Kamēr topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam tiek meklēta vieta un veidota kolekcija, arī citur pasaulē muzeji nesnauž. Ne bieži, tomēr laiku pa laikam kāda latviešu mākslinieka darbus iegādājas muzeji citur pasaulē. Tomēr tā ir neliela daļa no darījumiem, kas notiek ar latviešu mākslu ārpus Latvijas. Aktīvi rosās arī pašmāju galerijas, vedot savus autorus uz starptautiskajiem mākslas gadatirgiem. Mākslas darbu cenas pavisam noteikti visur citur ir augstākas nekā Latvijā, un iespēja iekļūt starptautiskā apritē – ne tikai vilinoša, bet reizēm arī izšķiroša mākslinieka turpmākajai darbībai.
Tādējādi pašmāju Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma veidošana iegūst papildu nozīmi, uz kuru vairākkārt norādījusi Maija Tabaka, – saglabāt latviešu autoru darbus Latvijai. Cienījamā māksliniece gan zina, ko runā, jo, savulaik būdama pieprasīta starptautiskā mērogā, ir zaudējusi vairākus darbus, kā saka, bez pēdām.
Vēsture māca, cik svarīgi tieši Latvijā izveidot kolekciju, kas daudzmaz pilnvērtīgi spētu reprezentēt latviešu mākslas kopainu un daudzveidību dažādos vēstures posmos. Tā kā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam ir vēl lielākas ambīcijas – rādīt ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas, mazliet Krievijas un Ziemeļvalstu mākslu –, uzdevums paplašinās: gan lietuviešu kuratore Raminta Jurenaite, gan Igaunijas Mākslas muzeja ģenerāldirektore Sirje Helme intervijās šī raksta autoram aizrādīja, ka vairāki starptautisku slavu ieguvuši kaimiņvalstu autori jau patlaban vietējam pircējam nav pa kabatai.
Neoficiālā Latvija Amerikā
Lai cik paradoksāli tas izklausītos, viena no nozīmīgākajām latviešu mākslas kolekcijām atrodas nevis Latvijā, bet ASV, Ņūbransvikā Ņūdžersijā. Šeit Ratgersa Universitātes paspārnē darbojas Džeinas Vorhēsas Zimmerli mākslas muzejs, kas pamatoti lepojas ar lielāko un aptverošāko Austrumeiropas padomju laika nonkonformisma mākslas kolekciju, kas nosaukta tās patronu Nensijas un Nortona Dodžu vārdā. Pašās XX gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Krievijā augusī kuratore Alla Rozenfelde un mākslas vēsturnieks Marks Alans Švēde, kura uzvārds liecina par vācbaltu izcelsmi, pievērsa uzmanību Baltijas mākslai, novietojot to līdzās tādai ievērojamai mākslas parādībai kā Maskavas konceptuālisms u. c.
Personīgi apmeklēdams māksliniekus Latvijā, Marks Alans Švēde muzejam iegādājās lielu skaitu darbu, kas bija saglabājušies mākslinieku rīcībā. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā tā laika valūtas kursu, ar darījumiem varēja būt apmierinātas abas puses. Autoru vidū bija gan Miervaldis Polis un Līga Purmale, gan Auseklis Baušķenieks un Ivars Poikāns, gan Māris Ārgalis un Aija Zariņa, abstraktās mākslas un fotoreālisma pārstāvji, grafiķi, gleznotāji un fotogrāfi – visi ar pirmšķirīgiem viņu daiļradi vislabāk raksturojošiem darbiem.
Tieši kolekcijas plašums un daudzveidība ir devusi pamatu vēlāk apšaubīt tās atbilstību šauri izprastajam nonkonformisma jēdzienam, jo pietiekami atzītu mākslinieku darbi atrodas līdzās autsaideru, mākslas pasaulei līdz tam pat nepieskaitītu autoru veikumam. Tomēr fakts, ka izcili XX gadsimta 60.–70. gadu mākslas paraugi vēl 90. gados atradās ārpus institūciju krājumiem, ļauj saskatīt robežu vismaz starp padomju laika oficiālo un neoficiālo jaunradi. Jo oficiālo mākslas pircēju nebija mazums: nemaz nerunājot par t. s. pasūtījuma darbiem, kurus mākslinieki, var teikt, pārdeva vēl neuzgleznotus, savus krājumus regulāri papildināja gan Valsts mākslas muzejs, gan LPSR Mākslinieku savienība. Īpaši prestiži bija Maskavas Tretjakova galerijas iepirkumi, kas tagad faktiski veido otru lielāko latviešu mākslas darbu krājumu ārpus Latvijas robežām. Vēl 2011. gadā vairāku Ritas Valneres gleznu deponēšana un nogādāšana Latvijā no Tretjakova galerijas krājumiem tika likta mākslinieces retrospekcijas Rīgas mākslas telpā publicitātes kampaņas pamatā.
Ietekmīgais stāsts
Pieminētā Zimmerli mākslas muzeja kolekcija izrādījusies visai ietekmīga Latvijas mākslas vēstures "stāstītāja"(izmantojot mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas apzīmējumu; sk. KDi, 21.08.2014.). Tā atšķirībā no Tretjakova galerijas Maskavā un Ludviga/Ludwig muzeja Ķelnē, kurā arī atrodas vairāku latviešu mākslinieku darbi, ir ne vien pieejama pētniekiem no visas pasaules, bet arī daudz darījusi latviešu mākslas popularizēšanā, piemēram, izdodot iespaidīgu Baltijas mākslas katalogu 2002. gadā, kurš tika plaši izplatīts.
Faktiski tika izdarīts tas, ko topošais Laikmetīgās mākslas muzejs tikai apņēmies, – latviešu māksla ievietota reģionālā kontekstā. Nav mazsvarīgi, ka tās vēsture skaidrota, izmantojot Rietumu mākslas vēsturē pieņemtus terminus. Lai arī vietējo pētnieku bieži apstrīdēta, t. s. nonkonformisma māksla ir kļuvusi par realitāti vismaz ārzemju pētnieku interešu lokā. Piemēram, britu mākslas vēsturniece Eimija Brizgela stāstīja, kā izvēlējusies rakstīt doktora darbu par Miervaldi Poli: kad viņa Ratgersa Universitātē caurskatījusi milzīgu daudzumu Austrumeiropas mākslas paraugu, viņš piesaistījis acis un aizrāvis. Tomēr ir arī ne tik viegli atrodami mākslinieku darbi – ārzemju kuratori pat bijuši spiesti tieši vērsties pie māksliniekiem vai viņu mantiniekiem. 2009. gadā Vīnes muzeja Mumok rīkotajā izstādē Gender Check parādījās darbi no Zentas Loginas fonda, savukārt 2011. gadā Masimiljāno Džoni (tas pats, kurš bija 2013. gada Venēcijas biennāles kurators) izstādē Ostalģija Ņujorkas Jaunajā muzejā/ New Museum eksponēja Andra Grīnberga darbus.
Lai gan tas īpaši netiek afišēts, ārvalstu mākslas vēsturnieku vērtējums, šķiet, ir ietekmējis pat Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iepirkumu politiku – muzejs iespēju robežās papildina krājumus ar to, kas palicis pāri pēc masīvās mākslas darbu aizceļošanas uz ASV 90. gados. Tomēr izstāde Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984, kas notika Rīgas mākslas telpā 2010. gada nogalē, parādīja, ka gana daudz latviešu neoficiālās mākslas liecību bija palicis autoru šķūnīšos un bēniņos.
Kur un kādi latviešu mākslinieku darbi nonāk šodien, nemaz nav tik viegli noskaidrot. Statistika par to netiek apkopota nevienā institūcijā – arī tas varētu būt viens no jaunveidojamā Laikmetīgās mākslas muzeja pētniecības virzieniem. Tomēr ir iespējams minēt atsevišķus piemērus. Lielākas iespējas nonākt publiskās ārzemju kolekcijās ir māksliniekiem, kurus pārstāv galerijas ārpus Latvijas. Jāpiebilst, ka par prestižām vietām, kurās atrasties mākslas darbam, tiek uzskatīti ne tikai muzeji, bet arī privātās kolekcijas, kuru krājumi tiek izstādīti publikai un iesaistīti izstāžu apritē, kā arī dažādi fondi un – jo sevišķi Vācijā – bankas.
Gleznotājs Jānis Avotiņš, kurš ir pārstāvēts ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam, savu gleznu īpašnieku vidū min muzeju Ludwig Forum Āhenē, kur 2008. gadā notika viņa personālizstāde un tika izdots katalogs, Čārlza Sāči kolekciju Lielbritānijā, Fransuā Pino kolekciju Francijā un Tomasa Olbrihta kolekciju Vācijā, Sandreto fondu Itālijā, ASV pazīstamās Rubelu ģimenes un Hortu ģimenes kolekcijas. Jāņa Avotiņa darbi ir arī Vācijas Federālajā laikmetīgās mākslas kolekcijā un Zviedrijas koncerna Bonnier īpašumā.
Sāči/Saatchi galerija ir Londonā dzīvojošā Henrija Preisa darbu īpašnieku saraksta galvgalī – līdzās Londonas Mākslu universitātei un Dienvidkorejas industrijas milzim KIA. Kamēr tapa šis raksts, saņemta priecīga ziņa – Preiss būs pārstāvēts gaidāmajā izdevniecības Thames & Hudson grāmatā ar daiļrunīgu nosaukumu 100 Painters of Tomorrow. Katalogi ir viens no soļiem mākslinieku ceļā uz prestižām kolekcijām – nule tādu izdevusi Veras Munro galerija Hamburgā par Ēriku Apaļo – viņš ir vēl viens mākslinieks, kurš ir pārstāvēts ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam.
Vācijas bankas ir iegādājušās Andra Vītoliņa, Ilzes Orinskas un, iespējams, arī citu Latvijas mākslinieku gleznas – autori atzīst, ka galerijas ne vienmēr informē viņus par pircējiem, jo īpaši privātpersonām, lai gan ievērojamāko kolekciju zīmoli, protams, tiek izmantoti publicitātei.
Pārliecinoši argumenti
Laikmetīgās mākslas kolekciju veidošanā ne vienmēr iesaistītas komerciālās galerijas – tiek ņemti vērā mākslinieka panākumi izstādēs, balvas, sadarbība ar nekomerciālām institūcijām. Evelīnas Deičmanes instalācijas un fotogrāfijas nonākušas N.B.K. (Neuer Berliner Kunstverein) Berlīnē, Krakovas Laikmetīgās mākslas muzejā un Dabas muzejā Parīzē, savukārt Kriša Salmaņa video – Igaunijas Mākslas muzejā un Centrālās un Austrumeiropas videomākslas arhīvā Transitland.
Fotogrāfijas jomā visplašāk ārvalstu kolekcijās ir pārstāvēta Inta Ruka (sk. viņas interviju KDi 31. jūlijā); Aļņa Stakles fotogrāfijas aizceļojušas uz Nacionālo tēlotājas mākslas muzeju Buenosairesā un Fotogrāfijas muzeju Salonikos.
Kiasma Helsinkos un Kumu Tallinā ir tuvākie ārzemju muzeji, kas cenšas piešķirt savām kolekcijām reģionālas pazīmes. Pirmais ir iegādājies Kristapa Ģelža un Katrīnas Neiburgas darbus, pavisam nesen – Ingas Melderes gleznas. Kumu, kurā vairāki latviešu mākslinieku darbi nonākuši dāvinājumu veidā, šovasar iegādājies eksponātus no Visvalža Ziediņa izstādes.
Mēdz notikt brīnumi
Mākslinieki atzīst, ka nokļūšana labā sabiedrībā – kolekcijās, kurās ir jau citu pazīstamu mākslinieku darbi, – ir sarežģīts process, ilgstoši attīstītas karjeras un labu galeriju nopelns, tomēr mēdz notikt arī brīnumi. Viens no tādiem izskanēja apmēram pirms gada, kad Rīgā ieradās Lučāno Benetons – ne tikai visiem zināmā modes veikalu tīkla un reklāmas uzņēmuma Fabrica, bet arī lielas mākslas kolekcijas īpašnieks. Viņš ar vērienu iepirkās Rīgas galerijās – no Mākslas XO tika iegādāti tobrīd tur izstādītie Kristapa Ģelža darbi, no Basteja – Frančeskas Kirkes, no Daugavas – Imanta Vecozola gleznas. Lučāno Benetona aktivitātēm ir turpinājums – drīz nāks klajā Benetona fonda – sadarbībā ar galeriju Bastejs – radīts izdevums sērijā Imago Mundi, kurā būs apkopotas vairāk nekā 200 latviešu mākslinieku pastkartes izmēra gleznu reprodukcijas. Tiesa, mākslinieki darbu ziedo, taču pretī saņems nebijušu pārskatu par Latvijas mākslas daudzveidību, kas turklāt – atšķirībā no pašu mājās izdotajiem greznajiem katalogiem – ir stiprināts ar plašu izplatīšanas tīklu. Līdzīgā projektā Vīnē piedalījusies pat arhitekte Zaha Hadida – sabiedrība tiešām nav slikta.