Līdz 12. novembrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs aplūkojama ikgadējā RIXC Mākslas un zinātnes festivāla izstāde PostSensorium, kas pēta cilvēku virtuālās un reālās dzīves izaicinājumus mūsu sensorās uztveres un ķermeniskās pieredzes kontekstā. Izstādē piedalās trīspadsmit jaunu un jau atzinību guvušu mākslinieku un mākslinieku duetu no visas pasaules, kas savos darbos ir izmantojuši jaunus uztveres rīkus, imersīvas tehnoloģijas un eksperimentālus mākslas paņēmienus.
"Izstādē vēlējāmies apskatīt attiecības starp virtuālo un fizisko telpu, kas pēdējos gados ir kļuvušas vēl intensīvākas, vairāk saplūdušas un neskaidrākas nekā līdz šim," akcentē RIXC Mākslas un zinātnes festivāla kuratore māksliniece Rasa Šmite. Viņa vērš uzmanību uz to, ka autori šajā izstādē katrs no sava skatpunkta ir pētījuši mijiedarbību starp medijiem un cilvēka sensoriju jeb maņu stimulu pasauli, kas vienmēr ir bijusi pastarpināta – pat ausij ir nepieciešams gaiss, lai tā spētu sadzirdēt. Savukārt ar neseno virtuālo un sensoro tehnoloģiju attīstību un to lietošanu ikdienā mūsu maņu stimulu pasaule ir kļuvusi vēl pastarpinātāka.
Runājot par to, Rasa Šmite atgādina, ka agrīnā kiberdaiļliteratūra pret ķermeni ir izturējusies kā pret "gaļas mašīnu", kuras vienīgā funkcija ir vadīt smadzeņu aktivitāti, lai nodrošinātu domāšanu, taču mūsdienu neirozinātne arvien pārliecinātāk apstiprina, ka mūsu griba ir pamata autonomo neironu galarezultāts – pirmām kārtām mēs uztveram pasauli nevis ar prātu, bet ar mūsu maņām. Par to runā arī daudzi šodienas filosofi. "Izstādes koncepcijā mēs atsaucamies uz grāmatas Sensorium (2006) autori amerikāņu mākslas zinātnieci Karolīnu A. Džonsu un itāļu filosofu Emanuelu Koču, kuri turpina izvērst šo tēzi: tas, kā mēs jūtam, ir tas, kā mēs domājam," atklāj Rasa Šmite.
Visuma vibrācijas
Līdzās ārvalstu māksliniekiem izstādē PostSensorium piedalās arī trīs latviešu autori. "Lepojamies, ka visi šie jaunie mākslinieki ir mūsu bijušie studenti," uzsver RIXC Mākslas un zinātnes festivāla kurators mākslinieks Raitis Šmits. Viņu vidū ir Santa France ar darbu Manai kreisajai ausij patika šis video, kura iedvesmas avots ir bijusi viņas pašas pieredze – māksliniece ir braukusi autobusā un klausījusies mūziku, kad pēkšņi atslēgusies labā austiņa. "Izmantojot medijus, mēs mēģinām ieslēgt sevi privātā telpā un, iespējams, arī norobežoties no apkārt esošā, tāpēc māksliniece šajā brīdī, kad pēkšņi ar vienu kāju bijusi savā pasaulē, bet ar otru – autobusā, izjutusi milzīgu diskomfortu," stāsta Raitis Šmits un norāda uz pašu video, kurā var vērot līdzīgi kosmosa kuģa atlūzām peldošus objektus. Tajos var saskatīt ikdienišķas lietas, ko mēs kā civilizācija esam radījuši savas labsajūtas veicināšanai.
Otrs latviešu mākslinieks ir Rihards Vītols ar darbu Mežs, kurā viņš ir radījis nākotnes ekosistēmas vīziju uz Zemes. "Izmantojot mašīnmācīšanās algoritmus jeb mākslīgo intelektu, viņš ir ģenerējis jaunas koku sugas saskaņā ar kraso klimata pārmaiņu radītajiem nosacījumiem - dažas no tām būs sastopamas tikai atsevišķos reģionos, bet citas gluži kā vīruss izplatīsies pa visu planētu," atzīmē kurators. Pašlaik Rihards Vītols studē Vašingtonas Universitātē Sietlā, un Mežs ir ieskats plašākā mākslinieka pētījumā.
Trešā latviešu autore ir Kristīne Krauze-Slucka ar darbu Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes, kurā viņa pievēršas renesansi piedzīvojušajai analogajai fotogrāfijai un tam, ko augsnei var nodarīt tās tapšanā izmantotās ķimikālijas. "Ieplūdinot ūdenī fotoķīmijas fragmentus un fiksējot tos uz gaismas jutīgā fotopapīra, atklājas biomorfiski elementi. Tā vien šķiet, ka šīs ainavas fiksējumi parāda jaunus, vēl nenoformulējušos nākotnes organismus," stāsta māksliniece un piebilst, ka ūdens ir gan dzīvības avots, gan arī visa piesārņojuma savācējs un augsnē patlaban notiek tādas aktivitātes, ko mēs vēl nevaram novērtēt.
Pirms saule ievaino
Izstādē PostSensorium var aplūkot spāņu mākslinieku Marijas Kastellanosas un Alberto Valverdes dzīvo instalāciju Augu maņas, kas ļauj skatītājam iepazīt un saprast augu slepeno valodu. Tajā dažādi sensori mērī savienoto augu elektriskās svārstības, kā arī parāda bioķīmiskās reakcijas, ko rada cilvēku klātbūtne un apkārtējā vide. Vēl viens mākslinieku duets Knowbotiq savā darbā Tulu, Tu, Tu, pirms saule tevi ievaino izseko un atšķetina pagātnes, tagadnes un nākotnes pinekļus un materialitātes naratīvus kādā kūdras purvā Skotijā, kurā Tulu ir no augu šķiedrām sapīts daudzpusīgs objekts, kas savieno cilvēkus mākslinieciskā performancē un palīdz sajust dabas vibrācijas.
Slovēņu jauno mediju māksliniece bioloģijas doktore Špela Petriča ar savu Nidā (Lietuvā) iemūžināto performanci Dziļā fitokrātija. Mežonīgās dziesmas aizved izstādes apmeklētājus imersīvā ekspedīcijā, kurā ir iesaistījušies dažādi cilvēki un pētījuši mežu katrs no sava skatpunkta. Starp viņiem ir bijuši neognostisko zemes apstrādātāju, veģetatīvo mocekļu, šizoksenofobisko sadomazohistu pārstāvji un citi. Savukārt Ņujorkā dzīvojošā starptautiski atzītā mākslinieka Klementa Vallas darbu sērija pointcloud.garden piedāvā doties pastaigā pa virtuālajiem dārziem, kuros var aplūkot savāktos un 3D skenētos augu datus no trim dažādām vietām Amerikā.
Izstādē var iepazīties ar Taivona Raisa (ASV, Nīderlande), Deivida Heina un Džoisa Hinterdinga (Anglija, Austrālija), kā arī ar Vanesas Lorenco (Šveice, Vācija) daiļradi. Vanesa Lorenco savā darbā Mari mutare ir sapludinājusi augu un cilvēku pasauli, tā radīšanā iedvesmojoties no agrīnās kristietības Zaļā vīra ornamenta – pagānu hibrīdfigūras, kas ir pa pusei augs, pa pusei – cilvēks. Īpaši izveidotā Instagram profilā ikviens izstādes apmeklētājs var pielaikot sejas filtrus ar dažādiem dabā sastopamiem augiem. "Man vislabāk patīk ar kāpostiem," piebilst Raitis Šmits.
Izstāde
PostSensorium
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 12.XI
Ieeja bez maksas