Uz Laikmetīgās mākslas centru kim? devos ar nopietnām bažām sirdī, jo divi pirmie izstāžu cikli jaunajās telpās Sporta ielā 2 bija palikuši prātā kā liela ažiotāža ar saturiska tukšuma skumjo pēcgaršu. Šoreiz bija citādi. Jaunajā ekspozīcijā skatītāji vispirms tiek virzīti doties iekšā Ņujorkas mākslinieces Reičelas Rosinas darbā – vizuāli vilinošā, atvērtā, iztēli pakāpeniski kairinošā instalācijā, kurā harmoniski apvienots tradicionālu telpisku objektu un jauno tehnoloģiju potenciāls. Māksliniece programmētāja ar vieglu rokas kustību šķiet nojaukusi robežas starp realitāti, hiperrealitāti un iztēli. Telpā var vienkārši pastaigāties starp glītām atlūzām – augu valsts motīviem apdrukāta organiskā stikla gabaliem, kuriem līdzās izstādīta lielformāta ainava (digitāldruka tajā pašā tematikā un stilistikā), apmēram tā, kā mēs mēdzam pastaigāties pa Berlīnes, Parīzes, Londonas vai Grieķijas arheoloģijas muzejiem.
Nākamais solis ir uzlikt Oculus Rift austiņas un nokļūt virtuālajā realitātē. Kļūst skaidrs, ka Reičela Rosina ar izstādi Mana mazā zaļā lapa ir gribējusi dalīties sev dārgās sajūtās, sapņos vai bērnības atmiņās. Vizuālā simulācija – mākslīgā intelekta iekustinātā animācija – ir krāšņa un aizraujoša, tā iedarbojas līdzīgi kā jebkura spēcīga īstenības simulācija, ko jau labi pazīstam kā kino, teātra un TV seriālu skatītāji, romānu un dzejas lasītāji. Reičelas Rosinas neskartās dabas vīzijas rada tiešas asociācijas ar fantāzijas žanru, kas mūsu sabiedrībā arvien tiek uzskatīts par bērnībā un jaunībā izslimojamu kaiti, nezin kāpēc nerespektējot un mākslā ignorējot šīs "kaites" straujo izplatību šeit un tagad dzīvojošo pusaudžu un pieaugušo vidē.
Pilnīgi citāds – dokumentāli pētniecisks – raksturs ir Ievas Epneres izstādei, kura pagājušajā rudenī tika eksponēta kim? sadarbības partnera Art in General Ņujorkas mākslas telpā. Pieļauju, ka Amerikā izstāde Dzīvo atmiņu jūra varēja šķist eksotiska, savukārt Rīgā tā uzrunā personiski, ātri un viegli atraisa skatītāju un iesaista katru personiski sarunā, radot vēlmi izstāstīt, ieplūdināt atmiņu jūrā arī savu pieredzi. Izstāde ir līdz smalkumam pārdomāta, tās scenogrāfijā netiek aizmirsts par krāsu simboliku un psiholoģisko iedarbību, turklāt tajā skaidri jaušams vairāk nekā 10 gadu laikā video un foto sērijās izkoptais Ievas Epneres rokraksts, kura pamatā ir vēlme iedziļināties apkārt dzīvojošo cilvēku būtībā. Viņa ieklausās ļaudīs un portretē viņus, lielu uzmanību pievēršot vizuālajai un fona informācijai, un rezultātā rada estētiski nevainojamus, iedarbīgus kadrus un attēlus. Šoreiz to vēstījums saistīts ar neseno pagātni Baltijas jūras piekrastē.
Kaut arī izstādes motivācijā ir jūtama trauksme, piesaukta pat jauna aukstā kara situācija un identitātes nepastāvība, darbi par to neliecina. Īpaši seši video, kuros Kurzemes piekrastes ļaudis aizrautīgi stāsta par dzīvi slēgtajā zonā laikā, kad piekrastē saimniekoja padomju armija. No šiem stāstiem un ļaužu izrādītajiem fotoalbumiem strāvo gaišs pozitīvisms, viss ļaunais šķiet izslaucīts no atmiņas. Vairāk šaubu un draudošas mīklainības ir izstādes centrālajā darbā – 20 minūšu video Potom (no krievu valodas – "vēlāk"), kas veidots kā dokumentāla fikcija: aktieris Ģirts Krūmiņš iemieso nekonkrētu izbijušu militāristu, kurš klīst pa sirreālo Karostas vidi un arvien atgriežas pie jūras. Saturiski režisore tiekusies norādīt uz dažādo varu maiņu un tuvojošos briesmu sajūtu, tomēr mierīgā un izsmalcinātā kadra valoda īpašu spriedzi nerada. Arī gobelēns, kurā māksliniece (viņas pirmā profesionālā izglītība ir tekstilmāksla) savām rokām noaudusi raksturīgu filmas kadru, šķiet drīzāk silts un romantiski trauksmains, necik ne biedējošs.
Radnieciska, Austrumeiropai arvien raksturīgajā dokumentālismā un personiskajā ģimenes pieredzē balstīta pieeja ir vērojama Diānas Tamanes izstādē Ziņojums: 147 no 494, kurā arī, izejot no konkrētā, ar lakoniskiem līdzekļiem (viena lielformāta fotoizdruka, video, e-pasta vēstule datora ekrānā un izdrukāts kustību grafiks) prasmīgi panākts vispārinājums un izstāstīts stāsts. Institūtā HISK Beļģijā studējošā Diāna Tamane it kā runā tikai par savu mammu, kura krīzes laikā ir pievērsusies nesievišķīgai profesijai un kļuvusi par tālbraucēju šoferi, bet mēs saklausām stāstu par ekonomisko situāciju, pārmaiņām postpadomju sabiedrībā, sievietes tēla maiņu jaunajā sociālajā kārtībā.
Ievas Epneres un Diānas Tamanes izstādes ir tik emocionāli spēcīgas, saturiski bagātas un laikietilpīgas, ka skatītājam ir visai neiespējami pārslēgties un pilnībā uztvert kim? dziļākajās telpās izkārtoto amerikāņu mākslinieces Sāras Magenheimeres asamblāžu un videoekspozīciju Viss liekas kā iepirkšanās, kurā glīti un dizainīgi risināta mūsu sabiedrību kontrolējošās un notrulinošās patērētājkultūras problemātika.
Vēl šajā izstāžu ciklā ir atrodams koferis, kurā iekšā arī ir izstāde – Krakovas laikmetīgās mākslas galerijas Bunkier Sztuki ceļojošā Akmeņainā ainava. Koferis vientuļi stāv telpā, tam līdzās novietots baltu cimdiņu pāris un informācija, ka objekts ir kāda noslēpumaina, Roņu salā brīvdienas pavadījuša īpašnieka bagāža, kura noklīdusi lidostā. Interaktīvs, komunikatīvs un reizē poētiskas asociācijas raisošs ir šis mākslinieku grupas izaicinājums skatītājiem. Nav viegli saņemties to atvērt un izpētīt. Tāpēc jo vērtīgāka šķiet kim? komandas prakse skaidrot redzamo un diskutēt par laikmetīgo mākslu ne vien bērnu un jauniešu, bet nu arī senioru dienās.
Izstādes
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 15. janvārim