Izstādē eksponētie ap četrdesmit krēslu no Rīgas vēsturei nozīmīgās un stilistiski daudzveidīgās muzeja krēslu kolekcijas sniedz priekšstatu, kā Rīgas sabiedrībā kopš XIII gadsimta pakāpeniski ienāca Rietumu kultūrai raksturīgā sēdēšana krēslos.
Statusa simbols
"Indriķa hronika stāsta, ka 1200. gada vasarā bīskaps Alberts ieradies ar trim kuģiem Daugavas grīvā, vezdams līdzi amata krēslu," izstādes sadaļa Varas krēsli tiek ievadīta ar pirmajām ziņām par krēslu ienākšanu Rīgā. Vissenākais krēsls šajā ekspozīcijā ir krēsls, kas saglabājies no XVIII gadsimta sākuma. "Šo krēslu rīdzinieki ir izgatavojuši Zviedrijas karaļa Kārļa XII sagaidīšanai, bet viņš tajā nav iesēdies, jo steidzies plānot gaidāmo Spilves kauju," atklāj muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Tas ir izgatavots agrīnā baroka stilā, ozolkoka griezumā, polsterēts ar jūras zālēm un tapsēts ar ādu. Viņa norāda uz Kases kolēģijas krēslu, kas izceļas ar kāju garumu. "Lai naudas skaitīšanas laikā tā nenoripotu no galda, tam bija izveidota apmalīte, līdz ar to naudas skaitītāju ērtībām bija radīti augstāki krēsli," norāda muzeja pārstāve. Pilsētas pārvaldes krēsli attīstās no XVIII gadsimta Rīgas rātes sēžu zāles krēsliem līdz pat krēslu rindai no Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes sēžu zāles, kas raksturo tajā laikā eksistējošās varas vienveidību.
Nākamā izstādes sadaļa ir veltīta viduslaiku profesionālo organizāciju krēsliem. Tos sāka lietot Lielā ģilde, Mazā ģilde un Melngalvju brālība, kā arī ārpus ģildēm esošie amati. Starp tiem var izcelt Mazās ģildes vecajo sola eltermaņa, pirmā protokolista un vecākā amata krēslus. "Vecajo sols ir pārvaldes apzīmējums, kas ir radies laikā, kad cilvēki vēl sēdēja solos, bet, kad ienāk krēsli, šis nosaukums tiek saglabāts," piebilst muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Anita Gailiša.
Savukārt XIX gadsimts ir visdažādāko biedrību dibināšanas laiks, kas saistījās ar pieprasījumu pēc sēdēšanai ērtākiem un funkcionālākiem krēsliem par demokrātiskām cenām. Sadaļā Jauno organizāciju krēsli ir eksponēts Rīgas Latviešu biedrības rūpnieciski ražotais Vīnes tipa krēsls ar biedrības abreviatūru. "Cik zinu, šis ir vienīgais saglabājies krēsls no Rīgas Latviešu biedrības nama Marķīza Pauluči ielā, kas nodega 1908. gadā," norāda muzeja pārstāve un iepazīstina vēl ar citiem krēsliem, piemēram, Latvijas armijas Daugavgrīvas artilērijas pulka Virsnieku klubs ir atļāvies pasūtīt krēslu pēc izcilā ornamenta meistara Jūlija Madernieka skices Art Deco stilā, kas bija raksturīgs XX gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados.
Nedaudz operas
"Izstādes sagatavošanā izcilu darbu ir paveikuši restauratori – Dainis Andersons, Olga Loginova, Ramona Gailīte, Ineta Augustina, Elza Lapiņa un Anete Strautmane," akcentē Anita Gailiša. Izcils restauratoru darbs ir Bastejkalna āra kafejnīcas saliekamais krēsls (XIX un XX gadsimtu mija), kas izcelts no gruvešiem un raksturo krēslu lietošanu publiskajā telpā. "Kad notīrīja krēsla metāla daļu, atklājās arī tā autors – Zolingenes firma J. J. Bick Sohn und C. G. Kratz," stāsta muzeja pārstāve. Līdzās tam ir aplūkojams Latvijas Nacionālās operas skatītāju krēsls, kas kalpoja līdz nama restaurācijai 1990. gadā. "Mūsdienās daļu restaurēto krēslu lieto Latvijas Nacionālās operas un baleta kafejnīcā, gaiteņos un garderobē, bet četrus no tiem ēkas restaurācijas darbu uzraudzības arhitekte Liesma Markova nodeva muzejam," lasāms pie eksponāta.
Pompozākā izstādes sadaļa ir privātpersonu krēsli, kas salikti uz podestiem un uzrāda to īpašnieku rocību un gaumi. To vidū ir pirmās latviešu solodziedātājas jeb latviešu lakstīgalas Marijas Braueres-Martinsones krēsls ar viņas uzvārda iniciāli uz atzveltnes. "Māksliniece bija aizrāvusies ar kokgriešanu. Šis ir viņas pašdarinājums sarkankoka griezumā ar tādiem ornamentiem, kādus parasti neveido šajā materiālā, jo tas ir ļoti ciets koks, bet redziet, kāda neatlaidība," atzīmē Anita Gailiša. Te ir arī krēsls eklektisma stilā no baroneses Helēnas fon Fītinghofas kabineta garnitūras. Tas ir kalpojis par prototipu līdzšinējiem Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra skatītāju krēsliem un parāda, ka senie priekšmeti var kļūt par iedvesmas avotu jauniem krēsliem.
Vienkāršība fonā
Muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Ilona Celmiņa norāda uz XIX gadsimta beigu krēslu, kas sākotnēji piederējis Kapitonovu ģimenei Krievijā, pēc tam nonācis baletdejotāja Arvīda Ozoliņa īpašumā, un 2001. gadā šajā krēslā ir sēdējis Tibetas garīgais vadītājs Dalailama Skonto hallē notikušajā pasākumā. Uz augšējā podesta ir iekārtojies angļu izcelsmes rūpnieka, futbolista un futbola organizatora Harolda Trevenena Hola ģimenes krēsls. "Šis angļu rokoko stila, tā sauktā čipendeila tipa krēsls ir izgatavots XX gadsimta divdesmitajos gados Anglijā," piemetina Anita Gailiša.
Izstādes dizainu ir veidojuši Una Grants un Edgars Zvirgzdiņš (Associates, Partners et Sons). "Šī ir pirmā izstāde, kas iemieso Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja jauno vizuālo identitāti, kas tika prezentēta pagājušā gada izskaņā," uzsver Edgars Zvirgzdiņš. Tās iekārtošanā dizaineri ir izmantojuši ekoloģiskus, jau citā kontekstā otrreiz izmantojamus materiālus un ar brutālu vienkāršību un godīgumu ir radījuši fonu krēsliem, kas paši par sevi ir brīnumaini un dekoratīvi.
Izstādes veidotāji atgādina arī to, ka pēdējo divsimt gadu laikā krēsli no ekskluzīva varas, statusa un labklājības simbola ir kļuvuši par ierastu un cilvēka veselībai pat kaitējošu sēdmēbeli. Arī rīdzinieki ikdienā izmanto arvien vairāk dažāda veida krēslus un pakāpeniski pārvēršas par sēdošiem cilvēkiem – Homo sedens," notikumu attīstību atklāj Ilona Celmiņa. Šajā izstādē audioierakstos var noklausīties fizioterapeita Arta Ruisa, filozofa Raita Bičevska un dizainera Germana Ermiča pārdomas par krēsliem un sēdēšanu.
Vairāk informācijas var lasīt interneta vietnē rigamuz.lv