams. Piemēram, kad Saatchi galerija rīkoja vērienīgu postpadomju mākslas skati Bezrūpība ir Padomju Savienības ievērojamākā īpašība (Gaiety Is the Most Outstanding Feature of the Soviet Union, 2012–2013), varēja brīnīties, kā tur iederas Avotiņš, kurš dzimis 1981. gadā un PSRS sabrukumu piedzīvojis deviņu gadu vecumā.
Es labi atceros 2012. gada 8. februāra vakaru, kad Jāni nejauši satiku Teātra bārā. Viņš atzinās, ka ir mazliet uztraukts, jo nākamajā dienā vajadzēja parādīties Time Out London recenzijai par viņa izstādi, nu jau trešo, IBID galerijā. Uztraukumu es atzinu par pamatotu, jo šāds medijs recenzē tikai atlasītus notikumus, kas varētu interesēt plašāku auditoriju par mākslas profesionāļu noslēgto loku. Un tādu nemaz nav pārāk daudz – "plašai auditorijai" domātajā globālajā izstāžu apritē dominē vieni un tie paši uzvārdi, kas ar katru parādīšanās reizi nostiprina pozīcijas un atkārtotu pieprasījumu pēc sevis. Ierosināju sagaidīt pusnakti, kad Time Out nākamās dienas versija jau parādās tīmeklī. (Starp citu, ievēroju, ka parastajās "bāra sarunās" Jānis nejūtas kā savā ādā, bet labprāt skaļi un kategoriski formulē viedokli par mākslas tēmām, par kurām savulaik izteicies gan blogā, gan sarakstē, gan acīmredzot atkal un atkal risina galvā. Varbūt tāpēc daudziem rodas iespaids par Avotiņu kā padrūmu tipu, kaut gan reizēm viņš smaida tīri holivudiski.) Pa to laiku bārā parādījās aktrises, jautrāka mūzika... Pusstundu pēc pusnakts mēs apmainījāmies e-pastiem – jau katrs no sa vām mājām –, ka lasām internetā vienu un to pašu tekstu. (Vai tiešām tolaik mums vēl nebija viedtālruņu?)
"Tieši Austrumeiropā ir daudz mākslinieku, kas rada šāda veida darbus, – tas pēdējos gados ir kļuvis par sava veida lokālo stilu. Tad kas padara latviešu mākslinieka Jāņa Avotiņa darbus daudz interesantākus – tik izsmalcināti mainīgus, bet reizē drūmi konstatējošus?" retoriski jautā Time Out recenzents. Tas, protams, nav dziļākais komentārs par Avotiņa mākslu, bet pasaka uzreiz divas būtiskas lietas – mākslas darbs vienmēr pārstāv ne tikai sevi, bet vēl kaut ko – mākslinieku, reģionu, virzienu, stilu. Un tad ir atšķirība, vai autoru salīdzina ar kādu citu, pazīstamāku vai pašu pieņem par zīmi veselam kopumam. Šajā gadījumā – par zīmi reģionālam stilam, reizē arī uzsverot atšķirību – pārākumu par "vidējo līmeni".
Nav grūti ievērot, ka visi kritiķi, kas mēģinājuši aprakstīt Jāņa Avotiņa mākslu, saskaras ar problēmu – tā nenoliedzami kaut ko attēlo (figūras, sejas, telpu, galu galā vecas fotogrāfijas, ar kurām mākslinieks strādā), tomēr ar tik skopiem un koncentrētiem līdzekļiem, ka vēlme atšifrēt saturu pārsviežas uz abstraktām formas kategorijām, pat tehnisko paņēmienu aprakstu. Avotiņa gleznu virsma ir salīdzināta gan ar miglu, gan pelniem, gan fotopapīru attīstīšanas stadijā, kad no tā iznirst tēlu aprises. Visprecīzāk, manuprāt, izteicies Jenss Asthofs katalogā, kas tika izdots Avotiņa retrospekcijai Āhenes muzejā Ludviga forums 2008. gadā: "Maniere, kuru nav iespējams reducēt vēl tālāk, bet nav iespējams arī aizstāt ar vārdiem" (Jens Athoff. Keeping silence, Looking Paintings by Jānis Avotiņš, Ludwig Forum, Āhene, katalogs, 2008, 79. lpp.). Prominentais Hamburgas kritiķis netieši raksturojis arī Avotiņa saiti ar tradīciju, kura atšķirībā no aktuālajiem strāvojumiem Rietumeiropā nav veidojusies uz skaidra koncepta bāzes, bet drīzāk dzejas, mūzikas, vizuālo tēlu pamata.
Netic izvēlei
"Es neticu pilnīgi brīvai izvēlei," saka Jānis, paskaidrojot, ka, viņaprāt, mākslinieka izvēli vienmēr ierobežo mentalitāte, piederība vietai un tradīcijai, no kuras cēlies, galu galā – fizikas likumi. "Skola vizuālajā mākslā Latvijā nozīmē amatnieciskas lietas – maz precedentu kam tādam, kas saistās ar idejām," viņš precizē. Tomēr atzīst, ka izmanto iemaņas, kādas guvis Jaņa Rozentāla mākslas skolā un mūsu Mākslas akadēmijā. "Visi mani darbi ir autobiogrāfiski kopumā, bet ne katrs atsevišķi." Avotiņš netiecas analizēt pats savu psihi, atzīstot, ka ir lietas, kur labāk nebāzt degunu. Toties par veiksmīgo starptautisko karjeru viņš saka tā: "Rādīt darbus projām no visām sentimentālajām vērtībām un vietām, un saiknēm, kas ir Latvijā, nozīmē nekorumpētu uztveri, kas ir vissvarīgāk. Darbu rādīšana nav atraujama no to darināšanas. Tie nav ne sev, ne visiem, tas ir nospriegojums. Tāpēc var teikt, ka stilu ir ietekmējis šis nospriegojums. Rādot darbus tikai Latvijā, nav nospriegojuma, jo mākslas ir daudz mazāk, nekā par tādu sauc; māksla nav viss, bet īsumā – noteiktība, precizitāte, superlokalitāte. Latvijā ar retiem izņēmumiem neviesojas un netiek mīlēta vizuālā māksla no citurienes. Turpretī "starptautiskā karjera" nozīmē vienlaikus gan brīvību, gan atbildību. Ja es darbus rādītu tikai Latvijā, tie nebūtu tādi, kādi tie veidojušies šajos gados." To sakot, Jānis saglabā ieilgušo intrigu, kad viņa darbi būs redzami vienkopus plašākā izstādē Rīgā.